Par darbu skolā, būtiskās un formālās zināšanas, mācības un sacensības, kā arī par skolotāju apmierinātību ar darbu skolā

Būtiskās un formālās zināšanas

Vai ārējo pasauli var sakārtot vai savā darbavietā var radīt harmonisku kārtību? Diez vai. Sakārtot var tikai iekšējo pasauli. Mēs pasauli skatām nevis ar acīm, bet gan ar smadzenēm. Acis kā receptors tikai piedāvā materiālu. Kad sakārtosim iekšējo pasauli, ārējā jau būs mainījusies.

Un vislabākais ceļš uz iekšējām pārmaiņām ir pašizglītība. Mēs varam lasīt, pētīt un noskaidrot, visu, kas vien mūs interesē. Formālā izglītība to dot nevar. Tajā var atrast tikai to, ko zina visi citi. Tas ir mūsu pašu rokās. Tā ir mūsu katra individuālā atbildība.

Mācības un sacensības

Annemartes Kreituses zīmējums.

Mūsdienu skolas vidē bieži galvenā uzmanība tiek pievērsta tikai mācībām, sekmēm — mācīties, mācīties un vēlreiz mācīties. Piemēram, milzīgajās Rīgas skolās, liekas, ir ļoti maz iespēju pastāvīgi interesēties par katra skolēna personisko lab­klājību, skolēnu iekšējo psiholoģisko stāvokli vai apmierinātību —interesē galvenokārt labāku mācību rezultātu gūšana, augstāku rādītāju sasniegšana.

Un šāda vide rada nosacījumus visām iespējamām nevienlīdzības un netaisnības izpausmēm, skolotāju, skolēnu stresam un tā tālāk. To redzot, kā lai spējam saglabāt miera un apmierinājuma izjūtu vienīgi uz sacensībām koncentrētā vidē?”

Bet sacensība ir vēlme būt tādam kāds tu neesi un nemaz nevari būt. Tā sagrauj mūs. Tā rada sasprindzināšanos, lieku enerģijas izšķiešanu, salīdzināšanu, niknu vai skaudīgu reakciju.

Vai šādas izjūtas var mums sagādāt laimīgāku un mierīgāku prāta stāvokli, vai arī šīs emocijas liks mums justies nelaimīgākiem. Mācīties sacenšoties? Ar ko diez atšķiras uz „7”  iemācītais reizrēķins no reizrēķina, kas iemācīts uz „8”?  Dot diplomu par labu mācīšanos- tas ir tas pats kā dot diplomu par labu ārstēšanos slimnīcā.

Skolotāju apmierinātība ar darbu skolā

Tikai nevajadzētu jaukt apmierinātību ar pašapmie­rinātību. Nevajadzētu apmierinātību ar darbu skolā maldīgi noturēt par bezrūpību, par nevēlēšanos gūt augstākus sasniegumus, mācīties. Te kļūst svarīgs prāta treniņš. Pozitīvas uztveres virzīšana var izkliedēt neapmierinātību un iekšējo ne­mieru. Tātad vairāk jāpadomā par pieticību savās izvirzītajās prasībās. Ir zināms- jo augstākas prasības izvirzām otram cilvēkam, jo vairāk raudam par nepaveikto pašu dzīvē.

Nereti mēs domājam, ka atbildīgāks darbs, piemēram, skolas direktora amats, pat nerunā­jot par lielāku algu, darīs mūs laimīgākus. Kā lai mēs nešaubīgi pārliecināmies, ka atbildīgāks un labāk apmaksāts darbs ne vien­mēr padara mūs laimīgākus?

Pavērosim sevi no malas, vai mēs kopš labāka darba atrašanas esam jutušies laimīgāki, pavērosim paziņas, vai tie, kas atrodas augstākos posteņos, ir laimīgāki par tiem, kas zemākos. Skolas direktoram ir atbildīgāks darbs, taču liekas, ka itin nemaz nejūtas laimīgāki par tiem, kam darbs ir mazāk atbildīgs. Domāju, ka apmierinātība ar darbu skolā vairāk vai mazāk ir saistīta ar ap­mierinātību ar dzīvi. Labi vai slikti ir tik, cik to pieļaujam savās domās.

Darba specifikai, profesionālajam prestižam vai tam, pie kādām kategorijām skolotājs pieskaitāms, ir neliels iespaids uz vispārējo indivīda apmierinātību ar dzīvi. Tātad- jo neapmierinātāki ar savu personīgo dzīvi, pasaules uztveri būs skolotāji, jo vairāk būs neapmierināti ar darbu skolā, skolēniem, izglītības sistēmu kopumā.

Sakāpinātās problēmas

Un, kad mēs, skolotāji, esam nonākuši krīzes stāvoklī, gūstam tādu kā sašutumu, ko jūtam, kad pret mums skolēni, viņu vecāki, skolas vadība, ministrija u.tml. izturas netaisnīgi. Mēs ne tikai nevaram atteikties, bet arī turamies pie savām sāpēm, kas kļūst par daļu no mums un izglītības sistēmas kopumā, un mēs nevē­lamies tās pārtraukt.

Šāds skatījums daudziem skolotājiem uz izglītību ir diezgan līdzīgs. To darām neapzināti, lai izvilinātu no citiem līdzjūtību un izpratni par grūto misiju izglītības jomā. Un daudzi, izjuzdami cieņu pret izglītības misiju, arī pie­vienojas sevis un citu publiskajā šaustīšanas procesā, nemitīgi uzsverot izglītības sistēmas netaisnības, skolēnu, viņu vecāku un Izglītības ministrijas grēkus.

Itin bieži, kaut arī mūsu raizes var saņemt ārēju līdzjūtību, pastāv iespēja, ka ar iekšēju īgnumu tās uztver tie, kam jātiek galā pašiem ar savām personīgajām problēmām. Ja mums skolā darbā ir problēmas, mēs izjūtam neapmierinātību, mēs ciešam kolektīvi.

Problemātiskā uztvere

Tādos gadījumos skolas likstas neuztversim personiski,  ne kritizēsim visus pēc kārtas, nelamāsim skolas vadību u.tml. Dusmas var vērsties naidā, un tas mūs var nogalināt. Uz situācijas uzlabošanos tas neatstās nekādu iespaidu, tas neatrisinās pat vissīkākās problēmas.

Skolā vienmēr būs problēmas. Nav iespējams strādāt skolā, nesastopoties ar grūtībām. Neviens noti­kums nesniedz simtprocentīgu apmierinātību. Kaut kāda ne­apmierinātība vienmēr paliks. Labākais, ko mēs varam darīt lietas labā, ir censties sakārtot savas domas, kas ir priekšnoteikums pasaules sakārtošanai.

Labāks vai laimīgāks?

Es domāju, ka pats svarīgākais ir vislielākās pūles pielikt nevis sacensībai cīņā par labāko, bet gan izkopt attiecības ar skolēniem, likt viņiem justies vajadzīgiem un mīlētiem. Tātad mums vēlams skolēnus aicināt justies mīlētākiem, bet ne labākiem.

Skolēns, kurš ir apmierināts ar sevi, nelamā sevi, nevaino, viņš ir apmierināts ar visu apkārt notiekošo, ir pats labākais skolēns pasaulē. Sakiet, vai tāds skolēns var mācīties slikti, vai var otram nodarīt ko sliktu? Labākais gan- cīņā par desmitnieku ne vienu konkurentu vien pagrūdīs ar kāju.

Lai kādā skolā mēs arī strādātu, jebkurā gadījumā varam atrast iekšēju avotu apmierinātībai ar sevi- tātad ar skolēniem, skolas vadību u.tml. Un to mēs varam izdarīt tikai paši. Lai mēs, skolotāji, uzlabotu savu pašsajūtu skolas ikdienas haotiskajā steigā, negaidīsim pirmo soli no skolēniem, viņu vecākiem, ministrijas, valdības, skolas vadības u.tml., bet gan pirmo iniciatīvu uzņemsimies paši.

Izrādīsim draudzību pret skolēniem- it īpaši nesekmīgajiem un nedisciplinētajiem, jo enerģētiskā līmenī teicamnieki un kārtīgie skolā parazitē uz nesekmīgo un nedisciplinēto rēķina. Tātad, ja es gribu būt teicamnieks, enerģētiskais resurss ir nepieciešams lielāks. No ārpuses papildu resursus vairs nevaram dabūt- tātad kādam jāatņem un parasti to atņem nesekmīgajiem.

Dodot diplomus teicamniekiem, mēs motivējam ne jau nesekmīgos, bet tikai teicamniekus. Jo nesekmīgāks skolēns, jo vairāk viņu mīlēsim- tāpat kā vīru dzērāju- jo vairāk viņš dzer, jo vairāk viņu mīlēsim, nevis nosodīsim. Dzeršana ir dvēseles slimība, nevis izlaidība.

Tāpat vien  bez iemesla neviens savam ķermenim pāri nedarīs. Sirds slimnieks sūkā Validolu, dzērājs savu slimību ārstē ar citām zālēm, kuras var iegādāties katru dienu bez receptēm laikā no plkst. 8.00 līdz 22.00. Ko nosodām, to pievelkam. Ja māte iemāca meitai nosodīt tēvu- alkoholiķi, dabū vīru dzērāju. Ko nosodām, to pievelkam- līdzīgi kā karotājiem pret smēķētājiem, kuriem nemitīgi pielīp dūmi.

Draudzīgas attieksmes meklējumos

Man arī daž­kārt ir gadījies uzsmaidīt skolēnam, kas to uztvēris ļoti aizdomīgi. Arī skolēniem var būt problēmas un neapmierinātība, taču nevajag padoties, ja viņi nav atsaucīgi uzreiz. Jāmēģina nedēļu, varbūt mēnesi. Cilvēks var ietekmēt otra attieksmi. Tāpat skolotājs var ietekmēt skolēna attieksmi, nevis meklēt ārējus paņēmienus skolēnu motivēšanai. Nebūs tā, ka lapas zaļos, ja saknes ir bojātas.

Skolotāju kolektīvs

Viens skolotājs var izmainīt mikroklimatu skolā. Ja pedagogu kolektīvs, kas neturas kopā un kurā valda ļoti saspīlēta gaisotne, atspoguļojas skolēnu sekmībā un uzvedībā. Bet, ja skolotāji ir sirsnīgi un draudzīgi, drīz vien mainās skolēnu mācīšanās motivācija, attieksme un noskaņojums.

Tāpat var panākt arī pretējo, kad skolotāji turas kopā un ir draudzīgi, un kāds ienācējs, būdams intrigants, var iespaidot visa skolas kolektīva attiecības un radīt nebeidzamas konfliktus ne tikai savā starpā, bet arī skolēnu vidū. Man liekas, ka ierindas skolotājam nav mazāka ietekme uz skolas mikrovidi kā direktoram.

Cilvēciskais faktors

Nenoliegsim, ka cilvēciskais faktors skolā ir svarīgāks par dzīšanos pēc sekmības rezultātiem. Nereti skolotāju tālākizglītības kursos skolotāji nelabprāt pievienojas šim uzskatam. Tādās reizēs parasti uzdodu jautājumu „ja no diviem jāizvēlas viens, par ko izšķirtos- būt labākajam vai laimīgākajam?”.

Daži strādā ļoti saspīlētos apstākļos un nevar saprasties ne ar skolēniem, ne skolas vadību, ne ar dar­babiedriem. Esmu pārliecināts, ka tas lielā mērā ir atkarīgs no paša skolotāja, viņa spējām un vēlmes kontrolēt savas emocijas — dusmas, skaudību, aprunāšanu un tā tālāk.

Skola kā mūsu iztikas avots

Mēs, skolotāji, esam savstar­pēji atkarīgi iztikas dēļ Ar to arī jāsāk. Divas slodzes strādājam ne jau tādēļ, ka nebūtu ko darīt. Reizēm mūs pārņem izjūta, ka esam neatkarīgi no citiem: Es pats sūri, grūti nopelnu savu naudiņu, pats sevi uzturu. It īpaši tad, kad vēl esam jauni un veseli, kad nereti ir tendence domāt: Es varu izdzīvot pats; man no citiem nekā nevajag. Nav svarīgi, kādu mācību priekšmetu mēs mācām, skolā ir vēl daudzi citi kolēģi, kuri savā veidā dod ieguldījumu skolas eksistencē, no kuras ir atkarīga mūsu iztika. Bez viņiem mūsu skola pārtrauktu eksistēt un mēs nespētu nopelnīt iztikai.

Skolēni kā skolotāja projekcija

Ja mēs, skolotāji, esam neapmierināti ar skolēniem, viņu sekmēm, uzvedību, mēs izrādām neapmierinātību ar sevi, savu dzīvi. Tādās reizēs skolēnos saskatām tikai un vienīgi savas neveiksmes. Tā ir augstu prasību izvirzīšana pret citiem- tātad pret sevi, jo nācis, lai cīnītos, lai visu panāktu.

Bet kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība. Tāda ir cilvēka daba- otrs cilvēks ir tikai paša projekcija. Ja kaut kas kaitina, tad skaidrs, ka tas ir mūsos jo vai tad mūs var kaitināt lieta vai parādība, ko neesam ne reizes dzīvē sastapušies savā pieredzē?

Ja kaut kas otrā patīk, tas ir arī mūsos, jo atpazīstam, tātad tas ir paša pieredzē, jo var atpazīt. Mēs otrā cilvēkā redzam tikai paši sevi- un tur nav ko noliegt- ja cilvēks uz savas mājas žoga raksta „uzmanību, nikns suns!”, viņš raksta ne jau par suni, bet gan par sevi, ka viņš rīkosies visniknākajiem paņēmieniem pret personām, kas pārkāpj viņa teritorijas robežas.

Cilvēks nav loģiski domājoša būtne, bet gan slimīgi savos principos un aizspriedumos sapinies radījums. Un tas notiek mums neapzinoties- tāpat, kad pustukšā autobusā, blakussēdētāja vietā noliekot somu, sak, lai neviens te nesēž- es te sēžu. Ja pajautātu, vai jutīsies apdraudēts, ka nākamajā pieturā iekāps kāds pasažieris, kurš apsēdīsies blakus, atbildēsim: „Lai tak sēž, vai tad man žēl!”.

Skolas vides sakārtošana, miers un pašreizējais mirklis

Esmu pārliecināts par to, ka skolas vidi var sakārtot tikai, katram sakārtojot savu iekšējo pasauli. Ārējo pasauli nevar sakārtot. Kad tas būs izdarīts, drīz vien sāksim saskatīt citu bildi.

Katru dienu mums jādzīvo pilnīgi jau­nas 24 stundas. Kāda lieliska iespēja būt radošiem! Mums dota iespēja dzīvot tā, lai šīs 24 stundas atnestu mieru, prieku un laimi gan mums pašiem, gan arī citiem.

Miers ir rodams šai brīdī un šeit, mūsos un visā skolā. Cita lieta, vai protam izbaudīt to. Lai spētu priecāties par jebkura skolēna acīm, mums nav jādodas tālāk par savas skolas slieksni. Skolas beigšanas apliecības iegūšanai ziedojam daudzus savas dzīves gadus, tāpēc atcerēsimies, ka ne jau tas  sniedz apmierinājumu, bet gan piedzīvotais mirklis.

Neviens nespēs mūs darīt laimīgus- pat ne mīlošākais vīrs, mīlošākā sieva, ne bērni. Vienīgais par ko varam te runāt, tas ir, par spēju tādiem justies. Dzīvojam tikai tagad, šai brīdī, kas ir vienīgais brīdis, kurā varam būt dzīvi. Ik elpas vilcienā, ikvienā skolas solī ir rodams miers, prieks un rāmums.

Priecājoties par katru mirkli, smaidīsim

Mūsu smaids liecina par apziņas modrumu un apņēmību dzīvot mierā un priekā. Un patiesa smaida avots ir atmo­dināta apziņa. Kā gan lai atceras, ka, ienākot skolā, ir jāsmaida? Varam kaut kur piekarināt kādu atgādinājumu savā logā. Redzot kādu skolotāju smaidām, parasti nodomāju, ka šis cil­vēks dzīvo saskanīgu dzīvi.

Elpošana kā dzīvošana

Ieelpojot sev teiksim: “Es ieelpoju.” Un izel­pojot sacīsim: “Izelpojot – es  izelpoju.” Varam izteikt to divos vārdos — “ieelpa” un “izelpa”. Vingrinoties mūsu elpa kļūs rāmāka un līdzsvarotāka, un arī mūsu prāts un ķerme­nis tādi kļūs.

Elpošana saista ķermeni ar prātu. Reizēm prāts ir aizņemts ar domām par kādu lietu, un ķermenis tai brīdī dara ko citu, līdz ar to prāts ar ķermeni nav vienoti. Koncentrējoties uz el­pošanas vingrinājumu, uz “ieelpu” un “izelpu”, mēs atkal savienosim prātu ar ķermeni un kļūsim viens vesels.

Šādi vingrinot elpošanu, mēs varētu ma­zāk saspringti domāt un labāk atpūsties, jo lie­lāko laika daļu aizņemam savu prātu ar tērgājošām domām. Šis vingrinājums palīdzēs mums nomierināties, atslābi­nāties un rast sevī saskaņu un mieru. Tas palīdzēs nedomāt tik daudz par pagātni un nebažīties par nākotni, kā arī ļaus mums būt vairāk saskarē ar dzīvi, kas lieliska ir tieši šajā brīdī.

Lielākā daļa domu ir nevērtīgas. Ja lietosim miegazāles, tas situāciju vērtīs vēl slik­tāku, jo mākslīgi “izraisītā” miegā nemaz neatpūšamies. Mēs turpināsim dzīvot saspringti un naktīs murgot.

Šādi ieelpojot un iz­elpojot — mēs pārtraucam domāt, da­žās minūtes, garīgi atspirgsim. Atveseļosimies un spēsim ieraudzīt tās brīnišķīgās lietas, kas ir pasaulē šai brīdī. Pagātne ir jau aiz muguras, nākotne vēl tikai priekšā. Ja neatgriezīsimies pie savas būtības šai brīdī, tad nespēsim būt saskarē ar pašu dzīvi.

Skolas zvans kā vides sakārtotājs

Skolas zvans var kalpot arī par atgādinājumu, ka jāatgriežas šai mirkļa baudīšanas brīdī. Tas ir, izdzirdot zvanu, mēs pārtraucam sarunas un atgrie­žamies sevī — ieelpojot un izelpojot, un smaidot. Lai ko darīdami, mēs uz brīdi apstājamies, sastingstam un ieklausā­mies savā elpā.

Tikko sāk skanēt stundas beigu zvans, vajadzētu uzreiz pārtraukt un mēs visi ieklausīties dzidrajās skaņās (protams, pirms tam nomainot veco, ērcīgi grabošo skolas zvanu pret meditatīvu). Skaņai jābūt tādai, kas spētu saviļņot. Iz­dzirdot zvanu, var kaut uz mirkli apstāties, ieklausīties savā elpā un sajust dzīves burvību — ziedus, bērnus un brīnišķas skaņas…

Iedomājieties- noskan zvans- skolā visi apklust, sastingst uz vietas. Tāpēc ierosinu, ka ikreiz, kad at­skan skolas zvans, visiem vajadzētu uz mirkli apstāties, lai veiktu elpošanas vingrinājumu. Ikvienam būtu jāatrod laiks priecāties par dzīvi. Nav taču nemitīgi jāskrien un jāskrien. Drīzāk jāiemācās patiesi izbaudīt brīnumainās izglītības iestāžu zvanu skaņas. Tās spēs mūs pamodināt.

Zvans var noderēt kā atgādinājums, ka ir jāapstājas, jāieelpo un jāizelpo, un no sirds jāizbauda šis mirklis tāpat kā caur loga rūti iespraukušies saulstari, kas atgā­dina, ka jāatgriežas sevī, jāelpo, jāsmaida un jādzīvo šai brīdī.

Miera idille skolas kafejnīcā

Ja ēstu skolas kafejnīcā nopirktu ābolu, do­māju, ka tas, kā mēs to izbaudīsim, ir atkarīgs no mūsu apziņas modruma. Ja ne par ko nesatrauksimies, tad ēdīsim to ar lielu baudu. Ja būsim dusmu vai baiļu pārņemti, ābols mums nebūs īsti pa prātam.

Kad paņemam ābolu vajadzētu uz to meditatīvi lūkoties. Ir labi redzēt ne tikai ābolu, bet arī ābeli. Iztēlojamies ābeles ziedus balojam saulē un mirkstam lietū.

Tad redzam krītam ziedlapas un parādāmies sīkus, zaļus augļus. Saule tur­pina spīdēt un lietus līt, un sīkie augļi aug griezdamies.

Tad kāds ābolu noplūc vai paceļ no zemes, un nu tas ir rokā. Pēc šādas iztēlošanās mēs pievēršam lielāku uzmanību tā sulīgumam un stiprajai smaržai, un tad pielikt to pie mutes un nokost nelielu kumosu, lai to pilnībā izbaudītu. Šāds apziņas možuma vingrinājums palīdz labāk izbaudīt skolas vidi.

Skolas ēdnīca kā miera radītājs

Palūkojoties uz ēdienu, atklāsim, ka ēdiens atklāj savu saikni ar Zemi. Katrā kumosā jaušama Saules un Zemes dzīve. Un tas, ko mēs ēdienā ieraugām, jau ir mūsu apziņā.

Maizes riecienā varam redzēt un sajust pat Visumu, jo katrā sīkākajā atomā jau ir cita bezgalība! Ja pirms maltītes dažas sekundes pavērosim ēdienu, tā mums sniegs laimes izjūtu. Iedomāsimies kartupeli! Tam taču ir saikne ar Sauli, ar vēju, lietu. Un tas viss tagad  būs mūsos.

Skolas ēdnīcas citādākā kārtība

Manuprāt, doma par to, ka trauku mazgāšana ir nepatīkams darbs, var rasties tikai tad, ja pats to ne­dara. Stāvot pie izlietnes ar uzrotītām piedurknēm un rokas turot siltajā ūdenī, mēs jūtamies brīnišķīgi.

Man patīk nomazgāt katru šķīvi, pilnībā sajūtot ik­vienu rokas kustību, traukus un silto ūdeni. Katra minūte, katra dzīves sekunde taču ir brīnums. Brīnums ir jau tas vien, ka ir tādi trauki un ka es tos mazgāju!

Iedomāsimies- skolēns apēd pirmo ēdienu, nomazgā savu šķīvi un no tā pašā šķīvja bauda desertu (jau tagad dzirdu klaigājošus vecākus, ka viņu bērniem skolā liek mazgāt traukus!)

Mācību priekšmets „pastaiga”

Pastaigas meditācija ir domāta, lai izbaudītu pastai­gāšanos. Pastaiga ir tikai pastaigas pēc; tās mērķis ir dzīvot šai brīdī, veicot elpo­šanas vingrinājumu, un pastaigājoties izbaudīt katru soli. Atmetīsim bažas un nemieru, domas par rītdienu un pagātni un izbaudīsim šo brīdi. Mēs saņemam plaukstās bērna roku. Pastaigājamies, spe­ram soļus tā, it kā būtu vislaimīgākie cilvēki uz Zemes.

Lai gan pastaigājamies ik dienas, šīs pastaigas skolas drudžainajā steigā pa­rasti vairāk atgādina drudžainu skriešanu. Šādi skrie­not, mēs uz skolā radām nemieru un haosu. Skolotājiem, kuri drudžaini mētājas pa skolu, vajadzētu aizrādīt par nemiera ienešanu skolā.

Mums pa skolu būtu jāstaigā tā, lai tajā radītu tikai mieru un rāmumu. Nav jēgas aizrādīt bērniem par viņu skriešanu, klaigāšanu un grūstīšanos, ja paši staigājam pagalam saspringti un nemierīgi. Tas ir izdarāms, taču tikai tad, ja ļoti vēlēsimies.

Kad veicam pastaigas vingrinājumus laukā, tad ejam nedaudz lēnākā solī nekā parasti un saskaņojam savu elpu ar soļiem. Piemēram, gan ieelpojot, gan iz­elpojot speram trīs soļus. Vārdos tas būs šādi: “Ieelpa. Ieelpa. Ieelpa. Izelpa. Izelpa. Izelpa.” Izrunājot vārdu “ieelpa”, mēs apzināmies ieelpu. Ik reizi, saucot kaut ko vārdā, mēs padarām to īstāku.

Pievērsīsim uzmanību saskarei ar Zemi. Iesim tā, it kā mūsu pēdas skūpstītu Zemi. Pastaigāsimies tādā noskaņā, lai ik pa laikam, redzot ko skaistu, mums gribētos izjust vēl ko vairāk un aplūkot to — roku, ziedu, bērnus, kas rotaļājas. Skatoties mēs turpinām izjust savu elpu, lai nezau­dētu šo skaisto ziedu un neiegrimtu savās pārdomās par skolas nemieru.

Un šis mācību priekšmets nav nebūt nesvarīgāks par matemātiku!

Mērķa neizvirzīšana

Mūsdienu skola ir pārlieku orientēta uz sacensību. Un sacensība ir vēlme būt tādam, kāds tu neesi un nemaz nevari tāds būt. Kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība. Mēs zinām, kādus mērķus vēlamies sasniegt. Tas nav nekas slikts, taču nereti aizmirstam šai ceļā izjust arī sevi. Ja sāksim domāt par nākotni un to, ko gribētu īstenot, kādas atzīmes gribētu redzēt liecībā, zaudēsim soļu ritmu.

Nereti mēs skolā mēdzam teikt: “Nesēdi, dari kaut ko!” Bet, izkopjot apziņas modrumu, mēs atklājam ko ne­parastu. Nereti pretēja nostādne var būt daudz efektīvāka: “Tev nav nekas jādara, sēdi, mājasdarba nebūs, atslābinies, elpo mierīgi!” u.tml.

Ir jāiemācās ik pa laikam apstāties, lai skaidri saprastu, kas ar mums notiek. Apstāšanās nav tikai pretošanās mūsdienu stei­dzīgajam dzīves ritmam. Tas ir dzīvesveids. Mūsu izdzīvošana ir atkarīga no spējas apstāties. Apstāšanās nozīmē ne tikai to, ka jāaptur negatīvais, bet arī jāļaujas pozitīvajai dziedināšanai. Tāds ir mērķis — nevis izvairīties no dzīves, bet pierādīt un parādīt, ka ir iespējams būt laimīgam gan tagad, gan arī nākotnē.

Skolēna sekmības pamatā ir tikai iekšēja apmierinātība. Nav iespējams no iekšēji neapmierināta skolēna gaidīt sekmes mācībās. Līdzīgi sakāms arī par mums, skolotājiem. Nav jēgas meklēt ārējas receptes kā motivēt mācīties? Nebūs tā, ka lapas zaļos, ja bojātas ir saknes. Ja tas būtu iespējams, ticiet man, lektori pilnām mutēm stāstītu par to. Bet nav.

Apmierinātības pamatā vispirms ir tās apzināšanās. Ja domājam, ka esam nelaimīgi, nesekmīgi un nedisciplinēti, tad patiešām par tādiem arī kļūstam. Kad mums sāp galva, mēs saprotam, cik patīkama ir sajūta, kad galvassāpju nav. Taču, kad tās ir rimušās, mēs vēl aizvien nejūtamies laimīgi.

Kaut arī šī sajūta, kad nesāp galva, ir ļoti patīkama. Ir tik daudz lietu, par kurām varētu priecāties, taču, neizkopjot apziņas mod­rumu, nespēsim tās novērtēt. Uzturot apziņu modru, sākam tās uztvert citādi un mācāmies par tām rūpē­ties. Un, gādājot par šo brīdi, gādājam arī par savu nākotni. Tāpat arī darbojoties, lai panāktu mieru, mēs radām mieru šai brīdī, sakārtojam savu pasauli.

Dusmu apzināšanās

Apziņa, kurā nav dusmu, ir spirgta un ve­selīga. Dusmu neesamība ir patiesas laimes un apmierinātības pamatā.

Kad mēs savas dusmas aplūkojam no apziņas modruma viedokļa, tās tūdaļ sāk zaudēt kaut ko no savas postošās iedabas. Tādās reizēs sev teiksim: “Ieelpojot ap­zinos, ka manas dusmas — tas esmu es pats, manas iekšējās pasaules materializēta projekcija.”

Dusmojoties mēs parasti netiecamies atgriezties pie savas būtības. Bieži tiecamies projicēt par skolēnu to, kas ir mūsos pašos. Psiholoģijā to sauc par absolūto projekciju. Ja mums skolēnā kas kaitina, tad tas simboliskā veidā ir arī mūsos pašos. Mūs tak nevar kaitināt lietas, kuras nekad neesam redzējuši, dzirdējuši. Ja mums skolēnos kaut kas patīk, tas ir arī mūsos, jo atpazīstam, tātad kaut kad tas ir bijis arī manā dzīvē.

Jo vairāk mēs to apcerēsim skolēnu nemācīšanos, slinkumu, jo vairāk skatāmies un klau­sāmies viņā, jo kvēlāk uzliesmo mūsu dusmas. Domāju, ka skolēnu nekrietnība un nemācīšanās ir gana iedomāts vai pārspīlēts, taču īstenībā pašas dusmas ir problēmas ir cēlonis, kuras izskaidrojams rodams tikai mūsos pašos.

Vislabāk jau būtu, ja mēs pārāk daudz neskatī­tos un nerunātu par nesekmīgajiem un nedisciplinētajiem, jo kā zināms, zemapziņa visu uztver burtiski- tas pats, kas rakstīts Bībelē „viss notiek pēc jūsu ticības”. Tātad- par ko runājam, tam ticam. Tātad mēs, skolotāji, paši ticam skolēnu nesekmībai, nekaunībai. Nav labu vai sliktu cilvēku, nav pat sekmīgu vai nesekmīgu skolēnu- ir tikai labākas vai sliktākas domas par viņiem.

Kad mūs pārmāc dusmas

Kad mūs nomoka dusmas, labāk būtu, ja staigātu un atkārtotu vārdus „ieelpojot es apzinos, ka dusmas ir šeit, ieelpojot es apzinos, ka dusmas esmu es pats, ieelpojot es apzinos, ka dusmas ir nepatīkamas, ieelpojot es zinu, ka tās pāriet, ieelpojot esmu rāms, ieelpojot esmu gana spēcīgs, lai parūpētos par tām.”

Dusmas sakņojas apstāklī, ka nesaprotam sevi un dusmu cēloņus, kas ir jau pamatīgi iesakņojušās. Tāpat ari dusmas sakņojas vēlmēs, lepnumā, nemierā un aizdo­mās. Dusmu pirmcēloņi ir mūsos. Skolas videi un skolēniem ir pakārtota nozīme.