Audzināšanai kā darbībai piemīt trīs funkcijas, kas izriet no jaunās paaudzes vajadzībām:
Annemartas Kreituses zīmējums.
- pasargāt;
- atbalstīt;
- sekmēt bērna attīstību.
Pasargāt – tas nozīmē nodrošināt barību, telpu, drošību, lai bērnam būtu iespējams brīvi augt un attīstīties.
Atbalstīt – un vienlaicīgi rūpēties, lai fiziskā un garīgā vide, kurā aug bērns, būtu atbalsts bērna spēju attīstībai, lai bērns varētu apmierināt ne tikai bioloģiskās, bet arī psiholoģiskās(izziņas u.c.) un sociālās (būt vajadzīgam, piederīgam) vajadzības.
Sekmēt – šī audzināšanas funkcija ir viena no sarežģītākajām. Humānā audzināšana uzsver, ka audzināšana ir savstarpēja ietekmēšanās, tādēļ pedagoģiskajā nozīmē tā ir mijiedarbība – savstarpēja uztveršana, vērtēšana un ietekmēšanās saskarsmē un darbā.
Normatīvajā pedagoģijā iedarbība uz cilvēku tiek realizēta ar piespiedu pakļaušanos, autoritārām metodēm skolēna pakļaušana skolotājam, bērna – vecākiem.
Šobrīd skolu darbā par primāro tiek uzskatīts mācību process, bet audzināšana atstāta otrajā plāksnē, nemaz nerunājot par pašaudzināšanu.
Mūsdienu pirmsskolas izglītībā pedagoģiskajā procesā darbā nav iespējams šķirt mācīšanu no audzināšanas, jo nav iespējams mācīt neaudzinot un nav iespējams audzināt nemācot. Mācīšana un audzināšana ir viena un tā paša procesa netieši saistītas puses.
„Personības attīstība atrodas ciešā saistībā ar audzināšanu”, viens no rietumu pedagoģijas un psiholoģijas teorētiskajiem modeļiem ”skaidro attīstību kā audzināšanas rezultātu.
Šī viedokļa pārstāvji uzskata, ka izņemot zināmas sensorās un motorās spējas, kas ir dotas no dzimšanas, un dažus bioloģiski ieprogrammētus nobriešanas procesus pirmajos dzīves gados, visa cilvēka uzvedība var tikt iemācīta.
Vides faktori būtiski ietekmē audzināšanu.
Cita „virziena pārstāvji atzīst, ka attīstība ir audzināšanas mērķis. Pēc šī uzskata, kognitīvās struktūras nevar tieši iemācīt, taču spontānās attīstības procesiem ir vajadzīgs sociālās vides atbalsts un palīdzība, lai tie nepaliktu relatīvi nenobriedušā pakāpē vai pat regresētu uz iepriekšējo pakāpi. Šī virziena pārstāvji uzskata, ka svarīgākais uzdevums ir nevis veidot uzvedību vai specifiskas zināšanas, bet radīt nosacījumus stimulējošai kognitīvai attīstībai.
Ir divi audzināšanas veidi, bet – atšķirīgi cilvēki:
Pirmais
Bērnu var ievadīt pieaugušo sabiedrībā autoritāri – sodot un atalgojot, un nobriešanas procesu uzlūkojot kā bioloģisku, kurā no neizveidojušās dzīves virzās uz kaut ko pilnīgu, spējīgu piemēroties un „normāli” izturēties.
Otrais
Otrais veids ir daudz nepierastāks. Tā ir cilvēka nobriešana, bērnam un pieaugušajam savstarpēji sadarbojoties. Šajā norisē liela loma pieaugušā brieduma līmenim. Bērns sevi identificē ar novēroto pieaugušā uzvedību, tā viņu ietekmē vairāk un dziļāk nekā klaji paustās pamācības.
Humānā pedagoģija
- vēršas pret cilvēka prāta vienpusīgu izkopšanu, pret cilvēka dvēseles, viņa uzvedības un rīcības, nozīmes un jēgas izskaidrošanu eksperimentāli pārbaudāmu matemātisku likumsakarību veidā.
Tās metodoloģijas pamatā ir cilvēks kā veselums, viņa dvēseles, uzvedības un rīcības izpratne un saprašana, jo : dabu izskaidro, bet dvēseli saprot.
Audzināšana kā māksla lieto pedagoģijas zinātnes teorētiskos norādījumus, lai piemērotu tos praksē. Audzināšanas zinātne noskaidro, kā audzināt, bet audzināšanas prakse audzināšanu veic.
Lai bērns pierastu domāt kritiski un sadarbotos ar citiem, jānopūlas krietni vairāk, jo bērns pielāgojas vecākiem, nevis sodiem un atalgojumiem, un viņa eksperimentus ar īstenību, dažādās pretošanās un pašaizsardzības izpausmes vecāki uzskata par dabiskām, uz ko tiesīga katra personība.
Robežas
Tiek noteiktas paskaidrojot, rotaļājoties, reizēm – ar novirzošu darbību palīdzību, nevis sodot vai piedraudot vairs nemīlēt.
Šādi audzināta bērna pašizjūtai raksturīgs tas, ka viņa iekšējo vajadzību izpausmes netiek vērtētas kā negatīvas, bīstamas vai ļaunas.
Bērnam iekšēji ļauj veidoties vienlaikus ar visu viņa personu, un tas nerada ne bailes, ne satraukumu.
Bērnu viņa iekšējā pasaule nebaida un nesatrauc, arī sasniedzot vecumu, kurā pašam jātiek galā ar savām ambivalentajām jūtām.
