Literatūrzinātniece un folkloras pētniece Janīna Kursīte dz. 1952 Preiļu raj. Arendolē. Beigusi Āmuļu astoņgadīgo skolu (1967), Līvānu 1.vsk. (1970). Mācījusies Tartu U (1970 – 1974), neklātienē pabeigusi LVU (1975). Strādājusi ZA Valodas un literatūras institūtā par zinātnisko līdzstrādnieci (1975 – 1995), par pedagoģi Kultūras akadēmijā (1992 – 2006), LU (kopš 1981). Folkloras profesore LU. Latvijas Zinātņu akadēmijas akadēmiķe.
Skolotājs aiz muguras
Skolotāji var ietekmēt ar savām zināšanām, personību vai ar zināšanām un personību kopā. Ja apkopotu literatūru, kas uzrakstīta par pedagogiem un ko uzrakstījuši pedagogi paši, iznāktu milzīga bibliotēka. Bet vai izlasot pedagoģiskās bibliotēkas klāstu var iemācīties par labu pedagogu?
Var noteikti iegūt zināšanas par pedagoģiskām pamatiemaņām, bet, ieejot pašam kā skolotājam pirmoreiz klasē vai auditorijā, viss būs jāsāk no gala: stāja, sarunas, savstarpējās satiksmes, prasību uzturēšanas veids, kas izrietēs no iesācēja skolotāja rakstura īpatnībām un zināšanu apjoma.
Jaunam skolotājam var izrādīties bīstami izlikties gudrākam nekā viņš ir, bet tikpat bīstami atzīties savā vājumā vai kādas lietas nezināšanā.
Katrs, kas ieiet pirmoreiz klasē, sāk visu it kā no paša gala, un tikai pakāpeniski teorētiskās vai praktiskās studijās iegūtais kļūst par labu padomdevēju.
Jo tālāk aiziet skola, augstskola, jo labprātāk un mīļāk atceramies savus skolotājus, arī skaidrāk redzam, ko viņi devuši mums. Man dzīvē ir ļoti paveicies ar skolotājiem, īstajā laikā bijuši īstie skolotāji, kas palīdzējuši izdarīt izvēli un nodrošināt izvēli ar sniegtajām zināšanām.
Āmuļu astoņgadīgajā skolā skolotāji, paši latgalieši būdami, netraucēja skolēniem saglabāt vietējo – latgalisko patību. Latgaliski sarunājās ne tikai skolēni savā starpā, bet arī skolēni ar skolotājiem ārpus stundām. I.Ziedoņa grāmatas „Motocikls” un jaunības ietekmē sāku rakstīt dzeju, kas paldies dievam nav saglabājusies, jo šķiet, ka bija vāja un ar izteikti deklaratīvi patētisku raksturu.
Vienīgais, ko atceros, atskaņu pāris ‘spēka: pasaul’s ēka’. Jau no šīm atskaņām var spriest par pašu dzeju, ko, burtnīcā sarakstītu, parādīju savai literatūras skolotājai Veronikai Kokinai. Viņa atrada pateikt ko labu, bet norādīja uz konkrētiem vājumiem, kas ļāva kādu laiku dzejošanu kā radīšanas veidu turpināt, bet galvenais ieinteresēja par dzeju vispār.
Kaut arī matemātiku mācīja ļoti labs skolotājs Fabians Aliks, vēsturi tikpat labs Vitālijs Kokins, bez literatūras (valoda ar gramatiku gan tika paciesta kā vieglas zobusāpes) vēl patika fizkultūra.
Un laikam fizkultūras skolotājs Rihards Kalvāns kopā ar literatūras skolotāju Veroniku Kokinu bija divi, kas iedeva, uz Līvānu vidusskolu man tālāk dodoties, pamatbagāžu, ko vārdiski grūti pat šodien izstāstīt, bet šī bagāža man noderējusi visā tālākajā dzīvē.
Un kaut arī Līvānu vidusskolā sporta nodarbības nebija īpaši iecienītas (pamatskolā aizrāvos ar rokasbumbu, galda tenisu), vēl jo mazāk Tartu universitātē, sportiska spītība, reakcijas spējas izkopšana, ko mācīja skolotājs Kalvāns, pēc tam ļoti noderējusi.
Es varu būt laimīga, ka mācījos nelielā skoliņā, kur visi cits citu labi pazina un bija kā liela saime. Skolotāji bija kā mammas un tēva turpinājums, viņos ieklausījāmies ne tikai mēs – skolēni, bet arī mūsu vecāki. Skolotāji bija ciema garīgais ietvars. Neatceros, kā tika mācītas pārejoša laika pārejošas ideoloģijas lietas, bet laikam taču neuzmācīgi un neuzkrītoši, ja no tā nekas nav palicis prātā.
Līvānu vidusskolā bija ļoti talantīgas latviešu un angļu valodas skolotājas, ģeogrāfijas, ķīmijas, fizikas, mūzikas, vēstures skolotāji, direktors Antons Zazerskis ar labām diplomātiskas izmaņas spējām.
Kaut arī sabiedrības mācībā un jaunlaiku vēsturē padomju laika garu un burtu bija jāapgūst nesalīdzināmi plašākos apmēros nekā pamatskolā, kaut arī viena no skolotājām patiešām no sirds ticēja un mums mācīja, ka komunisms ir mūžīgs, daži klases puiši viņu allaž kaitināja ar āķīgiem jautājumiem par Čehoslovākijas notikumiem, partijas mainīgo ģenerāllīniju u.c., viņa varēja sarūgtinājumā apraudāties, bet nekur tālāk savu sašutumu paust neskrēja.
Latviešu literatūras skolotājas Natālija Grāvere un Anna Rudzīte katra pa savam palīdzēja papildināt pamatskolā sakrāto, bet liekot rakstīt daudz sacerējumu un atstāstījumu, izkopa skolēnos rakstīšanas iemaņas.
Vienā no republikas skolēnu sacerējumu konkursiem, kurā piedalījos, ieguvu varbūt pat pirmo vietu, varbūt arī zemāku, bet apbalvojumu – Raiņa “Tālas noskaņas zilā vakarā” faksimilu – pašrocīgi pasniedza dzejniece Mirdza Ķempe, kuras personā piesaistīja masīvā metāliskā ķēde ap vidu un lielas krelles ap kaklu (krelles varbūt piedomāju, bet ķēde jostas vietā bija!).
Vidusskolā uz Raiņa dienām brauca dzejnieki, varbūt ne paši jauniem prātiem pielūdzamākie, bet dzejnieki, un tas ļoti patika. Skolu beidzot biju izdomājusi mācīties žurnālistiku universitātē, taču neilgi pirms skolas beigām ar domubiedriem no klases izlīmējām pilsētā pretpadomju lapiņas. Tikām saķerti ar lietiskiem pierādījumiem, ceļš uz universitāti tika slēgts. Bet pavērās cits ceļš, kuru izejot ieguvu pedagogus, kuru svētīgo ietekmi savā pedagoģiskajā darbā esmu saglabājusi līdz šai dienai.
Tartu universitātes krievu filoloģijas nodaļā, kur iestājos, par pedagogiem darbojās vairāki ar apbrīnojamām zināšanām un lielu pārliecināšanas spēju apveltīti, īpašākais no kuriem bija profesors Jurijs Lotmans, viens no padomju strukturālisma skolas dibinātājiem.
Sākumā visai vāji pratu krievu valodu, pati brīnos, kā izdevās saprast viņa lekciju kursos par senkrievu vai 19.gs. literatūru stāstīto, bet tas tik saistošā veidā tika pasniegts, ka pēc būtības bija viena aktiera teātris. Viņš lasīja 1970.gg. padomju izglītībā citur neiedomājamu speciālo kursu par mitoloģisko domāšanu.
Taču pats galvenais, kas mūs visus, no dažādām Padomju Savienības malām Tartu sabraukušos un uzņemtos, neskatoties uz vecāku vai pašu „nepareizajām” biogrāfijām, ietekmēja bija Jurija Lotmana spēja būt brīvam, domājošam un mācīt ne zināšanu summu, bet zināšanu garu.
Laikam paejot, es saprotu, ka tādi pedagogi ir Dieva dāvana. Man ļoti, pat ļoti laimējās, ne tikai ar profesoru Juriju Lotmanu, bet arī ar vairākiem citiem pedagogiem, katrs no kuriem iedeva kaut ko savu. Antīkās literatūras pedagogs Roberts Kleiss, kaut arī bija nervozs (vajadzēja prast atrast pareizo pieeju, īstos, viņu iedvesmojošos jautājumus no antīkās pasaules) un prasībās ļoti stingrs, deva lielisku priekšstatu ne tikai par pašu antīko pasauli, bet arī par tās saknēm mūsdienu kultūrā.
Pēc tam tikai uzzināju, ka viņam visai sarežģīta biogrāfija – bijušais pirmskara Igaunijas kara ministrs, bet arī tulkotājs, kuram padomju laikos bija jāiet pa plānu ledu, baidoties katru brīdi, ka var ielūzt.
Folkloru mācīja nenosakāmas tautības it kā krievu muižnieku atvase gados jau ļoti cienījamais Volmārs Adamss, kas vienmēr bijis ar kaut ko nenosakāmu (varbūt stāju) opozīcijā savam laikam. Jurija Lotmana dzīvesbiedre ar lielu personisku aizrautību Zāra Minca studentiem dāvāja brīnišķīgus kursus par toreiz pusaizliegtajiem krievu simbolistiem.
Lielu iespaidu uz turpmākās profesijas izvēli atstāja Pjotra Rudņeva lekciju kurss par dzejas poētiku. Ļoti stingrs, vēl vairāk prasīgs, ar jaunām pētniecības idejām pārņemts Rudņevs aizrāva daļu no studentiem, tai skaitā arī mani. Dīvainā kārtā apvienojās skolā iegūtās zināšanas un mīlestība uz latviešu dzeju ar universitātē iegūto par dzejas sistēmas uzbūvi. Igauņu dzejas versifikācijas pētnieks Jāks Peldmē nostiprināja interesi par dzejas pētniecību, bet valodniecības profesors, poliglots Pauls Ariste interesi par valodu radniecību un par valodas uzbūvi.
Pieminētie ir tikai nedaudzi no skolotājiem, kas veidojuši gan manu, gan citu tālaika skolēnu un vēlāk studentu dzīves un pasaules uztveri. Ārpusē paliek dzīves skolotāji, kas ir atsevišķa tēma.
Pieminēšu tikai, ka man paveicās ar doktora darba vadītāju. Maskavietis Mihails Gasparovs, būdams viens no pionieriem matemātisko metožu izmantojumā dzejas pētniecībā, vienlaikus bija tulkotājs un antīkās kultūras speciālists. Viņā apvienojās mīlestība uz precizitāti ar aizrautību uz neparasto, to, kas paplašina zinātnes ierastās robežas.
Skolotājs, lai cik labs, nevar skolēnam iet visu dzīvi līdzi. Skolotājs rada impulsu, skolēna varā saklausīt šo impulsu. Zināšanu apguves metodes, paņēmieni, ideoloģijas ir mainīgas. Nemainīgi svarīga ir pedagoga spēja iemācīt domāt un analizēt.
