Eva Mārtuža.
„Vai tu apzinies sevī latvieti?” Tā pirms gadiem trīsdesmit man jautāja tautas dziesmu teicēja Marcianna, kura zināja tūkstošiem dainu. Viņas valoda šķiltin šķīlās, dziesmas nerima plūst kā Amatas straume pavasarī, no kokles plūda tik maiga melodija kā vēja pieskāriens sakarsušam vaigam svelmainā dienā.
Viņai piebiedrojās četrpadsmit dēli un meitas, speciāli saaicināti ciemos: „Lai avīžniece nojauš patieso Latviju”, teica sirmā dziesmotāja, iepazīstinot ar savu, kā tajos laikos teica, daudzbērnu ģimeni.
Viņa īpaši izcēla faktu, ka neviens nelaikā nenomira, visi izauga un izskolojās. Cik zinu, tad līdz pat šai baltai dienai viņi nav savas vainas dēļ cietuši negadījumos, vai autoavārijās, nav nedz nodzērušies, nedz nonarkojušies, nedz arī kļuvuši atkarīgi no azartspēlēm vai seksa. Vecākais, kuram tuvojas astoņdesmit gadi, tagad ir dzimtas centrs.
Bet toreiz, sākot no 1932. gada līdz 1959. gadam – vistrakākajos pirmskara, kara un pēckara padomju varas gados bērni riesās kā jāņogas ķekarā. Sastaptās ģimenes tēvs un māte bija ticīgi ļaudis. Sieviete nesaitēja piebriedušo vidukli ar linu dvieļiem, lai jau savā miesā nožņaugtu topošo dzīvību. Tā posta laikos ar nevēlamu pieaugumu izdarījās daudzas sievas, jo abortus toreiz vēl masveidā netaisīja.
Bet manis satiktās ģimenes sieviete pret dzīvību roku nepacēla.
Mazuļi nāca pasaulē viens pēc otra. Ciema sievas apsmēja daudzbērnu māti, rādīja ar pirkstiem un nievīgi sauca par vaislinieci. Paaugušies bērni sāka mācīties vietējā skolā, kuras audzēkņu vairums turpināja savu vecāku ierādīto ņirgāšanos: par trūcīgo apģērbu, par lieso pavalgu, par to, ka viņu māte atkal ir gaidībās, ka atkal piedzims kārtējais nabags. Bet vissmagāk viņu sirdis trāpīja dzēlīgie vārdi: „bandīta trumi!” Jo bērnu tēvs cīnījās pret „krieviem”, cīnījās par Latviju latviešiem un pabija arī izsūtījumā.
Skolotāji vardarbību pret šo dzimtu izlikās neredzam. Katram padomju laikā dzīvojošajam bija savi iemesli klusēt. Toties skolotāji neklusēja, kad vajadzēja novērtēt zināšanas.
Šīs ģimenes atvasēm bija gaišas galvas, kā toreiz un varbūt arī tagad mēdz dēvēt visgudrākos skolēnus. Kā rotaļādamies, kā putni lidojumā, šķiet, tik viegli viņi apguva mācību vielu. Skolotāji ar viņiem lepojās, bet par savu profesiju teica, ka ikviens darbs, kuru veic, jādara ar mīlestību, ka mācības ir skolēna darbs, bet skolotāja darbs ir viņus mācīt. Tā ir abpusēja sadarbība, tā ir motivācija, kāpēc abi atrodas klasē — viens solā, otrs pie tāfeles. Skolu var saukt par valsts mini modeli. Jaunie vēro pieaugušo attieksmi pret darbu un tātad – valsti un kopē to, demonstrējot attieksmi pret mācībām un skolas apmeklējumu.
Skolotājam ir nopietns uzdevums – pierādīt, kāpēc mācības, augsta, stabila izglītība ir labākā izvēle un nākotnes nodrošinājums. Lai gan septiņu gadu vecumā audzēkņi daudz ko vēl nesaprot un neizprot, tomēr intuitīvi, zemapziņas līmenī jūt apkārt notiekošo un atšķir patieso no uzspēlētā, jūt, vai skolotājs mīl darbu, ciena skolniekus, vai ir vienaldzīgs un pat neieredz iegūto profesiju. Skolotājs un skolēns ir līdzvērtīgi sadarbības partneri — viens dod zināšanas, otrs tās ņem.Jā, šai skolai arī mūsdienās ir iemesls dižoties ar savu absolventu sasniegumiem zinātnēs, valsts un sabiedrības labā. Un katru gadu 1. septembrī iesaukties: „Ak, vai, kāda tīkama rosība sākas, dienai iestājoties, kad bērni saposti dodas uz skolu!”
Toreiz teicējas ģimenē pirmoreiz dzirdēju domu, ko reiz jau publiskoju: „Latvijai nav tiesību uzturēt miljons muļķu. Latvija nedrīkst atļauties tamlīdzīgu greznību, to var Ķīna vai Indija, Amerika, vai Vācija – jebkura lielvalsts, kuras iedzīvotāju skaits mērāms simts un vairāk miljonos.”
Ieskatījos visbezkaislīgākajos skaitļos un redzēju, ka 19. gs. pavisam augstskolās studējuši 1300 latvieši. Latvijas Universitātē no tās dibināšanas 1919. gadā līdz 1940. gadam iestājušies 23 438, bet absolvējuši tikai 6567 studenti. Docētāju skaits bijis apmēram 400. Savukārt 1986./87. mācību gadā uz 12,4 tūkstošiem studentu bijis 791 docētājs. Padomju laika statistika uzrāda pesimismu, vēstot, ka latvieši un igauņi atrodoties divpadsmitajā un trīspadsmitajā vietā PSRS studētgribētāju vidū.
Visos laikos var čīkstēt, ka nav gana liela māja, gana pieklājīgas mēbeles, nav pēdējā modeļa mašīna, ir nemoderns vai apnēsāts apģērbs, maza alga, pārāk augsti komunālie maksājumi, skola tālu, mācības grūtas, grāmatas par smagu, klasesbiedri riebīgi, skolotāji neobjektīvi utt. – var atrast simtiem šķietami objektīvu iemeslu, lai atteiktos no izglītības ieguves, lai attaisnotu nemācīšanos. Lai dēstītu negatīvu motivāciju – ignorēt izglītību.
Par spīti kara un pēckara šausmām, par spīti trūkumam, nedrošībai, smagam fiziskam darbam, sešiem kilometriem, ko šīs ģimenes daudzās atvases no rīta un vakarā mēroja līdz skolai un atpakaļ, viņu dvēselēs un prātā plauka vecāku iesētās alkas pēc zinībām un pamatojums, ka izglītības iegūšana ir vērtīgākais, ko viņi saviem bērniem var dāvāt, jo zināšanas nevienam nevar atņemt.
Kara un miera laikā var nodegt māja, sadegt bibliotēka, var ievainot un pat sakropļot ķermeni, bet zināšanas var atņemt tikai atņemot galvu. Tās nevar pazaudēt, tās nevar iznīcināt karš, tās it visur var paņemt līdzi. Tie, kas, tuvojoties padomju karaspēkam, devās trimdā uz Rietumzemēm, ar savu piemēru pamatoja izglītības priekšrocības. Daudziem tā un latvietība bija vienīgās izglābtās mantas. Tie latvieši, kas atjaunoja savas profesionālās tiesības vai izstudēja jaunu, labu profesiju, svešajās zemēs daudz ātrāk tika “uz augšu”. Arī pēckara Latvijā bija pienācis veiksmes laiks visiem, kuri vēlējās un gribēja mērķtiecīgi mācīties, izglītoties, pilnveidoties. To sauc par motivāciju, kas varbūt ir iekodēta baltu tautu gēnos.
Jo mums pieder vispilnīgākās mācību grāmatas, kuru vecums iespējams ir vēl senāks par leduslaikmeta nosacīto beigu periodu. Tās ir mutvārdos nododamās zināšanas no paaudzes paaudzei – tautas dziesmas, tautas ticējumi, buramie vārdi, kas tikai pirms nepilniem simts gadiem pierakstīti, apkopoti un nodrukāti grāmatās.
Tās ir zināšanas par zemi un debesīm, zvaigznēm un sauli, lietiem un vējiem, par ziemu un vasaru, pavasari un rudeni, par kokiem un puķēm, par labību un savvaļas augiem, par putniem un zvēriem, par mājdzīvniekiem un kustoņiem, par cilvēku tikumiem un raksturiem, par sadzīvi un svētību, par kariem un mieru – detalizētu uzskaitījumu var turpināt ilgi un izseļoši.
Mēģināsim šīs zinības nosaukt vārdos, ko lietojam skolā: dienasgrāmatā stundu sarakstā redzam: astronomija, dabaszinības, bioloģija, darmācība, veselības, valodas, mūzikas, mākslas, ģimenes vērtību, ētikas un praktiskās psiholoģijas, būvniecības, tirgzinības, tieslietu, ķīmijas, fizikas, kara un miera jeb vēstures mācība.
Visas pamatzināšanas atrodamas senču atstātajā mantojumā. Tagadējos laikos ikviens tās var izlasīt, studēt, mācīties no galvas un pielietot ikdienā. Ja vien ir vēlme runāt visizsmalcinātākajā, precīzākajā un vienlaikus tēlainākajā valodā. Ja vien ģimenē ir ielikta un vēlāk skolā nostiprināta motivācija saprast savas saknes, savu patiesi senum seno vēsturi, zināšanas, ko esam mantojuši. Jo latviešiem pieder ne vien jaunlaiku vēsture, ne vien tā, kuru barbariski, vardarbīgi un ciniski uzspieda līdz zobiem apbruņojušies Vatikāna algotņi, bet daudz jo daudz senāka vēsture, kuras tiešie liecinieki ir mūsu valoda un tautas dziesmās saglabātās zināšanas. Vēsture, kuru skolās nemācīja, no augstskolu programmām izmeta, bet ja kāds to zināja, vai bija uzzinājis, to sodīja.
Atminos, cik vērīgi dziesminiece vēlēja man aplūkot senos latvju tērpus, latvju rakstus, vērsa uzmanību uz to daudzveidību un krāšņumu. Atvēra labi noslēptu atvilktni un izņēma Johana Kristofera Broces zīmējumu, kurā attēlotas divas sievietes no Lielvārdes – skaistas, bagāti ģērbtas, gluži kā Eiropā. Ak, un vēl ar sudraba piekariņiem! Un tas ir sešpadsmitais gadsimts! – iesaucos! Re, nu, redzētais nekādi neiet kopā ar stāstiem par nodzērušos tautu, ko uztiepj Garlībs Merķelis! Broce rāda citu pasauli, ne Merķeļa biedējumus. Paskaties Zemgales sievu aubes – ar fliteriem, mežģīnēm. Tik izsmalcinātu apģērbu un rotu darinātāji nav bijuši nabagi vai tumsoņas!
Par senajām zināšanām mums, latviešiem, nebija tiesību spriest, mēs varējām ideoloģiskā miera labad vēl kādus gadus aiz inerces dziedāt un dejot savu dziesmu. Bet tikai kā dziesmu. Nevis zināšanu avotu, nevis tautas dzīvesziņu, nevis tautas senuma liecinieci. Un tomēr apziņa, ka esi latvietis, padarīja mūs par pretņiem visam svešajam.
Livonijas valstī pastāvēja divas paralēlās dzīves telpas – latviskā un vāciskā. Latvietis pacieta svešo, nekļūdams par to otro. Pēc Ziemeļu kara kaut kur līdzās par ierēdņiem strādāja krievi, bet latvieši tālab nekļuva krievi. Laikam tautas dziesmu baltais tēvs mūs savlaicīgi izrāva no mazo tautu rijēja zobiem. Kamēr spirinājāmies rijēja mutē, tikmēr valdīja kailais izdzīvošanas instinkts. Pašsaglabāšanās, uz laiku pat nododot savu savpatību.
No Atmodas laika eiforijas mūs atskurbināja brīvā tirgus izaicinājums. Cimds iešāva pa kreiso vaigu. Tieši tik stipri, lai nesaļimtu, lai pieņemtu izaicinājumu un atjaunotu realitāti – piederību mūsdienu Eiropai un tās kultūrai.
Negausīgi mācītos un ar zināšanām pierādītu tautas un valsts spēku pārējo Eiropas un pasaules zemju vidū. Iekarotu vietu pasaules kultūras vidē. Taču zināšanas, līdzīgi kā kristietības stimulētā, inspirētā visās valstīs līdzīgā klasiskā mūzika, teātris, glezniecība u.c., kas, protams, ir lielas vērtības, ir savā starpā salīdzināmas, samērojamas, tām var ielikt atzīmes, izveidot topu, izskaitļot, kam piešķirt „Zelta Globusu”, „Oskaru”, vai Nobela prēmiju. Mēs esam salīdzināmi un tas ir labi.
Tomēr pienāk brīdis, kad gribas būt unikālam, vienreizējam, absolūti oriģinālam. Nekļūt lielceļa puteklim starp putekļu miljardiem. Kas mūs – latviešus – padara ne ar vienu citu nesalīdzināmus? Tā ir senbaltu kultūra, kura joprojām un, paldies Dievam, manifestējas Vispārējos dziesmu un deju svētkos. Bet vai to māca skolā, vidusskolā, augstskolā? Vai neatkarīgās Latvijas izglītības pamatdokumentā ir noteikts, ka mums jāiepazīst sevi, jāmācās baltu tautu vēsture? Jāapzinās sevi kā vienreizēju tautu ar vissenāko valodu uz zemeslodes un tautas dziesmās saglabātām aizlaiku zinībām.
Mani var pārtraukt pusvārdā un teikt, ka latviešu valoda 1, 5 miljoniem cilvēku ir dzimtā valoda, to kā otro valodu vēl prot apmēram pusmiljons, ka latviešu valoda kopš 1988. gada atkal ir valsts valodas statusā savā zemē un nu tā ir viena no divdesmit oficiālajām valodām Eiropas Savienībā.
To par savu dzimto valodu 2000. gada tautskaitē atzinuši 96% latviešu. Man teiks, ka latviešu folkloras krātuvē glabājas tautas dziesmas, parunas, teikas, sakāmvārdi, melodijas, latviešu vēstures institūta arhīvos atrodami arheoloģijas un etnogrāfijas materiāli, latviešu valodas institūta kartotēkās ir milzums latviešu valodas dialektu leksikas, fonētikas, morfoloģijas un sintakses materiālu, Latvijas vietvārdu reģistrējumi, latviešu valodas leksikas, morfoloģijas un sintakses materiāli; latviešu valodas terminu datu bāze, filozofijas un socioloģijas institūta fondos var iepazīties ar latviešu un citu Latvijā dzīvojošo tautu un atsevišķu indivīdu dzīvesstāstiem.
Ka zinātnieki visā pasaulē aizvien nopietnāk izturas pret ceno civilizāciju atstātajām liecībām. Akadēmiķis Juris Ekmanis atgādināja par diskusiju, kas noritēja 1999. gadā Pasaules zinātņu kongresā Budapeštā: „Savukārt, uz senatni raugoties, ir jāvaicā, ciktāl seno cilšu empīriskās zināšanas un mākas, maģija, burtnieki, zintnieki, raganas un burvji, laika (Wetter) pareģošana un laika (Zeit) primitīva mērīšana iekļaujama zinātnes kategorijā, jāvaicā, ciktāl folkloras dati un līdzīgas liecības ir eksakti datējamas.” 1997. gadā UNESCO tika izveidots “Pasaules atmiņas” reģistrs, kas aptver pasaules nozīmes civilizācijas dokumentālo mantojumu. Tajā līdzās Getingenas universitātes bibliotēkā esošajam Gūtenberga Bībeles manuskriptam, Vīnes bibliotēkas dārgumam — Šūberta oriģinālnošu kolekcijai, Istambulas arheoloģijas muzeja Hitu rakstu māla plāksnīšu kolekciju u.c. iekļauts latviešu tautasdziesmu krājums, kas rokrakstos atrodas LU Literatūras, folkloras un mākslas institūta latviešu folkloras krātuvē vēsturiskajā Dainu skapī.
Skolās ik pa laikam uzliesmo lielāka vai vēl lielāka vardarbība pret personas vienreizību. Arī tālajos piecdesmitajos gados teicējas ģimenē divi dēli neizturēja skolēnu ņirgāšanos: viens septiņu gadu vecumā pameta skolu un visu mūžu strādāja darbus, kur lasīt un rakstītprasme nebija vajadzīga. Otrs dēls, lai gan sapņoja par ārsta profesiju, atteicās no vidusskolas un izmācījās par šoferi.
Viņi nespēja norobežoties, noslēgties, viņi neslēdza kompromisu. Šķiet, viņiem patīk Eiropas Savienības moto -«Vienoti daudzveidībā». Tā ir 21. gadsimta domāšana – valodu un kultūru dažādība ir cilvēces un civilizācijas bagātība. Eiropas Savienības valodu daudzveidības saglabāšana kā konceptuāls mērķis pirmo reizi minēts ES Pamattiesību hartā, tā detalizēti iestrādājama likumdošanas aktos un programmās.
Jā, arī pie mums ir Baltijas Asamblejas sagatavots dokuments, kurā teikts: „apzinoties, cik liela nozīme ir etniskajai kultūrai tautu un valstu kultūras un etniskās savdabības saglabāšanā;
ņemot vērā to, kāda nozīme ir etniskajai kultūrai pasaules kultūrā un mūsu valstu tautu dzīvē;
paužot bažas sakarā ar to, ka etniskā kultūra tagad tiek aizvien vairāk apdraudēta;
uzsverot tagadējās paaudzes atbildību par mūsu priekšteču radītās etniskās kultūras saglabāšanu un nepieciešamību nodrošināt mantoto tradīciju pēctecību;
saprotot, ka etniskās kultūras saglabāšanas līdzekļiem jābūt daudzveidīgiem,
atgādina Igaunijas Republikas, Latvijas Republikas un Lietuvas Republikas parlamentiem un valdībām, ka tās ir atbildīgas par etniskās kultūras saglabāšanu un mantoto tradīciju pēctecību, un iesaka izstrādāt konkrētu pasākumu kompleksu un nodrošināt to finansēšanu no valsts budžeta.”
Ar labiem vārdiem mēdz bruģēt ceļu uz iznīcību. Kāds būs ieteicamais konkrēto pasākumu komplekss? Kāds būs no valsts budžeta piešķirtās naudas ceļš? Lai pūralādēs noslēptais būtu tikai zinātnieku un interesentu guvums? Lai tas apput un izzūd, lai to nelieto ikdienā, lai šīs bagātības neatgriežas ģimenē, skolā, augstskolā. Lai nebagātinās ar jaunu pieredzi un realitāti. Lai vairojas garīgas un intelektuālas pelēcības, salīdzināmu zināšanu un salīdzināmas kultūras radītāji.
„Mēs jūtamies droši Eiropas Savienībā, jo esam atraduši savu vietu. Mēģināsim šajā Eiropā nepazust — lai mēs paliktu piederīgi savai Latvijas zemei, Latvijas zinātnei, izglītībai, tās problēmām un nākotnei”, teic akadēmiķis Juris Ekmanis. Kādā veidā patreizējās jaunās paaudzes var nepazust Eiropā, ja viņi nezinās savas zemes vēsturi, savu savpatību? Jo Latvijā vidējais finansējums uz vienu studējošo ir desmit reizes zemāks nekā Eiropas citās valstīs. Mazām valstīm visbūtiskākā ir un paliek izglītība. Valstij nebūtu jāproducē trešās šķiras nejēgas, tādi, kuri, knapi pabeidz vidusskolu, vai nepabeidz augstskolu, bet saņem piecreiz lielāku algu par ārstiem, mācībspēkiem. Uzrakstīju un apstājos. Ausīs ieskanas: vai tu apzinies sevī latvieti?
Lielai daudzmiljonu nācijai viens miljons pasaulē aizklīdušu vai savā zemē dzīvojošu savas tautas oriģinālajā senkultūrā neizglītotu cilvēku ir kā piliens jūrā. Latviešiem – senās baltu kultūras pēctečiem – sakņu izravēšana draud ar katastrofu. Jo mana latvietība ir mana vienreizība. Manas no zemapziņas dzīlēm atbrīvotās asaras, kad dzirdu tautasdziesmas, kad redzu dejās izdejotos baltu rakstus, kad dziedu Latvijas himnu, kad apzinos, ka esmu latviete: “Tas nav nekāds nacionālais šovinisms,” reiz teica dzejnieks Andrejs Eglītis. „Iznīdējot tautas dziesmu, mēs iznīdējam paši sevi.” Dabiski, ka mēs to nevēlamies.
Laiks ir pienācis saprast, ka etniski senas nācijas nākotne ir vecāku, skolotāju, patriotiskas jaunās paaudzes un gudras valdības rokās.
