Bērni ir gudri un neprognozējami savā dabiskumā. Viņi ir nākuši šajā pasaulē, lai izpildītu savu misiju, savu sūtību. Pēc vecākiem par viņu audzinātāju kļūst skolotājs. Tas ir ļoti svarīgs attīstības posms. Vārda “skola” izcelsmes pamats ir meklējams latīņu valodā un nozīmē “kāpnes, kas ved uz augšu”. Tātad skola kā viens no socializācijas institūtiem ne tikai dod zināšanas, bet arī palīdz bērniem apgūt sabiedrībā pieņemtās normas un pieredzi, veicina viņu garīgo izaugsmi. Kādi būs tie deviņi vai divpadsmit gadi, kurus viņš pavadīs skolā? Šis jautājums uztrauc vecākus, kad bērns pirmo reizi dodas uz skolu. Lai bērns justos skolā labi, nepieciešama vēlēšanās un spējas mācīties. Parasti visi bērni atnāk uz pirmo klasi ne tikai pie vecāku rokas, bet arī pašu izziņas interešu vadīti.
Tomēr katram ir sava izpratne par mācīšanās vērtību. Vienus saista ārējie jaunās lomas atribūti, citus – gan ārējie stimuli, gan iekšējie motīvi. Nereti bērni atnāk uz skolu, nezinot, kas viņus tur sagaida. Labi, ja bērnam blakus ir pieredzējis skolotājs. Tieši tāpēc atmiņā paliek pirmais skolotājs, no kura bieži vien ir atkarīga skolēna interese par mācībām un pozitīva attieksme pret skolu.
Sadarbība kā bērna audzināšanas un sekmīgas attīstības priekšnoteikums
Svarīgi ir saprātīgi, izskaidroti un saprotami skolas iekšējās kārtības noteikumi. Bieži vien skolas vadība var izprovocēt bērnu nevēlamu uzvedību tieši ar neadekvātu noteikumu un prasību deklarēšanu. No bērna un vecākiem tiek pieprasīts, bet netiek skaidrots. Tas (izskaidrošana) varētu būt arī kā preventīvais darbs.
Bērna sekmīga socializācija kā ģimenes sadarbības ar izglītības iestādēm rezultāts
Skola vairāku gadu garumā ir bērna socializācijas vieta un vide. Socializāciju var nosaukt par cilvēka sociālās pieredzes, attiecību sistēmas apgūšanas procesu.Socializācijas procesā cilvēks iegūst pārliecības, sabiedriski atzītas uzvedības formas, kuras viņam ir nepieciešamas normālai dzīvei sabiedrībā. Socializācijā svarīgas ir adaptācijas spējas, kuras savukārt ietekmē sociālā adekvātuma veidošanos un attīstību. Socializāciju un sociālo adekvātumu ietekmē cilvēka pašapziņa attieksmē pret sabiedrību, kurā viņš dzīvo; pašapziņas izpausmes ir cilvēka pašrealizācijas iespēju, interešu un vajadzību īstenošana; cilvēka rīcības saskaņotība ar sabiedrības vajadzībām un atbilstoši saņemtais sabiedrības pozitīvais vērtējums.
Līga Āboltiņa, pētot bērnu ar dažādu attīstību sociālo adaptāciju vispārizglītojošās skolas 1. klasē (skat.: http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/LUR-759_Pedagogija.pdf, 2011), secinājusi, ka būtiski ir iepazīt un noskaidrot bērnu gatavību skolai, raksturojot kā bērna fizisko, tā psihisko un sociālo attīstību veselumā, nodrošinot atbilstošu un piemērotu bērnu spējām un attīstībai mācību saturu un procesu un tādējādi sekmējot bērna sociālo adaptāciju 1. klasē.
Uzdevums: izlasiet L. Āboltiņas rakstu un atbildiet uz jautājumiem: Kas ir gatavība skolai? Kādi nosacījumi ietekmē bērna sociālo adaptāciju? Kādi ir sociālās adaptācijas divi aspekti ?
Sociālais adekvātums liecina, ka cilvēks konkrētajā kultūrā un sociālajā grupā jūtas pilnvērtīgs, viņam ar sabiedrību nav graujošu (destruktīvu) konfliktu un viņa pašapziņas stāvoklis nodrošina psiholoģisku labizjūtu (wellbeing) – veidojas mijiedarbīga apmierinātība: cilvēks ir apmierināts ar sevi, un sabiedrība ir apmierināta ar cilvēku.
Sociālo adekvātumu veicina cilvēka prasme līdzsvarot (sabalansēt) sevī sociālo ambīciju un kultūras kompetenci ar aktivitāšu (rīcība, uzvedība kopumā) praktiski reālajām iespējām, aktīvi iekļaujoties sabiedrībā. Šādu prasmi līdzsvarot lietas nosaka arī cilvēka iekšējās saskaņotības izjūta (ISI) – to, kā uzskata A. Antonovskis, veido: dzīves nozīmīguma izjūta, dzīves saprotamības izjūta, un izjūta, ka cilvēks spēj vadīt savu dzīvi. Tie ir trīs iekšējās saskaņas komponenti, kas izveido indivīda saskaņotu pasaules izpratni.
Dzīves nozīmīguma izjūta ir motivācijas elements. Dzīves saprašanas/izprašanas izjūta parāda cilvēka kognitīvās prasmes, bet spēja vadīt savu dzīvi nozīmē gatavību kontrolēt un ietekmēt gan tos notikumus, kas notiek apkārtējā vidē, gan arī tos, kuri rosās cilvēka prātā. Adaptācijas prasmju attīstībā lietderīgi bērnības laikā un pusaudžu gados nodrošināt iespējas saskaņot faktus, viedokļus, rīcību, nodrošinot vienlaikus neatkarīgas rīcības iespējas, – tad pieaugušā cilvēka dzīvē ISI ir pietiekami stabila. Cilvēki ar augstu ISI biežāk elastīgi veido adaptīvas stratēģijas, sastopoties ar stresa situāciju. Pārdzīvotas bērnības traumas lielākā mērā ietekmē ISI līmeni, nekā traumas, iegūtas pieauguša cilvēka dzīves laikā. Iekšējās saskaņas izjūtas spēcīguma pakāpes ievirze veidojas bērnībā un agrajā pieauguša cilvēka dzīves posmā, stabilitāti iegūstot ap 30 gadiem. Apkopojot atziņas par adaptācijas individuālajiem faktoriem, var secināt, ka būtiskas ir cilvēka prasmes, kuras nosauktas par veiksmīgas dzīves prasmēm (skat. 8. tab.).
5.1. tabula. Veiksmīgas dzīves prasmes
Prasme | Prasmes raksturojums | Ieguvumi |
Prasme vērtēt sevi | Attieksme pret savu raksturu, tā stiprajām un vājajām pusēm, vajadzībām un vēlmēm. | Palīdz atzīt savas kļūdas un izprast savas jūtas, veidot attiecības ar līdzcilvēkiem, efektīvu komunikāciju. |
Prasme iejusties cita cilvēka situācijā | Empātija – spēja saprast citu cilvēku ( ne tikai tuvinieku) rīcību dažādās dzīves situācijās | Efektīva komunikācija. |
Komunikācijas prasme | Cilvēka spēja gan verbāli, gan neverbāli sazināties atbilstoši pieņemtajām uzvedības normām sabiedrībā un situācijai: gatavība skaidri izteikt savu viedokli un vēlmes, paust savas vajadzības; gatavība veidot draudzīgas attiecības. | Efektīva sadarbība, vieglāk sasniegt mērķi; pozitīvas attiecības ar līdzcilvēkiem; labāka garīgā veselība, sociālā labklājība. |
Lēmumu pieņemšanas prasme | Konstruktīva problēmu risināšana un lēmumu pieņemšana. | Neatkarība un spēja uzņemties atbildību. |
Kritiskās domāšanas prasme | Spēja objektīvi analizēt informāciju un gūt personisko pieredzi | Nostiprinās garīgā veselība. |
Radošās domāšanas prasme | Veicina lēmumu pieņemšanas, problēmu risināšanas prasmi, dodot iespēju izvērtēt dažādas alternatīvas iespējas, ļauj izvēlēties piemērotu rīcību katrā konkrētā situācijā. | Personīgās pieredzes apkopošana, izvērtēšana un izmantošana, lai labāk pielāgotos pārmaiņām dzīvē. |
Prasme vadīt emocijas (emociju menedžments) | Savu un citu cilvēku emociju atpazīšana, izprašana, gatavība tās izpaust atbilstoši apstākļiem (tā ir emocionālā inteliģence). | Ļauj mazināt stresu un vadīt to, izvēloties atbilstošus stresa pārvarēšanas veidus, gūt panākumus komunikācijā. |
Dzīves prasmes ir saistītas ar socializāciju (skat. Liene Vasiļonoka, http://www.lu.lv/fileadmin/user_upload/lu_portal/apgads/PDF/LUR-759_Pedagogija.pdf, 2011). Skolēniem, kuriem problēmas iekļauties sabiedrībā ir jau sākumskolas klasēs, 5. klasē adaptācijas periodā socializēšanās problēmas saasinās. Skolēni, kuriem nav pietiekami attīstītas prasmes, nav ieguvuši pārliecību par sevi, viņiem nav izveidojusies pozitīva pašapziņa un līdz ar to pašcieņa, viņi vieglāk pakļaujas negatīvām ietekmēm. L. Vasiļonoka ir pētījusi un salīdzinājusi, kā dzīves prasmes novērtē skolēni un viņu vecāki.