“Ak, kaut man tūkstoš sirdis būtu, tās visas tevim nodotu!” Tūkstošas sola, kuru nav, vienas pašas nedod, kura ir.
Apsolīties mīlēt līdz nāvei ir ļoti viegli, gribēt līdz nāvei mīlēt – ļoti grūti, mīlēt līdz nāvei – sametas daudzreiz plāna dūša, ja nāve tālu.
Apziņa nevaid pērkama par naudu, nedz dvēseles miers par visu pasaules zeltu.
Ar ko dusmosies, ja pats iekodīsi savā mēlē?
Ausīm būs būt dzirdošām paklausīšanā, to mēs gribam, bet tikai gan tām ausīm,
kuras pieaugušas citu galvām.
Ārējais ienaidnieks nav nevienā ziņā tik bīstams kā iekšējais ienaidnieks, jo, cik iekšējais pašienaidnieks tevi vājina, tik ārējais ienaidnieks tevi dažā ziņā spēcina.
Ātri skriesi, ātri klupsi.
Ātri svilst — ātri dziest.
Bailēs izšauj pat zaķītim lāča šāvienu.
Bēdz no ļauna – panāksi labu, un tā ar vienu un to pašu ceļa mērījumu mantosi divus labumus.
Bērna priekšā tapt par nelgu — tas ir pieaugušam par daudz zems kritiens.
Bērni, kuri, mazi būdami, vecākie viņiem mantu un mieru.
Ceļš paliek ceļš, dažādība tikai gājējos.
Cik dārga dzīvība, to cilvēks saredz tikai tad, kad nāve tuvojas, bet tad jau par vēlu, jo nāve neļauj ilgi skatīties.
Cilāta dzelzs nerūsē, darbināts prāts nenoveco.
Cilvēkam jāatbild ne vien par to, ko viņš ir darījis, bet arī par to, ko viņš nav darījis.
Cilvēkam vajag būt kā dārgam, mirdzošam akmenim, kas nezina savu vērtību, bet tikai mirdz.
Cilvēki allaž ko dara: ja nedara darbu, tad dara nedarbus.
Cilvēks, kuru vārdzina kārības, ir līdzīgs ar izkapti ievainotai vardei, kas joprojām lec pret to pašu izkapti, kura viņu sapļāvusi.
Citam bedri rakdams, ņem mēru no sevis paša, un tu redzēsi, ka būs tik liela, kā vajag.
Cūka cūkai nesmird; nelietim nelietis neriebj.
Daba negrozās nekad savos likumos, nedz maldās savos noliktos ceļos, bet cilvēks gan grozās savos likumos un maldās savos dzīves ceļos, tāpēc cilvēkam arī jānes šis nogrozāmais dabas likums: kas maldās, tam jācieš maldījumi.