Vilhelms Kārlis Purvītis(1872. gada 3. marts — 1945. gada 14. janvāris) bija ainavu gleznotājs un pedagogs, viens no latviešu nacionālās glezniecības skolas aizsācējiem un viens no nozīmīgākajiem māksliniekiem latviešu mākslas vēsturē.
Vilhelms Kārlis Purvītis dzimis 1872. gada 3. martā Rīgas apriņķaZaubes pagasta “Jaužos” dzirnavnieka ģimenē. Mācījās Jaunpils (Zaubes) draudzes skolā, pēc ģimenes pārcelšanās uz Vitebskas guberņas Kļašiciem līdz 1888. gadam turpināja mācības Drisas apriņķa skolā (tagad Baltkrievijā), kur skolas direktors un zīmēšanas skolotājs pamanīja zēna zīmēšanas talantu un mudināja pievērsties gleznošanai.
Pēc ģimenes atgriešanās Vidzemes guberņā Purvītis divus gadus krāja mācību naudu pie tēva Smiltenes pagasta Dances dzirnavās, bet 1890.gadā kā brīvklausītājs iestājās Sanktpēterburgas Mākslas akadēmijā, kur studēja līdz 1897.gadam, specializēdamies ainavu glezniecībā.
Jau pirmajā studiju gadā viņš satuvinājās ar Jani Rozentālu un Jāni Valteru. Šajos gados Purvītim bija iespējas Sanktpēterburgas kolekcijās un izstādēs iepazīties ar holandiešu vecmeistaru ainavām.
Akadēmijā, kas tajā laikā piedzīvoja reformu, Purvītis mācījās pēc dabā gleznotām skicēm veidot sacerētas ainavas, ņemot vērā gan tradīcijas, gan tālaika jaunāko virzienu novācijas (“Mijkrēslī”, 1893). Pēdējā studiju gadā viņš strādāja pazīstamā krievu skolas gleznotāja Arhipa Kuindži vadītajā meistardarbnīcā.
Pēc studiju beigšanas Purvītis par konkursa darbu “Pēdējie stari” ieguva ārzemju komandējumu un 1898. gadā viņš kopā ar Jani Rozentālu un Jānis Valteru devās uz Vāciju, pēc tam uz Franciju un Austroungāriju.
Viņa glezna “Pēdējie stari” guva ievērību arī 1900. gada Pasaules izstādē Parīzē, Minhenes Secesijas izstādē (1901.) un Starptautiskajā mākslas izstādē Lionā. Pēc atgriešanās no komandējuma 1899. gadā Purvītis apmetās Rīgā, pasniedza privātstundas un šajā laikā radīja tādas plaši pazīstamas gleznas kā “Atkusnis pavasarī”, “ Ziemas ainava”, “Agrs pavasaris”, “Pēdējais sniegs”.
Pēc 1905. gada revolūcijas notikumiem 1906. gadā Purvītis devās uz Rēveli (Tallinu) un kļuva par zīmēšanas skolotāju Rēveles reālskolā. Šajā laikā Purvīša daiļradē parādījās pirmie pilsētas skati (“Rēvele miglā”). 1909. gadā Purvītis kļuva par Rīgas pilsētas mākslas skolas direktoru, skolā tai laikā mācījās Romans Suta, Jēkabs Kazaksun Valdemārs Tone.
Pēc Pirmā Pasaules kara sākuma skola 1915. gadā tika pārcelta uz Petrogradu un 1916. gadā likvidēta. Pēc 1917. gada Krievijas revolūcijām Purvītis devās ārstēties uz Norvēģiju, kur sarīkoja pirmo personālizstādi Oslo.
1918. gadā atgriezās vācu okupētajā Rīgā. Vēl pirms Brīvības cīņu beigām viņš 1919. gadā tika iecelts par Rīgas pilsētas Mākslas muzeja direktoru (1919-1944), Latvijas Augstskolas arhitektūras fakultātes profesoru, Latvijas Mākslas akadēmijas rektoru (1919-1934).
Šajā periodā viņš organizēja daudzas Latvijas mākslas izstādes Eiropas pilsētās. Pēc Latvijas okupācijas 1940. gadā tika atcelts no muzeja direktora amata. 1942. gadā viņš sarīkoja pēdējo personālizstādi Rīgā.
2. Pasaules kara beigās 1944. gadā Vilhelms Purvītis devās bēgļu gaitās, zaudēja iedzīvi un daļu no līdzi paņemtajām gleznām degošajā Jelgavā, pēc tam caur Liepāju evakuējās uz Dancigu, mira 1945. gada 14. janvārī Bādnauheimā (Hesene).
Sagatavots pēc Vikipēdijas materiāliem.
