Mācīsimies sevi novērtēt, atzīt, būt mierīgiem, disciplinēt savu prātu un saskatīt sevī pozitīvo, kā arī atbrīvoties no šaubām un bailēm

Annemartes Kreituses zīmējums.

Mācīsimies sevi novērtēt, atzīt, būt mierīgiem, disciplinēt savu prātu un saskatīt sevī pozitīvo, kā arī atbrīvoties no šaubām un bailēm

Kad esam nemierīgi, negatīvi noskaņoti vai pat dusmīgi, tas nozīmē, ka galvā mums rosās destruktīvas[1] domas un iztēle.

Tās savukārt ir cēlonis destruktīviem izteicieniem un rīcībai pret sevi, klasesbiedriem, skolotājiem u.c. Tieši šo domu un iztēles dēļ bieži gadās pateikt vai pat izdarīt ko tik aplamu, ka vēlāk paši nespējam noticēt, kādas ziepes esam savārījuši.

Lieta tāda, ka mūsu prāts neprot atpūsties, tas nemitīgi darbojas, dažkārt pat tad, kad mēs guļam. Iztēlosimies, ka prāts dzīvo kaut kur iekšā mūsu ķermenī kā tāda nemierīga, grūti kontrolējama būt­ne. Tai nepatīk garlaikoties, gribas vienmēr darboties. Bet mums bieži nav laika (vai patikšanas) ar šo nerātni darboties. Ir taču jāpasēž internetā, jānoskaidro, kas kādam paziņam uz galda,  vai biedrs joprojām sēž turpat tualetē uz poda utt. – vai nu mazums pasaulē svarīgu lietu!

Ja nu mēs savu prātu pienācīgi nenoslogojam ar mācībām, lasīšanu vai citām apnicīgām lietām, tas haotiski pats uz savu roku sāk dzīvot neatkarīgu dzīvi. Tas pēc savas patikas bezgalīgi pārmaļ domu plūsmas, tā nolaupot mūsu laiku un enerģiju. Un Būtu muļķīgi cerēt, ka tās būs labas, mierīgas un derīgas domas. Kur nu, tieši otrādi!

Bet, ja prāts ir negatīvu domu pārņemts, tad kas notiek mūsu galvā, kamēr tas darbojas uz savu roku? Varam paši iztēloties, ko ar sevi tādā gadījumā darām 24 stundas diennaktī septiņas dienas nedēļā.

Negatīvs, bez kontroles atstāts prāts, nemitīgi par kaut ko cīnās (grib taču dzīvot, nabadziņš!) un pastāvīgi meklē sev iedomātus ārējos ienaidniekus. Ja nekā piemērotāka nav pa rokai, to lomā nonāk klasesbiedri, skolotāji, vecāki un citi cilvēki – kas nu kuro reizi gadās pa rokai.

Tādu patvaļību nedrīkst pieļaut. Tāpēc mūsu uzdevums šajā mēnesī ir iemācīties vadīt savu prātu. Lai to  panāktu, nepieciešams ievirzīt domu plūsmu pozitīvā gultnē, atbrīvoties no bailēm, šaubām un citām negatī­vām domām.

Mēs taču katrs gribam skolā izvairīties no negatīviem pārdzīvojumiem. Lai to panāktu, sāksim pozitīvi skatīties uz savu skolu kopumā, skolotājiem un klasesbiedriem, lietām, parādībām un notikumiem. Atcerēsimies, ka attieksme nekrīt no gaisa, tā ir tikai šķietama un patiesībā mūsu prāta darbs. Un tikai mūsu negatīvais prāts atrod nabaga klasesbiedros, skolotājos un citos cilvēkos – mūsu šķietamajos ienaidniekos un nelabvēļos – nepilnības.

Ja nu reiz rodas aizkaitinājums, dusmas, aizvainoju­ms un neapmierinātība ar skolu, vispirms to pavērosim, paskatīsimies un cilvēkiem, sevi un situāciju it kā no malas. Lai nu tas izdodas labāk vai sliktāk, tomēr sāksim kontaktēties ar viņiem, tā, it kā tie būtu pati pilnība. Vienkārši pieņemsim, ka viņi ir pavisam “pareizi”, tādi, kā vajadzētu būt. Kas notiks? Tad mums pašiem zudīs jebkāds negatīvisms, jo nevar (un būtu vienkārši muļķīgi) dusmoties uz ideālu.

Atcerējāmies, ka ideāls zemes virsū nav sastopams. Tas nekas. Mūsu domās viss ir iespējams. Pasaule ir pilna ar slikto? Nu, un tad? Mēs taču varam to padarīt labu. Tāpēc īpaši pievērsīsim uzmanību tieši tam, kas mums šķiet kliedzoši nepilnīgs, nepareizs, netaisns.

Saskatīsim pozitīvo “visneparei­zākajās”(mūsuprāt) lietās, “visnepareizākajos” skolotājos un klasesbiedros, “visnepareizā­kajā” rīcībā, “visnepareizākajās” situācijās. Tas ir grūti? Ūja! Ja jau tā baidīsimies, tad tak neko dzīvē nesasniegsim un līdz sirmam vecumam brīnīsimies, ka esam iemācījušies staigāt un iztikt bez pamperiem!

Ķersimies tik pie lietas! Pildot nākamo uzdevumu, sapratīsim, ka pastāvīgi uzdodot sev zemāk minētos jautājumus, mainīsies mūsu pasaules aina. Tad nemierīgajam prātam vairs nebūs ar ko cīnīties. Tas nomierināsies un veltīgi netērēs ne mūsu spēkus, ne laiku.

Annemartas Kreituses zīmējums.

Uzdevums „Un ja nu…”

Pildot šo uzdevumu, visdažādākajās situācijās (gan patīkamās, gan vissliktākajās) sev uzdosim zemāk minētos jautājumus!

• Un ja nu tieši šajā skolā tagad viss notiek pašā labākajā veidā?
• Un ja nu es tagad atrodos sev vislabākajā vietā un vis­labākajā laikā?
• Un ja nu esmu pietiekami sekmīgs un disciplinēts jau šobrīd?
• Un ja nu tas, ko pašlaik daru, ir labākais no visa, kam es šobrīd varētu pievērsties?
• Un ja nu mani apstākļi pašlaik ir labākie aktīvai rīcībai?
• Un ja nu tieši tagad ir labākais brīdis riskēt?
• Un ja nu skolotāji, kas patlaban atrodas man līdzās, ir pati pilnība?
• Un ja nu visas manas domas un rīcība šodien ir vispa­reizākā no visa iespējamā?

Turpināsim plānot darbus šim mēnesim un mācību gadam! Atcerēsimies, ka galvenais mērķis ir iegūt prasmi veidot pozitīvu attieksmi, beigt nosodīt skolotājus un klasesbiedrus. Pārliecināsimies, ka skolotāji nav tikai klaigājoši briesmoņi vien, ka tie ir tādas pašas cilvēcīgas personas kā mēs.

Tiesa, viņi atšķiras no mums. Nu, un tad? Mēs taču arī atšķiramies no jebkura cita cilvēka! Tas vien taču nedod pamatu pret viņiem vērst negatīvu attieksmi! Kāpēc tērēt savus spēkus veltīgiem pārdzīvojumiem?

Galvenais mums ir miera un iek­šējās harmonijas iemantošana. Bailes, šaubas, vainas apzi­ņa, pretenzijas pret sevi vai skolotājiem – no tā visa pēc iespējas ātrāk jātiek vaļā. Lai to paveiktu, apņemsimies mainīt savu attieksmi pret skolotājiem un klasesbiedriem, tāpat arī dažādām situācijām.

Pagrūti saprast? Paskatīsimies konkrētu piemēru. Pieņemsim, ka visvairāk nepatīkamu pārdzīvojumu un visādu ķezu mums ir saistībā ar latviešu valodas mācību priekšmetu (nesekmība, konflikti ar skolotāju utt. – variāciju ir bezgalīgi daudz). Nekādi netiekam ar to visu galā. Ko darīt? Aplūkosim vei­camos darbus latviešu valodas apguvē no citas puses, atbildot uz zemāk norādītajiem jautājumiem.

Uzdevums „Manas domas un idejas par to, kā es izpildīšu uzdoto šajā mācību priekšmetā”

Par mūsu bailēm un šaubām

Nav tādu cilvēku, kas nebūtu izjutuši bailes (šaubas — tās arī ir bailes, tikai vājāk izpaustas). Tas ir normāli, jo mēs dzīvojam visai bīstamā pasaulē – cik nav dzirdēts par visvisādiem nelāgiem gadījumiem! Tas ir mūsu izdzīvošanas instinkts, kas ar baiļu palīdzību stimulē būt piesardzīgā­kiem un apdomīgākiem.

Taču, ja bailes pārāk ietekmē mūsu dzīvi un rada liekas problēmas, tad lieta ir pavisam cita. Daudzi cilvēki bailes ap­spiež ar gribasspēku un tieši to dēļ dažkārt rīkojas ļoti pārdroši (nereti viņus dēvē par varoņiem, nezinot, kas patiesībā viņus mudina tā rīkoties).

Ir arī tādi, kam pēc bailēm nav “pieprasījuma”, kam to gan­drīz nav tāpēc, ka dzīvo drošā un aizsargā­tā vidē. Taču šādu cilvēku ir maz. Vairums izjūt bailes no miglā tītās, nezināmās nākotnes, bailes par neveiksmēm un citām tamlīdzīgām nepatīkamām lietām.

Bailes ne vienmēr ir racionālas. Reizēm tās izpaužas kā uzmācīgas un nekontrolējamas domas par gaidāmām briesmīgām nelaimēm. Tādas iz­raisa spēcīgas emocijas, kas savukārt paņem daudz enerģijas, sastin­dzina ķermeņa muskuļus, padara cilvēku ievainojamu. Pilnīga katastrofa!

Kāds tur brīnums, ka tieši tāpēc lielākā daļa uzmācīgo domu piepildās! Laimīgā kārtā tas skar tieši attiecīgo cilvēku, kurš baidās. Ja mūs tik stipri ietekmētu citu cilvēku bailes, tad daudzi jaundzimu­šie diez vai sasniegtu brieduma gadus – par viņu veselību tik ļoti baiļojas māmiņas un vecmāmiņas, nevis pats jaundzimušais.

Ja mūs dažkārt pārņem bailes (starp citām arī bailes kaut ko mainīt savā dzīvē), tās būtu veltīgi un pat muļķīgi ignorēt. Nāksies vien piestrādāt, citādi bailes bloķēs visus mūsu labās gribas centienus. Kā atbrīvoties no bailēm? Par laimi tas ir pilnīgi iespējams. Paņēmienu ir daudz.

Viens no tiem – izdzīt bailes no savas galvas, vienkārši neļaujot mūs izbiedēt. To var panākt, praktizējot dažādus vingrināju­mus nekontrolējama domu skrējiena apturēšanai. Arī vingrinājums „Un ja nu…” arī ir vērsts uz to, lai mēs sa­prastu: dzīvojam pilnīgā – tātad drošā – pasaulē. Tātad pasaule nav bīstama. Nabaga bailēm nav no kā mūs glābt un tās izzūd pašas no sevis.

Vingrinājums “Sadraudzēsimies ar bailēm un šaubām”  

Vingrinājuma mērķis ir panākt, lai… mēs sadraudzētos ar savām bailēm. Nevajag ar tām cīnīties, bet gan tās iemīlēt! Mē droši vien jau daudzas reizes esam centušies no savām bailēm atbrīvoties, tomēr tās ir un paliek. Kāpēc? Tāpēc, ka bailes rūpējas par mums, par mūsu drošību, lai mēs vai mūsu tuvākie neiekļūtu kādās ne­patikšanās. Bailes par mums rūpējas, bet mēs tās dzenam prom. Kaut kā nesmuki sanāk, par rūpēm taču pieņemts pateikties.

Bet parasti pateicas kādai būtnei, pat ja tā ir neredzama vai tikai iedomāta. Tāpēc bailes vai šaubas iziztēlosimies kā patstāvīgu būtību, kas mīt mūsu galvā. Lai to izdarītu, aizvērsim acis, izraisīsim ķermenī baiļu vai šaubu izjūtu (no neveiksmes, vientulības, no slimības utt.) un iztēlosimies, kāda izskatās šī būtība. Bailes un šaubas ir nepa­tīkamas emocijas, tāpēc arī to tēls parasti mēdz būt nepatī­kams, nejauks: krupis, akmens, tumšs traips – tie ir tipiski baiļu un šaubu tēli. Atradīsim savu baiļu tēlu.

Tad no sirds sūtīsim tam zeltainas enerģijas plūsmu kā pateicību par rūpēm, kas veltītas mums. Domās pateiksim šim tēlam paldies, čukstus izrunāsim mī­lestības un pateicības pilnus vārdus par gādību, raizējoties par mūsu nākotni un drošību.

Pirms tam  mēs tās vienmēr dzinām ārā no sevis, tāpēc bailes un šaubas ir noskaņojušās uz cīņu, uz izdzīvošanu. Un pēkšņi – mīles­tība un pateicība! Kaut ko tādu ir grūti uzreiz pieņemt. Tā­pēc mūsu bailes un šaubas var pretoties, murmināt: „Pagaidi, vēl par agru priecāties, ir tik daudz briesmu, netraucē mums tevi sargāt!”

Taču mēs tik un tā mēs turpinām bailēm un šaubām raidīt mīlestības un pa­teicības pilnu zeltainas enerģijas plūsmu. Tās iedarbības rezultātā mūsu bailes un šaubas pārveidojas par citām emocijām — pozi­tīvām un bailēm un šaubām pretējām. Kas mums ir pretējs bailēm un šaubām? Paļāvība uz saviem spēkiem un miers. Proti, mūsu bailes un šaubas pārveidojas paļāvībā uz to, ka esam pilnīgā drošībā. Saju­tīsim šīs emocijas, lai miers un paļāvība, drošības izjūta pie­pilda visu mūsu ķermeni!

Tagad mēs nostiprināsim šo jaunao tēlu, proti, iz­tēlosimies, kāda izskatās mūsu paļāvība uz sevi, drošības izjūta. Aizvērsim acis un iztēlosimies to. Tas jau būs jauns, priekpilns un patīkams tēls. Spēkavīrs, tīģeris, saulīte, mierī­ga jūra vai kaut kas līdzīgs. Noturēsim šo tēlu acu priek­šā, izjutīsim, kā visā ķermenī ieplūst paļāvība uz sevi un miers. Iegaumēsim šo izjūtu un šo tēlu! Šo vingrinājumu praktizēsim ikreiz, kad mūs pārņem bailes. Un pēc kāda laika mums paliks tikai droša pārlie­cība par to, ka ar mums viss ir labi, ka mēs esam pilnīgā dro­šībā.

Uzdevums „Pateicības vēstule”

Apstiprinot ar sevi notikušās pārmaiņas, uzrak­stīsim pateicības vēstuli kādam no pozitīvi iztēlotajiem tēliem, kas mums palīdzēja atbrīvoties no bailēm un šaubām!

Pastrādāsim ar savām bailēm!

Atzīsim, ka baidāmies! Pirmais, ko darīsim, – apzināsimes, ka eam nobijušies. Tas palīdzēs paniskās^[2] domas ievirzīt racionālākā^[3] gultnē “Jā, es esmu nobijies. Man ir bail. Es baidos par/no…. ”

Sāksim dziļi elpot! Kad esam nobijušies, neelpojam pareizi, elpošana ir saraustīta un samazinoties skābekļa pieplūdei smadzenēm, ķermeni pārņem stress, kas savukārt palielina baiļu sajūtu. Dziļa, vienmērīga elpošana sekmē nervu sistēmas pāriešanu mierīgā režīmā.

Apzināsimies, ka viss notiek mūsu smadzenēs, un smadzenes savā ziņā ar mums spēlējas! Neatkarīgi no iemesla mums jāsaprot, ka viss notiek mūsu galvās. Turklāt abos gadījumos būs noderīgi nomierināties un pārtraukt baidīties, lai tiktu galā ar reālajām vai nereālajām briesmām. Smadzenes sūta signālus un liek baidīties. Mēs varam sevi kontrolēt. Nomieriniāsimies!

Uzdosim sev jautājumus! Lai to paveiktu stresa situācijā, uzdosim sev jautājumus: «Vai briesmas ir reālas?», «Vai es patiešām esmu nokļuvis bīstamā situācijā?», «Cik slikti varētu būt, ja notiktu visļaunākais, no kā baidos?», «Vai tā tiešām ir patiesība vai man tikai tā šķiet?». Un vēl: «Kas man būtu jādara, lai novērstu iespējamās situācijas sliktās sekas?» Meklējot atbildes uz šiem jautājumiem, mēs novēršamies no bailēm un šādi palīdzam sev atrast risinājumu.

Pārvarēsim bailes pakāpeniski! Ja mums ir bail no suņiem, tas nenozīmē, ka steidzami jāiegādājas bulterjers. Tomēr vajadzētu pakāpeniski iepazīt savu baiļu objektu. Pamēģināsim mierīgi, nepaātrinot tempu, paiet garām sunim. Mēģināsim noglāstīt mazu, draudzīgu suņuku. Ja bailes traucē dzīvot, neignorēsim tās, bet mēģināsim pieradināt, sadraudzēties ar tām.

Atbrīvosimies no baiļu vairošanas! Zinātnieki norādījuši, ka bailes mēdz vairoties, pastiprināties, un tas ir īpaši nepatīkami, izplatās arī uz citām dzīves jomām. Tas ir, ja mums ir bail no kaut kā, un mēs netiekam ar to galā, iespējams, ka laika gaitā sāksim baidīties vēl no kā cita arī. Tieši tāpēc ir ļoti svarīgi darīt to, ko varbūt ieteica tētis, kad bijām vēl maziņi.

Atbrīvosimies no koncentrēšanās uz negatīvo! Cilvēki, kuri izjūt tādas bailes, ka traucē normāli dzīvot, bieži mēdz jebkurā situācijā saskatīt tikai negatīvo. Kā ēzelītim I-ā no pasakas par Vinniju Pūku, kuram bija ļoti grūti atrast dzīvē kaut ko pozitīvu un koncentrēties uz pozitīvo.

Jebkurā, pat visvairāk biedējošā un nepatīkamā situācijā vingrināsimies atrast divus pozitīvus iznākumus. Neesmu sagatavojies kontroldarbam? Lieliski. Varēšu pēcstundās ar skolotāju parunāties arī par dzīvi. Apdomājot jebkuru satraucošu situāciju, sāksim ar vārdu „lieliski”.

Atzīsim, ka tagad man baiļu vairs nav! Vēl viena raksturīga iezīme cilvēkiem, kuri bieži baidās – nespēja redzēt un atcerēties situācijas, kurās viņi vispār nebaidījās. Katru dienu vairākas reizes apstāsimies, pārtrauksim darīt iesākto un atzīsim sev, ka tagad, šajā brīdī, mēs ne no kā nebaidāmies un viss ir ļoti labi. Un tādu brīžu mūsu dzīvē ir daudz vairāk nekā baiļu minūtes, lai ko mēs par sevi nedomātu.

[1] Destruktīvs – Tāds, kas izraisa kaut  ko sev vai citam ļoti nevēlamu.

[2] Panika– Psihisks (emocionāls) stāvoklis, kam raksturīgas ārkārtīgas, nepārvaramas bailes, to radīta nespēja saprātīgi apsvērt un mērķtiecīgi rīkoties.

[3] Racionāls– saistīts ar prātu, intelektu, tiem raksturīgs.