Par skolotāju aizkaitinājumu
Nemitīga skaišanās diez ko pateicīga nav. Tas nozīmē hronisku spēka trūkumu un nespēju atjaunoties. Tas izkropļo mūsu personību, proti, ik dienas kļūstam nejaukāki un aizvien vairāk un vairāk kļūst to cilvēku, kuru uztverē kļūstam nepatīkami vai pat nevēlami.
Palūkosimies uz sevi. Ja mums skolā viss traucē, aizkaitina, aizvaino un izved no pacietības, un mēs sākam gausties, skaisties un sūdzēties gan par skolēniem, gan kolēģiem, gan vadību, mēs paliekam bez atjaunošanās spēkiem. Tāds kā nolauzts, ceļa malā nevienam nevajadzīgs nosviests zars.
Aizkaitinājums rodas tad, ja skolā kaut kas neapmierina: liels troksnis, izmētātas mantas, izsvaidīti papīri, neizpildīti mājasdarbi, slikta skolēnu uzvedība un tā tālāk un tā bez sava gala, tad loģiski, mums, skolotājiem, ir tiesības izvirzīt savas prasības pret nevēlamā izraisītājiem. No otras puses, ja kaut kas neatbilst mūsu noteiktajām prasībām, saprotams, rodas aizkaitinājums.
Protams, aizkaitinājumam ir savi pozitīvi nolūki, proti, lai skolēni atbilstu mūsu prasībām, vērtībām un gaidām. Tā ir godprātīga, sirdsapziņas diktēta, apzinīga vēlēšanās sakārtot skolu, izglītības sistēmu un galu galā arī visu pasauli.
Ikviens skolotājs vēlas, lai skolēni atbilstu mūsu prasībām un gaidām, bet, izrādās, ka tas, ar ko mēs skolas ikdienā saskaramies, tieši arī ir tas, ko mēs neapzinātajās gaidās ceram ieraudzīt. Tātad skolā notiekošais jau atbilst mūsu neapzinātajām gaidām. Par to liecina mūsu skandētais mācību stundu laikā, savstarpējās sarunās izteiktais un atkārtotais.
Starp to, ko mēs vēlamies apzināti un patiesajiem (neapzinātajiem) zemapziņas nolūkiem, ir liela atšķirība. Noteicošais tomēr ir „līdzīgs pievelk līdzīgu” vai “iekšējais pievelk ārējo” jeb „ārējais atspoguļo iekšējo” Visuma likums. Piemēram, mēs, skolotāji, sevi nežēlojot, visu dienu uzcītīgi strādājam. Dienas nav no vieglajām, un tad vēl pēcpusdienas konsultācijās darbojamies ar skolēniem, kuri ik pa laikam vienmēr mums kaut ko iebilst.
Savus spēkus nežēlojot, mēs mēģinām skolēniem skaidrot tā, lai saprastu jebkurš, bet arī tad ne reizi vien viņi ne tikai nevēlas pieņemt, bet pat nedomā novērtēt mūsu darbu. Beigu beigās, kad tas viss mūs nokaitina līdz baltkvēlei, tad parādām savu dabu – neļaujam viņiem vairs bilst ne vārda un lai dara, ko liek, nevis te gari izrunājas. Mēs, skolotāji, reizēm tā noņemamies pat visu dienu.
Iedomāsimies, pēc šādas trakas darba dienas, izejot no skolas, pie izejas durvīm vēl uzklūp sētniece, kas skaļi un pretenciozi izsaka savas pretenzijas par to, ka viņai nav jāuzņemas papildu pienākumi. Sākumā, protams, mēģinām attaisnoties, bet, kad noprotam, ka sētniece pat nedomā aizvērt savu muti, tad labāk sev uzdosim jautājumu „ar kādu savu uzvedību esam pievilkuši šo situāciju?”.
Paanalizējot dienas situācijas, iespējams, atcerēsimies arī savu aizkaitinājumu pret skolēniem, kad ar viņiem darbojoties, neļāvām viņiem izteikt ne vārda. Drīzāk tādas mācībstundas brīdī būtu svētīgi aizkaitinātajai sētniecei novēlēt veiksmi darbā un domās pateikties par noderīgo mācību.
No šādas situācijas var izdarīt arī pozitīvus vispārinājumus, proti, saskarsmē ar skolēniem gan iekšēji, gan ārēji ieteicams būt ļoti mierīgiem, dosim viņiem iespēju izteikt savas domas un izjūtas, citiem vārdiem sakot, cienīsim ikviena skolēna individualitāti, būsim atvērtāki, draudzīgāki un pieejamāki. Ja būsim skolēniem pieejamāki, viņiem nebūs iemesla lauzties mūsu teritorijā.
Par skolotāju īgnumu
Kad aizkaitinājums izpaužas jau pastāvīgu laiku, sākam piedzīvot arī īgnuma izjūtu. Mēs ar sirdi un dvēseli tiecamies īstenot cēlus un godprātīgus mērķus un uzdevumus. Netaupām ne pūles, ne spēkus, bet rezultātā tik un tā neveiksme. Turklāt katru reizi zaudējam ļoti daudz enerģijas. Nolūki ir labi, proti, orientējamies uz panākumiem, taču atcerēsimies, ka mācības un skolēnu uzvedība ir tikai un vienīgi Dabas izpausme, Process, kurā nav nedz uzvaru, nedz zaudējumu, viss ir vienkārši milzīgs un neapturams Process.
Īgnums rodas no iestrēgšanas cīņas spēlē, kurai nav ne sākuma, ne beigu, ne īstu vinnētāju, ne zaudētāju. Tā ir tāda kā sava veida agresija pret sevi, neizpratne par to, ka viss ir tikai Procesa rezultāts. Un tas nevar būt ne labs, ne slikts. Tāpēc jebkuru rezultātu, pat ja tas mūs kaut kādā ziņā neapmierina, uztversim tikai un vienīgi kā Procesu, kā pakāpienu nākamajam pakāpienam, kā iespēju iemācīties ko jaunu, noderīgu un labvēlīgu.
Tāpēc uz skolas paziņojuma dēļa labāk rakstīsim „vāksim makulatūru!”, nevis „rīkojam makulatūras vākšanas konkursu!”, labāk organizēsim vienkārši skolēnu koncertus, nevis skolēnu dziesmu konkursus. Arī sakaltusi maizīte ir maizīte.
Par skolotāja aizvainojumu
Skolotājam vajadzētu būt cilvēkam, kuru praktiski nav iespējams aizvainot. Kamēr vien viņš būs šajā emocionālajā uzstādījumā un noskaņojumā, nekāda rīcība no skolēna puses viņu nespēs aizvainot.
Mēs taču neapvainojamies uz uguni, ja apdedzinām pirkstu vai uz suni par to, ka tas mums ir iekodis un nebrēcam, ka sunim nav nekādu tiesību mums kost. Arī, ja būtu bijuši vieni meža vidū, kur pat vilkam būtu izdevies mūs panākt un saplosīt mūs līdz nāvei, mums prātā neienāktu sūdzēties par viņu, apvainoties vai izjust pāridarījumu par tik negantu izturēšanos. Tādās reizēs automātiski atkrīt jebkura tukša muldēšana. Iemesls ir tikai un vienīgi mūsos.
Aizvainojums rodas tad, kad mēs uzskatām, ka pret mums izturas netaisni, tas ir tāds kā dziļi apspiests un gruzdošs niknums un naids, tā ir kā bezpalīdzīga atriebība.
Aizvainojuma pozitīvais nolūks ir mainīt skolēnu attieksmi, proti, lai pret mums izturētos ar lielāku cieņu, uzmanību, mīlestību un lai mūs patiesi novērtētu. Bet tajā pašā laikā aizvainojums ir briesmīgs veids, kā mainīt skolēnu attieksmi.
Skaidrs, ka te ne viens skolotājs vien gribētu iebilst pret to. Kā lai neapvainojas??! Nāk uz skolu ar kavēšanos, neizmācījušies, bez jebkādas kautrēšanās un minstināšanās skolotāja klātbūtnē apzināti skaļi runā rupjus vārdus, atsakās pildīt pat viselementārākās pieklājības normas un tā tālāk. Protams, tā tas arī ir. Un ne jau par to mums, skolotājiem, viņus vajadzētu cienīt, bet vai mēs, skolotāji, viņus paši vispār mīlam un cienām? Un vai mēs pietiekami mīlam arī sevi?
Daudzu gadu garumā skolēni ir devuši lielākus vai mazākus triecienus mūsu pedagogu patmīlībai. Protams, mēs nespējam pieņemt skolēnu izturēšanos, kas pazemo pedagoga pašcieņu un šādi, pašiem par to nenojaušot un nezinot, mēs uzkrājam tādu kā slēptu, nepamanāmu aizvainojumu.
Tāpēc sāksim klusībā viņiem piedot par to, ka nespējām viņus pieņemt, nespējam kaut kam tikt pāri. Skolotāji piekritīs, ka ne jau pret visiem skolotājiem bērni izturas vienādi slikti. Dažkārt mēs paši pievelkam šādus skolēnus, un viņi tikai atspoguļo mūsu pašu attieksmi pret sevi, skolu un skolēniem. Šādu skolēnu uzvedība liecina par to, ka dažkārt mēs nemīlam ne skolēnus, ne darbu skolā, nedz arī sevi. Un aizvainojums nereti iet rokrokā ar nosodīšanu.
Tāpēc mainīsim attieksmi gan pret sevi, gan skolu, gan skolēniem un galu galā pret dzīvi kopumā. Mainot attieksmi, apbrīnojamā kārtā mainās arī apkārtējā pasaule, tai skaitā arī skolēni. Un ne tikai mainīsim attieksmi un visam piedosim, bet arī izdzīvosim visas šīs situācijas no jauna – ar mīlestību un pateicību. Un jauno pieņemsim kā mūsu pašu radītās pārmaiņas. Un konfliktus ar pateicību uztversim kā intīmu sarunu ar Augstākajiem spēkiem.
Mums būs grūti piedot, ja tikai skolēnus uzskatīsim par vainīgiem. Ja pret mums skolēni izturas slikti, tad vispirms ielūkosimies sevī. Ārējais atspoguļo iekšējo. Kāda būs mūsu attieksme pret viņiem, tāda būs viņu attieksme pret mums. Kā mēs par viņiem runāsim, tā viņi pret mums izturēsies.
Ja mēs kaut retumis dusmojamies vai vainojam skolēnus, tad mēs jau piemirstam sevis mīlēšanu un cienīšanu. Ja mēs kaut retumis dusmojamies un vainojam sevi, tad pavisam nemanāmi un ātri varam piemirst par skolēnu un apkārtējās pasaules mīlēšanu un respektēšanu.
Ja mēs uzskatām, ka mums ir trūkumi, tad tos bez grūtībām atradīsim arī skolēnos. Mīlot sevi, mēs mīlam apkārtējo pasauli, mīlot apkārtējo pasauli, mēs mīlam sevi.
Mīlot sevi, mēs ap sevi radām mīlestības lauku, kas sāk mainīt visu apkārt notiekošo, un, atbrīvojoties no jebkura veida agresijas pret sevi, mēs atbrīvojamies jebkura veida agresijas ārējā pasaulē. Mīlēt un cienīt skolēnu personību nozīmē mīlēt un cienīt savu personību, mīlēt un cienīt savu personību nozīmē mīlēt un cienīt skolēna personību. Dabā viss noslēgts nebeidzamā aplī.
Mīlēt sevi nozīmē mīlēt savu dvēseli, pieņemt sevi tādu, kādi nu mēs esam. Mīlēt sevi un pasauli nozīmē ar godbijību pateikties par savas daļas esību kopīgajā Visumā.
Tad, kad mēs sākam par sevi priecāties un atzīstam sevi par labu esam, mēs sākam par tādiem uzskatīt arī skolēnus un visu pārējo apkārtējo pasaules daļu. Tādos brīžos mēs kļūstam par visbrīnišķīgākajiem skolotājiem pasaulē. Un ne tikai – arī mūsu privātā dzīve kļūst tik brīnišķīga, ka vārdiem neizteikt.
Savstarpējā saskarsme uzlabojas, veiksme klauvē pie durvīm, attiecības ar skolēniem kļūst vairāk nekā draudzīgas, un mūsu savstarpējās attiecībās sāk izpausties aizkustinošs mīļums. Un tas viss notiek bez mazākās piepūles, bez kaut kādas ārējās pasaules pārveidošanas vai iekarošanas. Kad mēs no sirds sākam priecāties par sevi un atzīstam sevi par labu esam, mēs, sakārtojot savu pasaules uztveri, mēs pasargājam sevi kā Visuma daļu no ciešanām un iznīcības. Pasargājot sevi kā Visuma daļu, mēs pasargājam Visumu.
Šāda prāta organizācija veido mums un apkārtējai pasaulei labvēlīgus nosacījuma refleksus jeb pozitīvus pieradumus. Šāda pozitīvu pieradumu veidošana jau automātiskā līmenī organizē brīnišķīgas attiecības ar skolēniem un pārējo apkārtējās pasaules daļu: cita skola, citi skolēni, citi kolēģi un cits direktors vai arī darbu skolā esam nomainījuši pret citu.
