Ģimenes pedagoģija kā galvenais audzināšanas institūts, kas atbildīgs ne tikai par iedzīvotāju atražošanos, bet arī par noteikta dzīvesveida radīšanu

Ģimene kā bērna attīstības veicināšanas mikrovide; vecāku pedagoģiskās un psiholoģiskās kompetences un izglītības nozīme bērna audzināšanā; saskarsmes kultūra ģimenē, vecāku tipoloģija un vecāku uzvedības modeļi; vecāku tipoloģijas un uzvedības modeļu ietekme uz bērna attīstību un audzināšanu – tie ir jautājumi, kuriem daļēji skaidrojumu varat atrast LTPC elektroniskajā materiālā “Sociālā pedagoģija”. Daži šo jautājumu aspekti tiek iztirzāti šajā materiālā. Jāatzīmē, ka Latvijā ir veikts nozīmīgs pētījums par audzināšanu ģimenē mūsdienu situācijā (Medne, 2010).

Stabila, stipra un emocionāli labvēlīga ģimene vēsturiski un arī mūsdienās tiek uzskatīta par ilgtspējīgas sabiedrības un demokrātiskas valsts priekšnoteikumu, kuras funkcijās ietilpst demogrāfiskās stabilitātes uzturēšana, bērnu un jauniešu socializēšana, kā arī aprūpes un savstarpēja atbalsta sniegšana ģimenes locekļiem (Ģimenes valsts politikas pamatnostādnes 2011. – 2017. gadam, 2011, http://www.lm.gov.lv/upload/berns_gimene/lmpamn_200111_gvp.pdf ).

Šie uzdevumi ir saistīti ar ģimenes pamatfunkcijām, kas atklāj reproduktīvo, socializējošo, komunikatīvo un ekonomisko aspektu (Karpova, 2006). Ģimenes vides unikalitāte, specifiskais emocionālais mikroklimats un kopīgas sadzīves organizācija ir dominējošie faktori, kas pamato vajadzību pēc ģimenes un reizē atklāj grūtības tās funkciju aizvietošanā valstiskā un institucionālā līmenī. Ģimene ir bijusi, ir un acīmredzot arī būs galvenais audzināšanas institūts, atbildīga ne tikai par iedzīvotāju atražošanos, bet arī par noteikta dzīvesveida radīšanu. To pierāda arī sabiedrības vērtīborientācijas izpētes rezultāti: Latvijas bērnu vēlamās dzīves izpratnē dominē vēlme pēc psiholoģiskas labklājības. Par šīs labklājības garantu bērni uzskata ikdienā klātesošus saticīgus vecākus un ģimeni kopumā, kas bērnu pamatvērtību atspoguļojumā (apkopots pēc izteikumu biežuma principa) minēti otrajā (vecāki) un trešajā (ģimene) vietā. Arī pieaugušo vērtību izpētes rezultāti liecina par ģimenei piešķirto prioritāro nozīmi (Jansone-Ratinika, 2013). Pētījumos iegūtie rezultāti par ģimenes nozīmi atklāj ne tikai praktiskos apsvērumus, bet arī jūtu komponentu, kas atspoguļo vēlmi pēc ģimenes kā mīlestības, rūpju, vienotības un solidaritātes avota (Jansone-Ratinika, 2013; Medne, 2010).

Ģimene kā bērna attīstības veicināšanas mikrovide

1. attēls. Bērna attiecības ģimenes mikrovidē (avots: A. Lasmanis. Mācību metodoloģija multiplikatoriem, 2010)

Ar ko atšķiras patiesas un naidīgas <–> mīlošas attiecības? Jūsu viedoklis?                     Pētījumi un teoriju atziņu apkopojumi atklāj ģimenes unikalitāti bērnu audzināšanā, audzināsanas mērķus un ideālus, audzināšanas virzības, uzdevumu, satura un atbilstošu pedagoģisko līdzekļu izvēles mainību laika dinamikā (Krūze, 2000; Špona, 2006). Audzināšana un ģimenes ikdiena uzlūkojama holistiki, ņemot vērā savstarpējās kopsakarības, jo bērna attīstību būtiski ietekmē ne tikai apzināta un mērķtiecīga audzināšanas darbība, bet arī visa ģimenes vide kopumā. Vecākiem kā veselumam ir būtiska loma ne tikai reproduktīvo funkciju pildīšanā un sociokultūras pieredzes nodošanā, bet arī bērna dzīves kvalitātes un labklājības izjūtas veicināšanā, kas ietver  gan materiālos, gan emocionālos faktorus. Vecāki audzināšanas procesā, stimulē bērna dzīvesprieku, pozitīvu pašregulāciju, palīdz veidot vērtīborientāciju un sekmēt gan bērna fizisko, gan garīgo attīstību. Pēdējās desmitgadēs zinātnieki un praktiķi raksta un diskutē par ekoloģisku ģimenisko vidi (piemēram, vides ekoloģijas pētnieks Bronfenbrenners (Bronfenbrenner) (Jansone-Ratinika, 2013).

Vecāku kompetenta pedagoģiskā darbība ir aktuāla visos bērna attīstības posmos, taču tā sevišķi uzsvērta līdz 7 gadu vecumam, jo šis posms ir īpaši būtisks bērna personības attīstības periods (Špona, Čamane, 2009) – socializācijas pamatu veidošanās posms. Svarīgi ir izprast, ka nozīmīga ir pašu vecāku audzināšanas pieredze, uz kuru apzināti un neapzināti viņi pamatojas, audzinot savus bērnus.

Ir atklātas trīs stratēģijas:

1. audzina savus bērnus, pamatojoties uz pozitīvu savas bērnības pieredzi;
2. kritizē savu negatīvo bērnības pieredzi, apzinās savu pieredzi un cenšas mainīt attieksmi pret to un tās sekām;
3. audzina, pamatojoties uz sociāliem un kultūras stereotipiem, kuri var būt lietderīgi, taču var būt arī neatbilstoši konkrētā ģimenē.

Ir divi skatījumi par to, kādas var būt attiecības ģimenē: tradicionālais un mūsdienīgais jeb transformatīvais (skat. 3.1.tab.).

3.1.tabula. Tradicionālas un mūsdienīgas ģimenes modeļa salīdzinājums (atvasināts no Jansone-Ratinika, 2013)

Pādomām: Kādi nosacījumi, Jūsuprāt, palīdz un kādi traucē veidot un uzturēt līdzvērtīgas attiecības ģimenē?

Vecāku audzināšanas pieejas un ģimenes modelis ietekmē dažādās bērna attīstības jomas. Piemēram,  pārspīlēti nosacījumi (determinācija), kas izpaužas bērna iniciatīvas apspiešanā,var būt maskēta ar nepārtrauktu centību veicināt bērna labklājību, var kavēt viņa normālu un dinamisku attīstību. Arī pārspīlēta emancipācijas (atbrīvošana, brīvība) izpratne audzināšanā rada draudus veselīgai personības attīstībai. Ja vecāki cenšas izdabāt katrai bērna vēlmei, nekritiski pieņemt jebkuru bērna rīcību, personības autonomija sāk līdzināties anarhijai. Ja determinācijas pieeja tomēr vairāk sliecas uz audzināšanu kā mērķtiecīgi un plānveidīgi organizētu, strikti kontrolējamu darbību, tad audzināšana tiek realizēta pastarpināti – gandrīz jebkura mērķtiecīgi organizēta vai ikdienas rutīnas aktivitāte iekļauj audzinošo aspektu (Jansone-Ratinika, 2013).

Lai veidotu līdzsvarotas attiecības, ģimenes mikrovidē svarīga ir tolerances – iecietības gaisotne, jo tad bērnos veidojas iecietība kā rakstura iezīme, un  tādi bērni atšķirībā no aizspriedumu māktiem bērniem vecākus mīl apzināti un neienīst neapzināti. Viņš vecākus uztver tādus, kādi viņi ir, un nedzīvo bailēs no viņu augstākstāvošās varas. Vairumā konfliktu kopumā tiek rasti apmierinoši risinājumi, līdz ar to bērnā ir mazāk nelokāmības un mazāk tieksmes būt neiecietīgam pret citu cilvēku pieļautajām kļūmēm. Ieradumu un normu pārkāpumi tiek uztverti iecietīgi. Laba sabiedrība un patiess prieks tiek uzskatīti par būtiskākām lietām nekā labas manieres un “atbilstoša” jeb “pienācīga” uzvedība.

Zīmīga ir tolerances pētnieka psihologa Gordona Olporta (ASV) atziņa, ka, lai būtu tolerants, nav nozīmes izglītības līmenim – tolerance neiet kopsolī ar zināšanām, un attieksme visā visumā ir mazāk sasaistāma ar izglītības līmeni. Vispārējā izglītība vērā ņemamā pakāpē tiešām palīdz paaugstināt tolerances līmeni, un šis ieguvums tiek nodots tālāk nākamajai paaudzei. Mēs gan nevaram pateikt, vai izglītības dotais ieguvums tolerancei parādās tāpēc, ka šiem cilvēkiem ir lielāka drošības sajūta, paradums kritiskāk domāt vai arī plašākas zināšanas – tā spriedis G. Olports.

VECĀKU PEDAGOĢISKĀS UN PSIHOLOĢISKĀS KOMPETENCES UN IZGLĪTĪBAS NOZĪME BĒRNA AUDZINĀŠANĀ.

Priekšstati par to, kāda sociālā uzvedība jāsagaida no jaunajiem, katram no pieaugušajiem cilvēkiem lielā mērā ir veidojušies neapzināti, viņu pašu agrīnās socializācijas procesā tā laika sociālajā vidē. Līdz ar to attieksme pret to, „kā jābūt”, ir nekritiska, subjektīva, cilvēki veido konstruktus „tā ir labi-slikti, pareizi-nepareizi”, nespējot argumentēti pamatot, kāpēc tā; nespējot arī paskatīties uz saviem priekšstatiem no citām pozīcijām. Tie ir ,t.s., sociālie stereotipi. Taču tiem ir arī pozitīva funkcija: tie dod indivīdam stabilitātes, sakārtotības izjūtu, jo vislielākais trauksmes avots ir neprognozējamība. Interesanti, ka dzīves laikā pielāgošanās procesā konkrēto pieaugušo uzvedība un attieksmes var izveidoties atšķirīga no bērnībā ieaudzinātajām, taču uzskati, kas tiek piemēroti kā mēraukla citu vērtēšanai, paliek lielā mērā tādi, kādi tika neapzināti internalizēti pašu bērnībā.

Vēl viens iemesls pieaugušo grūtībām veidot loģisku cēloņu- seku sakarību saiti starp savu rīcību un bērna uzvedību meklējams tajā, ka pastāv kvalitatīvas atšķirības, kā notiek adaptācija dabas vidē un sociālajā vidē. Jau Ž.Piažē norādīja, ka, pielāgojoties dabas videi, darbojas divi kognitīvi mehānismi; taču tos var attiecināt ne tikai uz cilvēka domāšanu, bet arī rīcību: akomodācija (nolieku krēslu tur, kur man vajag, un tas tur arī stāv) un asimilācija (negaisa laikā meklēju patvērumu, jo pašu negaisu nespēju nekādi izmainīt). Gluži dabiski, ka cilvēks sākotnēji tiecas jau pārbaudītos mehānismus pielietot arī cilvēcisko attiecību vidē, taču tur tie īsti nefunkcionē: pielāgošanās sociālajā sfērā nozīmē, ka uz katru mūsu darbību otra puse reaģēs, un arī mūsu darbība bieži ir reakcija uz kāda cita darbību, tātad, plānojot savu pielāgošanās stratēģiju, ir jāņem vērā šī abpusējā mijiedarbība. Taču iespējams, ka pieaugušais, iedarbojoties (ar vārdiem, ar darbiem) uz bērnu vai pusaudzi kā uz pasīvu lietu (liku, lai dara; neļāvu tā runāt, u.tml.), sagaida, ka tas reaģēs tāpat kā krēsls… kur noliks, tur stāvēs (no intervijas ar pirmskolas izglītības iestāžu psiholoģi, pedagoģiskās psiholoģijas lektori Mg. psych. Daci Bērziņu).

Līdz ar iespējām izmantot tehnoloģijas radies tāds mūsdienu fenomens kā bēgšana virtuālajā pasaulē. Taču vai “vainīgas” ir tehnoloģijas? (skat. „Centra Dardedze” psiholoģes Lauras Ļebedevas un Net-Safe Latvia Drošāka interneta centra ekspertes, psiholoģes Daces Bērziņas viedoklis par atkarības no virtuālās pasaules veidošanos,http://www.drossinternets.lv/page/65; skat. arī: Vardarbība un pornogrāfija internetā: psiholoģiskais kaitējums bērnam,  http://www.rezeknesip.lv/bernu-tiesibu-aizsardziba/vardarbiba-un-pornografija-interneta-psihologiskais-kaitejums-bernam/ ).

Pētījumu rezultāti ir dažādi, nevar viennozīmīgi apgalvot, ka jaunās tehnoloģijas ir kaitīgas un atkarību radošas. Piemēram, ieskats pētījuma rezultātos (I. Koroļova, R. Rungule, S. Sniķere, M. Trapencieris. Jauno tehnoloģiju atkarības izplatība jauniešu vidū Rīgā. Pētījuma rezultāti. Rīga, LU Filozofijas un socioloģijas institūts. 2004; skat. vairāk:www.veseligsridzinieks.lv/wp-content/…/01/datoratkariba_petijums.pdf ).

Tātad virtuālā vide izveido daudzveidīgas virtuālās attiecības. Bet cilvēki pēc savas būtības ļoti atšķiras, un lietotāji, kam ir nopietnas psiholoģiskas problēmas, varētu izvēlēties “vieglāko ceļu”, izvēlēties virtuālas attiecības kā pamatsaskarsmes veidu un pastiprināt savas problēmas.

Pētījumā, kas veikts Latvijā (L. Elmane, 2006) tika secināts, ka pusaudži un jaunieši, kuriem novērota interneta atkarība tomēr meklē sociālo atbalstu, lai pārvarētu stresu. Atklājās saistība starp interneta atkarības izteiktību, sociālā atbalsta meklēšanu un saņemto sociālo atbalstu no ģimenes; sociālo atbalstu no draugiem un nozīmīgas citas personas. Tomēr pētījuma rezultāti parādīja, ka pusaudži un jaunieši vēlas saņemt lielāku atbalstu.

Pētījumu rezultātā Diāna Baumrinda (Baumrind) (1975) izdala 3 vecāku kontroles pār bērnu tipus:

1. Autoritatīvs vecāks (autoritatīvs vecāku uzvedības veids). Šāda tipa vecāki spēj apvienot augstu kontroles līmeni pār bērnu ar siltumu, pieņemšanu un atbalstu. Lai gan šī tipa vecāki uzstāda noteiktus aizliegumus sava bērna darbībai, tai pat laikā paskaidro aizlieguma mērķi un iemeslus. Viņu lēmumi un darbības nešķiet netaisnīgi, un tādēļ bērni labprāt tiem piekrīt. Šā tipa vecāki uzklausa savu bērnu vēlmes un iebildumus un labprāt piekāpjas, ja bērna prasības ir saprātīgas. Ja bērns būs spējīgs atbildēt uz vecāku jautājumiem un pamatot savas nepieciešamības mērķi, vecāki labprāt atbalstīs savu bērnu un dos savu piekrišanu.

2. Autoritārais vecāks (autoritārais vecāku uzvedības veids). Šāda tipa vecāki pakļauj savus bērnus spēcīgai kontrolei un bez ierunām liek paklausīt izvirzītajiem noteikumiem. Attiecībās ar bērniem viņi ir ļoti ieturēti, kaut arī mēdz būt izņēmuma gadījumi. Bieži lieto parunu: kārtība paliek kārtība – un reti dod atļauju realizēt bērna izvirzītās prasības. Ja nu bērns tomēr turpina uzstāt uz savu un pat sāk raudāt, parasti tas šāda tipa vecāku sadusmo un viņš sāk draudēt ar sodu, bieži vien fizisku. Autoritārais vecāks dod komandas un gaida, ka tās tiks izpildītas.

3. Liberālais vecāks (liberālais vecāku uzvedības veids). Šis vecāka tips ir pilnīgs pretstats autoritārajam vecākam. Viņi pilnībā vai gandrīz nemaz neierobežo sava bērna uzvedību. Ja, piemēram, šā tipa vecāku bērns vēlas aizkavēties pie draugiem, šis jautājums vispār netiek skatīts kā problēma, jo, visticamāk, šai ģimenē vispār nav uzstādītas mājās atgriešanās laika robežas, nav noteikts gulēt iešanas laiks un no bērna netiek prasīta atskaite par savu atrašanās vietu. Bērns nemaz nejautā vecāku atļauju un paskaidro situāciju, kad ir atgriezies mājās. Neraugoties uz to, ka bērna uzvedība liberālo vecāku bieži vien kaitina, viņš cenšas apspiest savas jūtas un neizrādīt tās. Pēc D. Baumrindas domām daudzi liberālie vecāki tik ļoti aizraujas ar beznosacījuma mīlestības demonstrēšanu, ka bieži vien pārtrauc veikt tiešās vecāku funkcijas, to skaitā nepievēršot uzmanību aizliegumiem, kas ir nozīmīgi viņu bērnu attīstībai un drošībai.

4. Indiferentais vecāks. Indiferents vecāku uzvedības veids. E. Makobija (Maccoby)  un J. A. Martina (Maccoby & Martin, 1983) izdalīja ceturto vecāku uzvedības veidu – indiferento. Tas atšķiras ar izteikti zemu vecāku kontroles līmeni pār saviem bērniem, kā arī sirsnības un siltuma trūkumu attiecībās ar tiem. Intereses un uzmanības trūkums attiecībā pret saviem bērniem, kā arī sadzīves pienākumu izraisītā laika nepietiekamība un spēku izsīkums ir par pamatu bērnu palaišanai patvaļā un konkrēti uzstādītu ierobežojumu bērna uzvedībai neizvirzīšanai.

Šie četri vecāku uzvedības veidi ir saistīti ar diviem pamata parametriem – kontroli un emocionālu siltumu.

Kā uzskata D. Baumrinda, vecāku uzvedības veidam ir būtiska ietekme uz augoša bērna personības attīstību. Pēc saviem novērojumiem D. Baumrinda konstatēja sekojošu autoritārā vecāka uzvedības veida ietekmi uz bērnu: šādu vecāku bērni no citiem atšķiras ar izteiktu noslēgtību un biklumu. Gandrīz nemaz nav novērojama tiekšanās pēc neatkarības. Bieži vien šādu vecāku bērns ir sadrūmis, pieticīgs un tai pat laikā ātri sakaitināms.

Lai gan pārmērīga nolaidība no vecāku puses attiecībā pret savu bērnu ir pretēja pastiprinātām aizliegumu tendencēm attiecībā pret savu bērnu, ne vienmēr arī rezultāts ir pretējs: Lai cik tas neliktos dīvaini arī liberālo vecāku bērni var būt nepaklausīgi un agresīvi. Viņiem raksturīga tendence izdabāt savām vājībām, viņi ir impulsīvi un bieži vien neprot uzvesties atbilstoši sabiedrības prasībām. Taču liberālo vecāku bērni bieži vien kļūst arī par aktīvām, izlēmīgām un radošām personībām.

Ir atklāts, ka autoritatīvo vecāku bērniem ir vislabākās adaptācijas spējas. Salīdzinājumā ar citiem bērniem šī tipa vecāku bērni ir daudz pārliecinātāki par sevi, pilnībā kontrolē sevi, savu uzvedību un ir sociāli kompetenti. Ar laiku šiem bērniem attīstās augsts pašvērtējums un viņu sekmes skolā ir augstākas nekā bērniem, kuru vecākiem raksturīgs kāds no pārējiem uzvedības veidiem.

Kā Jūs skaidrotu iepriekš minēto faktu?

Visgrūtāk ir tieši indiferento vecāku bērniem. Kad vecāku nolaidība attiecībā pret savu bērnu tiek papildināta ar atklātu nepatiku (noraidošais vecāks), nekas vairs bērnu neattur no ļaušanās saviem destruktīvajiem impulsiem. Pētījumi par mazgadīgajiem noziedzniekiem parāda, ka lielāka daļa šo bērnu aug ģimenē, kur pamatā dominē nolaidība un naidīga attieksme pret bērnu no vecāku puses.

Eleonora Makobija, analizējot vecāku uzvedības veidus, piekrīt D. Baumrindas izveidotajam modelim. Tomēr, lai šo modeli paplašinātu viņa pievieno jaunus parametrus. E. Makobija skata ne tikai vecāku uzvedības ietekmi uz bērnu, bet arī bērnu uzvedības ietekmi uz vecākiem. Viņa uzsver, ka viennozīmīgi vecākiem ir daudz vairāk iespēju kontrolēt mājas gaisotni, tomēr tieši vecāku – bērnu mijiedarbības raksturs ietekmē ģimenes dzīves klimatu (Maccoby, E.E., 1983).

Pēc E. Makobijas domām „ideālā gadījumā ne bērni, ne vecāki nevalda par ģimeni”, tādēļ pamatā uzmanību E. Makobija vērš uz to, kā bērns un vecāki savstarpēji sadarbojas, lai sasniegtu sabalansētas ģimenes attiecības.

E. Makobija uzsver, ka vecāku kontroles līmenis pār bērna darbībām mainās atkarībā no tā, kā bērni pieaugot apgūst paškontroles iemaņas un apzinās savu atbildību un tās robežas. Siltums un emocionāls atbalsts no vecāku puses ir ļoti nozīmīgs attiecību ar bērniem attīstībai, jo tā mērķis ir izraisīt arī bērnos analogas jūtas. Uz emocionālu atbalstu un siltumu veidotas attiecības atvieglo bērnu – vecāku savstarpējo sadarbību un palīdz situācijās, kad nepieciešams paust varu.

Bērnu neadekvātas uzvedības cēloņu pamatideju jau 20. gs. sākumā definēja  Alfreds Adlers, norādot, ka jebkurai uzvedībai ir mērķis: cilvēkam ir raksturīgi rīkoties, sagaidot kādu rezultātu. To sasniedzot, cilvēkam ir motivācija šādu uzvedību atkārtot, bet, ja tas neizdodas, cilvēks pēc vairākiem nesekmīgiem mēģinājumiem var izvēlēties citu uzvedību – stratēģiju – mērķa sasniegšanai. Tātad uzvedība nav „diagnoze” – tas ir simptoms. Adlera pieejā būtiski ir centieni izprast, kas slēpjas aiz uzvedības, kādu mērķi cilvēks cenšas ar to sasniegt. Kāpēc par kāda mērķa sasniegšanas līdzekli cilvēks izvēlas sliktu uzvedību – tā ir efektīva, dažreiz pat iedarbīgāka par labu uzvedību.

Kopumā Adlera ideju turpmākā attīstībā iegūts secinājums: uzvedības traucējumuvisbiežāk sastopamie mērķi ir uzmanība, vara, atriebība, neadekvātuma izjūta, piedzīvojumu meklēšana.

Uzvedības traucējumu definīcija (Dr. Joseph F. Smith, Medical Library), skan šādi: „Uzvedības traucējumi ir bērnu un pusaudžu uzvešanās un emocionālas dabas traucējumi. Bērns ar uzvedības traucējumiem darbojas nepiemēroti, aizskarot citu tiesības, kā arī pārkāpj pārējo cilvēku pieņemtās uzvedības normas. ASV veiktie pētījumi liecina, ka apmēram 9% zēnu un 2-9% meiteņu vecumā līdz 18 gadiem ir vērojami uzvedības traucējumi. Bērnu ar uzvedības traucējumiem darbība ir sevišķi agresīva, ar nepiedienīgām dusmu izpausmēm. Viņi iesaistās dažādās antisociālās un destruktīvās darbībās, ieskaitot vardarbību pret cilvēkiem un dzīvniekiem, īpašuma tīšu bojāšanu, melošanu, zagšanu, skolas kavējumus un bēgšanu no mājām. Viņi bieži sāk lietot apreibinošas vielas un alkoholu, kā arī agri uzsāk seksuālas attiecības. Uzbudināmība, raksturīgās dusmu lēkmes un zemais pašvērtējums ir kopīgas personības iezīmes bērniem ar uzvedības traucējumiem.

Var izdalīt divas pusaudžu ar uzvedības traucējumiem grupas atbilstoši diviem personu, kuras veic antisociālas darbības, tipiem: vieniem šādi traucējumi sākas jau agrīnā bērnībā un turpinās visu dzīvi. Ir pamats uzskatīt, ka šādiem cilvēku uzvedībai ir bioloģiski priekšnosacījumi, kurus pastiprina nelabvēlīgas vides iedarbība. Otri veic antisociālas darbības tikai pusaudžu vecumā, lai izpaustu savu piederību pieaugušo pasaulei. Pieaugot šie cilvēki arvien mazāk izjūt vajadzību veikt antisociālas darbības, lai pašapliecinātos.

Uzvedības traucējumu profilakse ietver: dzīves apstākļu izmaiņas un vecāku un bērnu savstarpējo attiecību modeļa izmaiņas ar sociālo institūciju sniegtās palīdzības starpniecību. Tieša palīdzība pusaudžiem ar uzvedības traucējumiem izpauxas kā pusaudžu prasmju uzlabošana problēmu risināšanā  un  sociālās kompetences uzlabošana.

20.gs. 80-s gados radās teorijas (Beļskis (Belsky) 1984), kurās tika aplūkota kompetentas vecāku darbības process. Tika secināts, ka ir noteikti faktori, kuri ietekmē vecāku uzvedību –-> vecāku uzvedība –> bērnu audzināšanu –> bērna audzināšana –> bērna attīstību. Īpaši attiecības laulībā, sociālie sakari un darbs ietekmē vispārējo vecāku psiholoģisko labklājību, tādējādi arī attiecību sistēmas – vecāki – bērni –funkcionēšanu.

Pētnieki ir atzinuši, ka galvenais princips, kas nosaka labestības un agresijas attiecību bērna uzvedībā, ir drošības princips: ja bērns jūtās neaizsargāts, ja viņam trūkst bazālās (pamata) uzticēšanās un drošības izjūtas, ja viņa bazālās vajadzības – vajadzība pēc drošības, pēc mīlestības, pēc piederības un pēc cieņas, netiek apmierinātas, tad šāda bērna uzvedība būs egoistiska, destruktīva un agresīva. Tādā veidā, varam secināt, ka bērna naidīgumam ir nevis instinktīvs, bet drīzāk gan reaktīvs, instrumentāls un aizsargājošs raksturs.

 Viens no pētījumiem (ASV) par vardarbīgas uzvedības starp partneriem “pārnešanu” uz nākošajām paaudzēm, kurā tika iesaistīti nejauši izvēlēti 543 bērni 20 gadus ilgā pētījumā, tika secināts, ka vardarbīga pret bērnu tiešām rada bērnu un pusaudžu uzvedības traucējumus. Pētījums parādīja arī to, ka: sodi no mātes puses var kalpot bērnam kā fiziskas dusmu izpausmes paraugs, ko viņš ņem vērā savā tālākajā uzvedībā; destruktīvas vecāku – bērnu attiecības, ieskaitot mātes nevērīgu izturēšanos pret bērnu, rada paliekošu efektu un risku, ka bērna uzvedība būs traucēta. Bet vardarbība vecāku starpā, ko bērnam nākas pieredzēt agrā bērnībā, rada vislielāko risku, ka bērns, sasniedzis agrīno jaunību, var kļūt par jebkuras vardarbības upuri.