Padošanās rakstura iezīme ir tas, ko psihologi sauc par “apgūtu bezpalīdzību”. Tas ir prāta stāvoklis, kad tu tici, ka atrodies ilgstoši neatrisināmā situācijā.
Tu uzskati, ka apstākļi, kādos tu atrodies, ir tik nemaināmi, ka neko nevari darīt. Tā notiek, kad tik daudz nejauka rakstura iezīmju, par kurām jau esmu minējis, ienāk tava dzīve, ka tu pat nevari iedomāties jebkādu iespējamo izeju.
Tu kļūsti tik nelaimīgs un vientuļš, tik emocionāli izolēts un atšķirts, tik negatīvs un cinisks, tu atrodies tik tālu no savas apziņas būtības, ka esi pilnīgi slēdzis to sava prāta daļu, kas tev saka, ka pastāv jebkāda cerība. Principā tu esi izlēmis, ka tev vispār nav nekādas apziņas būtības.
Terminu “apgūla bezpalīdzība” septiņdesmitajos gados ieviesis izcilais pētnieks Martins E. P. Seligmans (Martin E. P. Seligman) un apraksta to kā no depresijas atšķirīgu parādību. Ja depresija lielākoties ir emocionāls stāvoklis, tad apgūta bezpalīdzība ir gan garīgs, gan arī emocionāls stāvoklis.
Ja tevi nomoka apgūta bezpalīdzība, tu tik ļoti tici domai “jā, esmu noķerts slazdā”, ka tu zaudē gan gatavību, gan arī spēju mācīties.
Apgūtu bezpalīdzību Dr. Seligmans un viņa kolēģi vislabāk parādīja virknē eksperimentu ar dzīvniekiem. Neizlaid turpmākās dažas rindkopas, tāpēc, ka domā — eksperimentiem ar dzīvniekiem nav nekāda sakara ar tevi. Tiem ir tiešs sakars ar to, kā cilvēki reaģē savās attiecībās.
Eksperimentu laikā suns tika ievietots kvadrātveida istabā, kur puse grīdas bija nokrāsota pilnīgi baltā krāsā, bet otra puse — sarkana ar baltām svītrām. Vispirms suns saņēma sāpīgus, bet ne letālus elektriskos šokus, kad vien uzkāpa uz svītraini krāsotās grīdas daļas. Ka iepriekš paredzams, suns ātri apguva, ka baltā josla nozīmē drošību, bet svītrainā grīdas daļa — briesmas. Suns izvairījās no briesmu joslas pat tad, kad to kārdināja ar barību.
Eksperimenta otrajā posmā nosacījumi tika mainīti vietām. Tagad suns saņēma elektriskos Šokus, atrazdamies uz baltās grīdas daļas, bet svītrainā grīdas daļa bija jaunā drošības josla. Atkal suns parādīja spēju aizmirst apgūto un palikt svītrotajā joslā.
Trešajā eksperimenta posmā nepastāvēja drošības joslas. Suns varēja atrasties uz grīdas baltajā daļā un saņemt šokus vai doties uz svītroto grīdas joslu un saņemt šokus, Kādu brīdi suns vairākkārt un izmisīgi mēģināja rast līdzekļus nepatīkamajā stāvoklī, bet drīz vien pareizi izprata šo situāciju kā bezcerīgu, lai izvairītos no soda.
Galu galā suns padevās, apvēlās uz muguras un saņēma elektriskos šokus, nepretojoties vai nemēģinot izvairīties.
Beidzot pienāca eksperimenta ceturtais posms. Baltā josla atkal bija kļuvusi par drošu zonu, bet svītrotā josla — par bīstamības zonu. Suns no jauna varēja kontrolēt savu likteni. Diemžēl suns izrādīja nespēju vai nebija gatavs vēlreiz apgulties, ka par jaunu pastāv drošības josla. Pat tad, kad suns fiziski tika ievilkts drošības joslā, tas nespēja vai atkārtoti neapstrādāja informāciju un nesaprata, ka Šī atkal ir droša vieta, kur doties.
Suns bija padevies. Tagad tas atradās apgūlās bezpalīdzības stāvoklī. Suns bija pilnīgi pārliecināts, ka neko nav iespējams darīt, lai atbrīvotos no sāpēm, tādējādi slēdzot “vārtus”. Suns pārstāja apstrādāt jauno informāciju, kaut gan tā bija pieejama gatava, Tas bija padevies un pakļāvis sevi likteņa varai, Suņa gatavība mācīties bija pilnībā un neatgriežami slēgta.
Šis suns neizgāja cauri vienkārši depresijas posmam. Tas bija pilnībā pārtraucis apstrādāt jaunu informāciju. Suns neapzinājās, ka pastāv izturēšanās alternatīva, kas varētu uzlabot dzīves kvalitāti.
Tas ir tieši tāds stāvoklis, kādā daudzi atrodas savās attiecībās. Tu esi aizslēdzies. Kamēr biji “kūtrs” vai “nedrošs”, tu vismaz domāji par attiecībām un zināji, ka jābūt kādam labākam veidam. Bet šajā situācijā tu esi pārtraucis lolot cerību, ka spētu uzlabot to, kas noticis starp tevi un dzīvesbiedru.
Tu esi pārtraucis apgūt vai iegūt jaunu informāciju. Nozīmīgi ir tas, ka tu nespēj ieraudzīt pat visnepārprotamākās iespējas atjaunināt attiecības, jo esi slēdzis savu informācijas apstrādi. Tu atsakies pamanīt jebkuras dzīvesbiedra rakstura izmaiņas, un tu atsakies pamanīt jebkuras paša dzīves apstākļu izmaiņas. Tu esi kā krātiņā ieslodzīts putns, kas vairs nedzied, ir pilnīgi nespējīgs aptvert, ka krātiņa durvis atkal ir atvērušās.
Šeit būs dažas vērā ņemamas pazīmes, ko tu vari izmantot, lai noteiktu, vai tevi ir vai nav pārņēmusi apgūta bezpalīdzība:
- Tu apzināti esi pieņēmis trulas sāpes kā dzīvesveidu.
- Tu regulāri izjuti savārgumu vai enerģijas trūkumu.
- Tu esi padevies realitātei un vienkārši “izliecies kaut ko
darām” sastingušās attiecībās. - Tu bieži domā vai saki: “Kāda jēga? Tas nekad nemainīsies.”
- Tu vairs pat nepūlies protestēt, kad dzīvesbiedrs tev uzbrūk
vai tevi apvaino. - Tu uzskati, ka ir bezjēdzīgi mēģināt mainīties, jo tas tikai sadusmos dzīvesbiedru.
- Tu jūties vientuļš.
- Tu esi sācis pievērsties citiem cilvēkiem vai nodarbēm, meklējot piepildījumu.
- Tu apslēptā veidā paud vilšanos attiecībās, piemēram, nepārtraukti “saslimstot”, pavadot dienas gultā vai pat pievēršoties izrakstītām tabletēm vai dzerot alkoholu, vai divreiz nedēļā apmeklējot terapeitu.
Šī ir ārkārtīgi epidēmiska problēma. Tas ir modelis, kas bieži novērots aizvainojošās attiecībās, kur viens dzīvesbiedrs uzskata, ka nav iespējams neko citu darīt kā vien turpināt saņemt partnera izteiktos apvainojumus. Tu varbūt lasi šīs rindas un domā; “Es neesmu viens no šiem cilvēkiem.”
Bet, ja tevi pārņēmusi vissakāvnieciskākā attieksme: “Es jau esmu tik daudz devis un esmu tik noguris, lai mainītos”, “mans dzīvesbiedrs nekad nemainīsies”, “nekas nevar mainīties mūsu attiecībās”, — tad tu jau esi ļāvis vilšanās sajūtai attiecības pārvērsties par pesimismu, bet pēc tam — par izmisumu.
Tu esi izlēmis, ka labāk ir padoties, nevis skatīties acīs izmisumam. Emocionālā ziņā tu dzīvo it kā embrionālā stāvoklī, pieņemot attiecībās sāpes, jo esi pārliecināts, ka neesi lietpratīgs mainīt savas dzīves nožēlojamo stāvokli.
Vēlos, lai tūlīt pat tu ieklausītos manī; tu nogalini savu raksturu. Cilvēki mainās, un tāpat vari mainīties arī tu, un tāpat var mainīties arī tavs dzīvesbiedrs. Pretēji dzīvniekiem, kam nevar iestāstīt, ka pienākusi jauna diena un ka viņi var kontrolēt savu likteni, tu spēj sadzirdēt šādu vēsti un pārdomāt situāciju.
Esmu redzējis daudzas attiecības, kas “piecēlušās no kapa” tikai tāpēc, ka viens vai abi dzīvesbiedri pieņēmuši pirmo lēmumu mainīt attieksmi un izjust cerību, Jau ievadā teicu; vienīgais, kas tev jādara, ir vēloties, lai attiecības darbotos. Pretējā gadījumā kūtrums un to nosakošā apgūtā bezpalīdzība galu galā izpostīs tavu dzīvi.
Tā gandrīz pilnībā koncentrējusies uz dzīves tumšo pusi un to, kā mēs spējam izārdīt savas attiecības. Bet lielākas briesmas parādās, kad mēs neatzīstam šo tumšo pusi, Tad mēs nekad nebūsim modri par tās parādīšanos mūsu dzīvē, mēs nebūsim gatavi to padzīt.
Šajā brīdī tu esi gatavs doties uz priekšu, lai paziņotu; “Nē, es vairs tā nedarīšu. Es neļaušu savai tieksmei konkurēt likt man iedzīt ķīli starp mani un dzīvesbiedru. Es nejaušu savai paštaisnajai attieksmei sevi kontrolēt.
Es nepadošos savai tieksmei būt negodīgam un slēpt, ko patiesībā domāju un jūtu. Es neizturēšos ļauni un atsvešināti pret dzīvesbiedru. Es nezaudēšu savu pašcieņu un nebūšu bezpalīdzīgs.”
Iespējams, vislabākā tavas personības un tavas emocionālas dzīves daļa ir nedaudz atrofējusies, bet to var salabot. Tas ir tāpat, kā darbojas ar svaru bumbām, lai veidotu muskuļus, ir jābūt spēkam mainīties. Ne vienmēr tu vari uzskatīt sevi par līderi, un tu vari ne īpaši justies kā vadītājs savās attiecībās, bet tu pašlaik tāds esi.
Tā kā šobrīd tev piemīt iespaidīgas zināšanas un tu pašlaik atrodies procesā, kura gaitā iegūsi vairāk Šādu varenu zināšanu, tev ir iespēja nodrošināt šo attiecību svarīgu virzienu. Neuzdrīksties izkrāpt sev šo iespēju! Tu esi nonācis tik tālu — darīsim to!
