Ļoti cienījamās dāmas un augsti godātie kungi!
Jūs laipni esat gaidīti uz grāmatas atvēršanas svētkiem, kas notiks 2018. gada 24. februārī plkst. 12.00 Starptautiskajā izstāžu centrā Ķīpsala; adrese: Ķīpsalas iela 8, Rīga. Stenda atrašanās vieta- J14.
Grāmata ir par lietuvieti, izcilo pedagoģi Broņislavu Aldonu Treiju. Grāmata ir viens no projektiem, kas veltīta Latvijas un Lietuvas simtgadei.
Izcilā personība Broņislava Aldona Treija, Atzinības krusta ordeņa kavaliere, daudzu starptautisku apbalvojumu ieguvēja, direktore Broņislava Aldona Treija ir izcils piemērs jēgpilnai dzīvei divu valstu sadarbībā. Direktores darba rezultāti, nepārprotami redzami izglītības iestāžu izaugsmē.
Pats lielākais mūža ieguldījums ir Rīgas Lietuviešu skolas celtniecība un skolas iekļaušana Lietuviešu biedrības apritē. Par to arī ir šī grāmata, kurā iekļautas intervijas, pārrunas, pārdomas un ļoti cienījamās Broņislavas Aldonas Treijas dzīvi!
Patiesā cieņā grāmatas veidotāju kolektīva vārdā grāmatas izdevēji: Izglītības darbinieku portāls Pedagogs.lv; Pedagoģiskās meistarības skola, Latvijas skolotāju korporācija, Rīgas Lietuviešu vidusskola un Latvijas Lietuviešu biedrība.
Bērna dienas Lietuvā
Mūsu dzīve sākas no bērnības. Nekad nedomāju, ka pienāks laiks, ka man būs jāatceras sava bērnība. Ir pagājuši tik daudz gadu, vairums tuvinieku nav mūsu vidū, paliek tikai atmiņu vīzijas un fotogrāfijas.
Lai notiek, tikšos ar to laiku, cilvēkiem, uzurdīšu atmiņas. Saprotu, ka katras atmiņas ir jauni pārdzīvojumi. Taču tas ir arī interesanti.
Es piedzimu 1937. gada 1. janvārī – biju kā jaungada dāvana vecākiem. Piedzimu savā dzimtajā pilsētā Gargždai, netālu no Klaipēdas Lietuvā. Līdz Klaipēdai bija tikai 18 kilometri un tur jau dabas diženums: Baltijas jūra, Kuršu joma, Nida un citas izcilas vietas. Uz otru pusi bija Palanga, Šventoji un tuvumā jau Latvijas robeža.
Trūcīgā ģimenē katrs bērns ir liela svētība, kur nu vēl pirmdzimtā. Līdz ar bērna ienākšanu pasaulē nekas vairs neliekas par grūtu un neizdarāmu. Pilsēta Gargždai, kurā pavadīju visu savu bērnību, dzīvoja savu dzīvi. Mani vairāk interesēja daba ap pilsētu, viss tas, kas bija redzams no mūsu mājas.
Īpašās atmiņas
Mana bērnības upe Minija bija mūsu rotaļu un pastaigu vieta. Upei ir skaisti smilšaini krasti un vienmēr silts ūdens vasarās. Mēs ar brāli Ādolfu tur bieži pavadījām laiku peldoties, ķerot mazās zivtiņas. Nebija jau tikai izpriecas – mums bija jāpalīdz tētim un mammai lasīt klūgas, tās bija jāmizo un jāžāvē saulē. Tētim un mammai tas bija naudas pelnīšanas darbs – no klūgām pīt grozus, dekorus, šķīvjus un pat mēbeles.
Atmiņā vēl šodien skaistā Minijas upes kalnu grēda, pilskalns. Mūs, mazos, priecēja baznīcas torņi kalnā, varenais pilsētas parks ar ozoliem, kuru tur rodam vēl šodien. Koku ieskauta ir arī Minijas ieleja.
Mani vienmēr ļoti iedvesmojusi dabas varenība. Tā, stāvot Minijas krastos, dzima sirdij tuvas dzejas rindas. Tās man uzjundī mīlestību pret savu dzimteni Lietuvu un tās dabas skaistumu. Kā šodien redzu lielo puķu klāju pļavās pie upes. Lasījām arī pirmās zemenītes, avenes upes krūmos un krāsainas sarkanas un melnas ogas. Mūsu mutes krāsojās ar melleņu aromātu, varējām priecāties viens par otra krāsu gammu uz lūpām. Upes pļava izaudzēja daudz skābeņu, kuras noderēja arī nebaltām dienām.
***
Skatoties uz dzimtenes dabu, mana sirds runāja vārsmās:
Pielasīju baltās, skaistās margrietas
Āboliņu un spīdīgo smilgu,
Es viena un apkārt tikai lauka puķītes –
Mana sirds ar prieku pilna!
Un tālāk cik varu redzēt, mana zeme mierīgi, mierīgi snauž.
Es viena savas dzimtenes pļavās –
Savās rokās viņai mīlestību aužu…
Nekas nav aizmirsts. Ļoti bieži es domās izstaigāju savas mīļās Lietuvas dabas skaistākās vietas. Pasēžu Nemuna krastos, aizstaigāju līdz jūrai, aizeju uz Klaipēdas ostu pie kuģiem.
Mani vecāki
Mans tētis Povilas Gedvilas dzimis 1912. gada 27. novembrī tikai 20 kilometrus no Gargždai lauksaimnieku ģimenē. Ģimenē bija trīs dēli un trīs meitas. Bērnība izvērtās traģiska, jo abi vecāki ātri mira. Katram no bērniem veidojās savs liktenis. Kā jau tajos gados pierasts, vecākie bērni strādāja par kalpiem pie zemniekiem, tikmēr mazākos pieņēma radi.
Tētis visai agri gāja ganos, vēlāk tika par palīgstrādnieku. Mūsu radi atceras, ka tētim bija „zelta rokas” – visus darbus, ko viņš darīja, paveica līdz galam un labi. Apkārtnē viņu pazina ne tikai kā veiksmīgu un zinošu celtnieku māju būvē, bet arī sīkāku koka darbu izstrādē.
Mūsu mājās tētim bija savs darbagalds, te meistaroja māju logus, durvis, ratus pat mēbeles. Izmantojot pīšanas prasmes, tētis visā apkārtnē (vēlāk arī ārzemēs) kļuva pazīstams kā pīto mēbeļu meistars. Netrūka izdomas arī pašu mājās – atceros vienmēr gludās un tīrās istabu grīdas.
Abi vecāki pret mani bija mīloši, atsaucīgi, tomēr ar tēvu veidojās īpašas attiecības. Mums bija tāda nerakstīta domu tuvība – varēju viņam izstāstīt visus savus noslēpumus, savus priekus un bēdas. Bieži lasīju savas dzejas un vienmēr tiku uzklausīta, saņēmu padomu, uzslavas. Tētis bija tas, kurš mani vienmēr aizstāvēja.
Tētis ir palicis dziļi manā atmiņā. Atceros viņa skaistos, melnos, lokainos matus, vienmēr labsirdīgo smaidu un baltos zobus. Tētim parasti bija labs garastāvoklis, viņš interesējās par ģimenes labklājību un sekoja bērnu veiksmēm. Jau no bērnības tētis iemācīja visu stāstīt par sevi, par skolu, par bēdām.
Esmu laimīga, ka tētis tik daudz stāstījis par savu bērnību, kā uzauga bez vecākiem, cik smagi bija jāstrādā un kāda bija dzīve. Ar mācībām, saprotams, bija grūti – beidza tikai sākumskolu. Taču tētim bija stāstītāja talants. Vakaros, pīdams grozus, viņš mums ar brāli stāstīja pasakas, interesantus notikumus no bērnības. Ne jau visu laiku iztika ar grozu pīšanu – bija arī smagais darbs akmeņlauztuvēs. Taču arī šeit noderēja izdoma. Lauksaimniekiem vajadzēja ratu riteņus un tētis tos gatavoja, vēl apkala ar dzelzs stīpu.
Tētis man iemācīja dzīves jēgu, godīgumu, atklātību un taisnīgumu. To atceros un cenšos neaizmirst visu dzīvi.
Mana mamma Elena Šunokaite dzimusi 1911. gada 18. maijā Gargždai pilsētā strādnieku ģimenē. Viņas māte visu mūžu strādāja par kalponi turīgās ģimenēs. Mammas māsa Prane apguva šuvējas arodu un visu mūžu bija laba šuvēja. Mammas tēvs bija strādnieks, palīdzēja lauksaimniecības darbos, jo māju tuvumā atradās vairākas saimniecības. Viņš bija kaislīgs makšķernieks, tāpēc mājās goda vietā vienmēr bija zivis. Vēl šodien zivs ir mans gardākais ēdiens.
Mamma ar tēti apprecējās 1935. gadā un visu laiku dzīvoja Gargždai pilsētā. Viņi bija čakli strādnieki un iztika pietika vienmēr.
Mamma ne tikai šuva, bet arī auda grīdas pārklājus, kurus veiksmīgi izmantoja saimniecībā. Tas nebija vienīgais – iemācījās arī no klūgām pīt grozus – gatavoja puķu podus, šķīvjus, apdarināja dažādus priekšmetus. Šādā radošā darba noskaņojumā esmu augusi un sapratusi, ka paši ar savu darbu veidojam dzīvi.
Mamma bija strādīga, laba saimniece, kaut dzīvojām trūcīgos apstākļos. Arī mēs palīdzējām – uz netālo (18 km) Klaipēdas tirgu nesām dārzeņus, ogas un par ietirgoto naudu pirkām lētākās zivis. Pati garšīgākā līdz šai dienai ir menca. Mamma ļoti rūpējās, lai mēs ar brāli vienmēr būtu ar tīru apģērbu. Lai to panāktu, pati pāršuvu drēbes, daudz adīja, pati mums veidoja frizūras – ar vārdu sakot, rūpējās par mūsu izskatu un labklājību.
Mājas apkārtne, istabas vienmēr bija tīras un sakoptas, neredzēja mētājamies apģērbu gabalus. Es šo kārtību esmu pārnesusi arī savās mājās. To īsi var raksturot ar trim vārdiem – švaru, šviesu, šilta, kas nozīmē – tīrs, gaišs, silts! Māte mācīja, ka istabās nedrīkst atrasties ar cepuri un cimdiem, jādeg visām spuldzēm, lai gaišs. Telpām vienmēr jābūt iztīrītām.
Mamma rūpējās arī par apkārtnes sakopšanu – bija jābūt košuma krūmiem, puķēm, būtu nopļauts mauriņš. To es arī esmu panākusi gan savā dārzā, gan skolu dārzos.
Mana mamma bija skaista sieviete – garos, gaišos matus viņa sapina biezā bizē un satina kamoliņā. Mīļas, zilas acis, kas izstaroja labsirdību. Ģērbās viņa vienkārši ikdienā, bet svinīgos brīžos bija svārki un melna žakete. Apģērbs bija pašas šūts. Darba mājās vienmēr pietika un mēs ar brāli palīdzējām cik varējām.
P.S. Bērnības bildes tiks publicētas nākamajā publikācijā!
