Pirms svētku laikā 2.a klases skolēni kopā ar savām ģimenēm ir mēģinājuši savas domas un pārdomas par savu valsti izteikt dzejas rindās. Neliels ieskats padarītajā, pārējos darbus ir iespējams izlasīt mājturības korpusa gaiteņos.
Latvija neatrodas Āfrikā
Latvija ir Eiropā
Eiropas pašā maliņā –
Krievijas deguna galiņā.
Latvija atrodas Latvijā.
Ar 100 gudrām galviņām saeimā!
Un dziedošu tautu Doma laukumā!
Ritvars un mamma
Latvija ir pasaulē skaistākā,
Tā ir arī zaļākā,
Te ir cilvēki labākie,
Bērni ir vismīļākie!
Madara un mamma Dzintra
Latvija ir ļoti skaista,
Daudzas lietas mani saista:
Visur apkārt zaļi meži,
Tajos dzīvo brūni eži.
Kamēr ziemā eži guļ,
Balti zaķi sniegu kuļ,
Spēles spēlē, pikojas,
Ar vāverītēm jokojas!
Ance un mamma Valda
Pasakas par mīlestību
1.kārtas uzvarētāju darbi
Vienīgais dārgums
Reiz senos laikos pasaule bija savādāka. Tajā nepastāvēja ne vien mašīnas un tehnoloģijas, bet nebija arī Mīlestības. Cilvēki bija vienaldzīgi cits pret citu, pat par saviem bērniem viņi īpaši nerūpējās. Katru dienu cilvēki kļuva aizvien savtīgāki.
Dievs to ieraudzīja un domāja, ka tādai dzīvei jāmainās. Viņš nolaidās uz Zemes parasta cilvēka izskatā, piegāja pie kāda tirgotāja un lūdza tam ūdeni. Tirgotājs vienaldzīgi iedeva Dievam ūdeni un tūdaļ prasīja samaksu par to.
Dievs teica: „Esmu nabadzīgs cilvēks, varu dot tikai šo karti. Tas ir vienīgais dārgums, kas man pieder.”
Tirgotājs īgni atbildēja: „ Man nekādu karti nevajag, dod naudu!”
Dievs turpināja:„Šajā kartē ir attēlots vislielākais dārgums, kāds pastāv šajā pasaulē.”
Beigu beigās tirgotājs karti tomēr savāca un kopā ar savu dēlu, kurš atradās turpat līdzās, turpināja darbu.
Naktī, kad tirgotājs gulēja, dēls nozaga viņam nabadzīgā vīra iedoto karti. Dēls bija dzirdējis tēva un Dieva sarunu. Viņš devās meklēt šo dārgumu. Ceļā sastaptās grūtības dēls viegli pārvarēja un pēc divām dienām nonāca pie mērķa. Pirmais, ko viņš ieraudzīja, bija liela lāde. Zēns atvēra lādi, un tajā pašā mirklī no tās strauji izplūda laukā maiguma vilnis. Viņš jutās vīlies, ka neko citu nav atradis.
Tomēr, pārrodoties mājās, dēls aiz pārsteiguma palika stāvot – visi mājinieki bija tik sirsnīgi un priecīgi, un pats viņš juta sirdī tādu savādu maigumu.
Tā kā zēna vārds bija Mīls, viņš šo sajūtu nosauca par Mīlestību.
Reinis Velmeris, Ropažu vidusskolas 6.a klase
Alberta mīlestība
Balvu skolā mācījās zēns Alberts. Viņam bija iesauka Suncīts, jo viņam ļoti patika suņi. Zēns dzīvoja bagātā ģimenē. Alberts katrus Ziemassvētkus vēlējās suni, bet vienmēr dabūja glaunas drēbes, daudz mantas un pa retam – kādu pulksteni vai telefonu.
Skolā viņš uzvedās ļoti labi un bija sirsnīgs gan pret saviem klasesbiedriem, gan pret apkopējām, un pat pret skolas pavārēm. Viņš vienmēr citiem izteica kādu komplimentu. Skolas direktora acīs Alberts bija paraugbērns, no kura citiem būtu jāmācās uzvesties.
Dienu pirms Ziemassvētkiem Alberts gāja garām šķūnim un izdzirdēja klusus smilkstus. Viņš nolēma ieiet paskatīties, kas tur notiek. Iegājis šķūnī, zēns ieraudzīja mazu kucēnu, ietītu segās. Piegājis pie suņuka, viņš sāka to glaudīt. Pēkšņi no vecā skapja, kas atradās turpat blakus, iznāca viņa vecāki un apsveica zēnu Ziemassvētkos. Alberts bija ļoti pārsteigts un neizsakāmi laimīgs, ka dabūjis tik sen kāroto dāvanu.
Zēns nosauca suņuku par Bēthovenu. Kucēnam viņš deva visu – savas vecās mantas, drēbes, pat grāmatas. Viņi kļuva nešķirami draugi un mīlēja viens otru. Bēthovenam tika visa Alberta uzmanība.
Alberta domās Bēthovens bija varonīgs un nemirstīgs zvērs. Tā viņi dzīvo vēl tagad, un ne reizi nav strīdējušies.
Niklāvs Kleins, Ropažu vidusskolas 6.a klase
Džoziks atkal redz!
Šis stāsts sākas kādā vecā lauku mājā. Tur dzīvo meitene, vārdā Izabella. Viņai neklājas labi, jo ģimenē ir pieci bērni. Izabella ir pati jaunākā un ļoti gudra, bet neviens to līdz šim nav pamanījis.
Izabellas vecāki ir aizmāršīgi, viņi domā tikai par sevi. Reiz bija gadījums, kad vecāki aizmirsa aizbraukt pēc Izabellas uz skolu. Mājās viņu atveda skolas direktors.
Izabellai ir suns, vārdā Džoziks. Suns ir akls, bet ļoti uzticams. Meitenei šķiet, ka Džoziks ir vienīgā būtne, kas viņu saprot un mīl. Viņa karsti vēlas, lai Džoziks atkal redz, lai viņi varētu kopā pastaigāties un spēlēties.
Kādu rītu Izabella pamostas un nosvītro vēl vienu dienu kalendāra ailītē – 13.februāri. Viņai jāiet brokastīs, bet ēst nemaz negribas. Visas meitenes domas ir tikai pie Džozika – viņa cer un ļoti vēlas, kaut suņuks atgūtu redzi, jo viņš ir vienīgais Izabellas draugs un rotaļu biedrs.
Pienācis 14.februāris. Izabella pamostas un samīļo savu sunīti, pirms dodas pārģērbties. Te pēkšņi Džoziks pienāk pie meitenes, nesdams spēļu mantiņu mutē. Meitene paņem rotaļlietu un met….Parasti mantiņa tā arī paliek stūrī. Taču šodien…..Džoziks metas pēc mantas un nes to atpakaļ Izabellai. Izabella ir pārsteigta. Džoziks atkal redz! Meitene tik ļoti to gaidījusi!
Šo brīnumu paveicis Mīlestības gariņš. Ja tu kaut ko ļoti, ļoti vēlies, tad Mīlestības gariņš tev nāk talkā. Tikai nevajag vēlēties lietas, kuras tev nemaz nav vajadzīgas.
Kristiāna Pinkovska, Ropažu vidusskolas 6.a klase
Es un mans iedomu draugs
Es un mans gudrais, mirdzošais iedomu draugs dzīvojam baltā, pūkainā, saldā debesmalā.
Manu mīļo draugu sauc Impalmeta. Es viņu ļoti mīlu, un viņš mani arī. Viņš, starp citu, ir ļoti slavens, jo vairākkārt piedalījies Cukurvates Sacensībās – kurš aizbāzīs visvairāk saldās cukurvates aiz vaigiem. Sacensībās Impalmeta vienmēr iegūst otro vietu.
Reizēm mēs dodamies uz savām otrajām mājām – lejā uz zemes, zem krāsainā koka.
Iet laiks. Pēc brīža sāk snigt balts, mirguļojošs sniegs. Ziemas vakaros uz mūsu galvām bieži uzbirst auksta sniega šaltis, jo koka zaros lēkā mūsu paziņas – Džeks Lauskis un Mazais Miedziņš. Mums ir ļoti labi kopā.
Anna Dreismane, Ropažu vidusskolas 4.a klase
No pirmā acu skatiena
Reiz kādā pilī dzīvoja princese Aurora, kurai ļoti patika sēdēt vientulībā un lasīt grāmatas.
Kādu dienu karalis, viņas tēvs, ienāca istabā, un viņam nāsīs iecirtās smacīgs gaiss. Karalis atvēra žalūzijas, atrāva logu un teica: „Tā vairs nevar turpināties, tev ar kādu jāprecas!” Šim viedoklim piekrita arī karaliene, meitenes māte. Karalis turpināja: „Esmu stingri izlēmis – pirmais jauneklis, kurš šodien ies garām pilij, tevi precēs!”
Princese, protams, par to nedomāja, jo bija aizņemta ar grāmatu lasīšanu. Bet karalis ar karalieni visu dienu sēdēja pie loga, gaidīdami nākam kādu jaunekli. Viņiem par nelaimi, neviens garām pilij todien negāja.
Tad karalienei galvā iešāvās brīnišķa doma – izsludināt konkursu – tas, kuram izdosies atraut princesi no grāmatu lasīšanas un padarīt jautru un dzīvespriecīgu, varēs dabūt princesi par sievu.
Jaunekļi nāca viens pēc otra, bet nevienam neizdevās princesi izvilināt no istabas. Kādu dienu pie pils durvīm pieklauvēja augumā mazs zēns, kurš bija saģērbies dīvainās, smieklīgās drānās. Karalis viņam uzsauca: „Nē, nē, tu nederēsi, tu esi ieradies pārāk jocīgāā tērpā.” Bet jauneklis atteica: „Esmu princis Filips, bet tērps man jocīgs tāpēc, lai pievērstu princeses uzmanību un viņu sasmīdinātu.”
Filips iegāja princeses istabā, un jau pēc brīža notika brīnums – karalis un karaliene izdzirdēja to, ko ļoti ilgi nebija dzirdējuši – viņu meita priecīgi smējās.
Pēc dažām nedēļām Aurora saprata, ka ir iemīlējusi jauno princi no pirmā acu skatiena. Viņi laimīgi apprecējās. Pēc gada viņiem piedzima meitenīte.
Samanta Ķīna, Ropažu vidusskolas 4.a klase
Kas svarīgāks?
Kādā mazā ciematā dzīvoja zēns, kura ģimene bija ļoti nabadzīga. Bet zēns tajā jutās labi, tāpēc ticēja mīlestībai. Tajā pašā ciematā aiz pakalna atradās lielu koku ieskauts nams, kurā dzīvoja meitene, kas nezināja, kas ir mīlestība, bet zināja, kas ir bagātība.
Ik gadus februārī šajā ciematā notika sanāksmju dienas. Cilvēki sanāca un sabrauca no malu malām, lai izlemtu, kura ir pati laimīgākā ģimene ciemā.
Kad sākās sanāksme, priekšā izsauca bagātās meitenes ģimeni. Sanāksmes vadītājs jautāja: „Kas jūsu ģimenē ir vissvarīgākais un visvajadzīgākais?” Meitene pacēla roku, vēloties atbildēt. Viņa teica: „Mūsu ģimenē vissvarīgākais ir, lai būtu daudz naudas.”
Kad uz šo pašu jautājumu bija jāatbild zēnam, viņš teica: „Manā ģimenē galvenais ir, lai tajā valdītu mīlestība.”
Sanāksme beidzās. Cilvēki aizbrauca mājās. Pēc dažām nedēļām meitene devās uzmeklēt nabadzīgo zēnu, kura ģimene tika atzīta par laimīgāko. Viņa pieklauvēja pie maza namiņa durvīm.
Iznāca zēns un jautāja: „Kas tu esi?”„Es esmu Emīlija. Atbraucu pie tevis, lai parunātos par to, ko tu stāstīji ļaudīm sanāksmē,” atbildēja meitene.
Zēns uzaicināja meiteni uz parku. Kad viņi apsēdās uz soliņa, Emīlija atkal jautāja: „Kāpēc tev liekas, ka mīlestība ir galvenā, svarīgāka par naudu?”
Bet zēns atjautāja pretī: „Vai tad tu draugus vari nopirkt par naudu? Un ģimeni?”
„Draugus taču tu iegūsti ar mīlestību, vai ne? Un ģimene ir laimīga, ja tajā cits citu mīl pat tad, ja nav ļoti daudz naudas. Tavi vecāki nopelna naudu, darot to ar mīlestību, rūpējoties, lai tev nekas netrūktu,” turpināja zēns. „Jā, tā ir”, piekrita Emīlija.
Kad viņa pārradās mājās, viņa par šo sarunu izstāstīja vecākiem, atteicās no lielās kabatasnaudas un aizsteidzās sakārtot savu istabu, lai vecākus iepriecinātu. To viņa pārāk bieži vis nebija darījusi.
Pēc šī notikuma, Emīlija visam ciematam stāstīja par mīlestību. Un, kaut arī nebija Valentīndiena, visi viens otru sāka vairāk mīlēt, apdāvināt, palīdzēt un uzklausīt.
Bet gudro zēnu, kura vārds bija Valentīns, iecēla par mīlestības dienas Ministru. Un dienu, kad notika sanāksmes – par Valentīndienu.
Denija Naroga, Ropažu vidusskolas 4.a klase
Meža karalis – Miks
Reiz dzīvoja putnēns Pēterītis. Atausa silta pavasara sestdiena. Meža klajumu apspīdēja saule. Pēterīša labākais draugs bija koks, kuru viņš iedēvēja par Bērza jaunskungu. Putnēnam patika sēdēt bērza zarā un dziedāt savas skaistās dziesmiņas. Taču drīz notika nelaime.
Kādā agrā rītā putnēns pamodās no trokšņa – viņa mīļo kociņu kāds zāģēja nost ar motorzāģi. Sākās bēdas. Pēterītis aši pārlidoja uz citu koku un raudāja tā, ka pie koka saknēm izveidojās peļķe. To pamanīja zēns, kurš stādīja izcirtumā jaunus kociņus. Zēna vārds bija Miks. Miks no visas sirds mīlēja dzīvniekus, putnus, dabu. Katru ziemu viņš pakāra koku zaros ābolus, burkānus, kāpostus, lai meža draugiem būtu, ko ēst.
Putnēns uzlaidās Mikam uz pleca un izstāstīja savas bēdas. Zēns saprata putnēnu un sāka rīkoties – vispirms iestādīja jaunu bērziņu un tā zaros izveidoja ligzdu, kurā Pēterītim gulēt.
Putnēns bija laimīgs un pateicās Mikam. Miks uzaicināja Pēterīti pie sevis ciemos, pacienāja ar siltu tēju un cepumiem. Tad abi gleznoja pavasari, bet vēlāk Pēterītis atgriezās savās jaunajās mājās, kuras tam bija sagādājis zēns. Putnēns bija iemīlējis savu glābēju un uztaisīja viņam smilgu kronīti. Nākamajā dienā viņš pasniedza to Mikam, jo Miks bija Meža Karalis, zvēriņu un putnu glābējs, kuram varēja uzticēt visu, kas ir uz sirds.
Lana Liase, Ropažu vidusskolas 4a. klase
Mārīte un punktiņi
Kādu dienu zem lielās kļavas sarkana vabolīte ilgojās pēc kāda, ko varētu mīlēt. Viņa noskumusi nolēma doties to meklēt.
Ceļā sārtā mārīte satika Briežvaboli. Ak, tai bija tik skaisti ragi! Mārīte jautāja: „Kur tu tādus ragus dabūji?” „Tie man izauga,” atbildēja Briežvabole un prom bija. Mārīte pat nepaspēja uzdot viņai nākamo jautājumu – vai viņa drīkst to mīlēt.
„Ko lai tagad iesāk?” mārīte iesaucās un juta, ka viņas cerības ir veltas.
Nākamajā dienā mārīte satika otru bizbizmārīti. „Kas tu esi?” izbrīnījusies viņa jautāja svešiniecei. „Esmu bizbizmārīte,” attrauca vabolīte un pakustināja savus punktainos spārniņus, ”bet kur ir tavi punktiņi?”
Mārītei patiešām nebija tādu punktiņu, tāpēc viņa aizgāja mājās un tos sev uzkrāsoja ar melnu krāsu. Taču punktiņi ar laiku nogāja.
Bet sārtā mārīte par to vairs neskuma, jo pa šo laiku bija sapratusi, ka mīlēt sevi tādu, kāds esi, ir pats labākais. Ar katru dienu aizvien vairāk mārīte mīlēja sevi, līdz sajuta – ja mīl sevi – jautrība, prieks, laime un mīlestība būs blakus pat tad, ja esi viens.
Rota Klētniece, Ropažu vidusskolas 4.b klase
Toms un Silvija lido blakus
Iestājās skaista, balta ziema. Zemi klāja mirdzošs sniegs. Uz kāda apsniguša koka nolaidās putns. Viņš jutās vientuļš, jo viņam nebija ne draugu, ne ģimenes. Viņš tos visus bija pazaudējis siltajās zemēs. Viņš meklēja savus draugus visur – uz zemes, virs zemes, bet nekur nevarēja tos atrast.
Pagāja daudzi gadi. Putns, kura vārds bija Toms, atkal devās uz siltajām zemēm.
Gaisā viņš nejauši saskrējās ar kādu putnu meiteni. Viņi parunājās, kādu brīdi lidoja blakus, līdz saprata, ka mīl viens otru. Putnu meitenes vārds bija Silvija.
Pēc diviem mēnešiem Silvijai un Tomam izšķīlās divi putnēni. Mazos mīluļus vecāki nosauca par Riki un Kiki, viņi bija brālīši, dvīnīši.
Toms, kā vienmēr, gādāja par ģimeni, meklēja barību. Viņš bija ļoti laimīgs. Pēc kāda laika putnu ģimenē atkal bija priecīgs notikums – izšķīlās divas māsiņas. Tagad Toms bija vēl laimīgāks, jo nu viņam bija liela, kupla, skaista, dzīvespriecīga ģimene.
Bet dažreiz Toms skuma pēc pazudušajiem draugiem. Pienāca saulains, skanīgs pavasaris. Toms būvēja jaunu, lielāku māju, kur visiem sešiem dzīvot. Pārsteigums gadījās trešdienā – laimīgi sasaukdamies, ieradās pazudušie draugi. Viņi palīdzēja Tomam un Silvijai uzcelt māju, un paši apmetās turpat tuvumā.
Tur viņi visi dzīvoja līdz sava skaistā, piedzīvojumiem bagātā mūža beigām.
Anete Muceniece, Ropažu vidusskolas 4.a klase
Kā atmodināt Saulcerīti?
Vadims Antonovs – 6. klase
Es iedomājos, ka Saulcerīte ir cerība uz kaut ko labu. Cilvēki mūsdienās slikti izturas viens pret otru un arī pret dabu, piesārņojot to.
Es domāju, ka Saulcerīti var atmodināt, darot labus darbus, lai tev pašam ir prieks par to, ka otram ir prieks.
Mums, cilvēkiem, vajadzētu izturēties citam pret citu tā, lai labāka kļūtu visa Latvija. Palīdzēt kādam – tas ir kā atmodināt labo sevī.
Annija Varslavāne – 6. klase
Manuprāt, Saulcerīte ir MIERS pasaulē. Mums visiem vajadzētu pārvarēt slinkumu, nevarību, dusmas, aizmirst naidu, būt jautriem un dzīvespriecīgiem cilvēkiem.
Saulcerīti var atbrīvot tikai ar iejūtību, nevis ar mantkārību. Cilvēkam jāmācās dot, lai kaut ko dabūtu pretī. Cilvēks ir radīts, lai vairotu skaisto un brīnumaino sev apkārt. Saulcerīte var tikt atmodināta, darot labu.
Deivs Upīte – 6. klase
Man šķiet, ka Saulcerīte ir miers un MĪLESTĪBA, kas atrodas mūsu sirdīs. Tikai jāļauj, lai tā atnāk pie mums, un mēs to varētu izrādīt – pret cilvēkiem, pret dabu, pret apkārtējo visi. Jūs tikai iedomājieties – kas notiktu, ja mēs visi atbrīvotu katrs savu Saulcerīti – pasaulē nebūtu ne salauztu krēslu, ne apzīmētu sienu, ne piemēslotu mežu, neviens nesēdētu cietumā, neviens nelamātos, nevienam nebūtu jāuztraucas, ka viņu apsaukās. Ja tas notiktu, tā – pēkšņi, es būtu ļoti pārsteigts un laimīgs.
Atis Stankevičs – 6. klase
Atmodināt Saulcerīti var ikviens, bet dažreiz mums tas neizdodas. Saulcerītes ilgais miegs ir kā akmens uz sirds. Tas nelaiž vaļā un sāp. Gribas paņemt to akmeni un aizmest projām, bet tas nav viegli.
Gribas brīvību no ļaunuma varas, bet dažreiz tas tevi sagrābis ar savām neglītajām ķetnām un neļauj atbrīvoties.
Bet tu vari pats sev pateikt: „ Stāvi, ļaunums, un nenāc man klāt!”Ļaunais atkāpjas, darot kaut ko labu. Tas ir kā atmodināt Saulcerīti – ar mīlestību un labestību.
Bet bieži tu padodies un pat necīnies. Vajag atbrīvot savu sirdi no bailēm, cīnīties par mīlestību un brīvību. Tikai tā var uzvarēt un kļūt brīvs. Un lidot kā laimīgs putns mākoņos.
Elizabete Vimba – 6. klase
Saulcerīte man saistās ar kaut ko gaišu. Saulcerīte…..kaut kas tāds, kas nekad nekļūs tumšs, naidīgs un gļēvs. Saulcerīte – tā ir cerība uz labo un gaišo.
Kā atmodināt Saulcerīti sevī? Varbūt citiem šis vārds saistās ar konkrētu personu vai vietu, bet man tā ir cerība, gaišums, neatlaidība, labsirdība un māka pārvarēt sevi.
Manuprāt, lai sevī atmodinātu labo un „iedegtu gaismu savā dvēselē”, ir tikai jānotic sev un jāvairo pasaulē labais.
Esmu pārliecināta, ka katrā no mums mīt labais – Saulcerīte.
Atmodināt Saulcerīti – ir pārvarēt pašam sevi, atmodināt sevī labo, mīlēt un cienīt sevi un citus.
Saulcerīte – miers, mīļums, labestība, gaišums, izpalīdzība, neatlaidība.
Annija Vīgante – 6. klase
Manuprāt, Saulcerīte ir laipnības, spēka, patiesības un miera apvienojums. Ja Saulcerīti atmodinātu, pasaule kļūtu gaišāka, laipnāka, stiprāka, patiesāka. Saulcerīte izskatās pēc spožas gaismas.
Saulcerīti var atmodināt ar labiem darbiem un labām domām, ar gribasspēku. Ar izpalīdzību citam pret citu.
Es ļoti vēlos, lai mana Saulcerīte atmostas manī, un visiem novēlu to pašu!
Ivonna Dzene – 6. klase
Reiz kādā ziemas dienā, kad nespīdēja saule, pavisam jaunai māmiņai atņēma viņas sešgadīgo dēlu, lai audzinātu un sagatavotu armijai. Māte ilgi domāja – kāpēc paņēma tieši viņas dēlu, kāpēc ne citu?
Pie viņas pienāca kāds vecs vīrs un teica: „Vai redzi to gaismu, kas spīd tieši logā? Tā ir Saulcerīte. Ej un atbrīvo to, tad tā palīdzēs tev sameklēt tavu dēlu.”
Māte ilgi domāja – kas tā Saulcerīte tāda ir un kā to atbrīvot. Te pēkšņi uzspīdēja saule, un atkal tas pats vīrs ienāca istabā un teica mātei: „Necenties domāt, tev tikai jātic brīnumam un jāgaida.” Bet māte jautāja: „Kas īsti ir Saulcerīte?”
Vīrs atteica: „Tā ir tā, kas liek tev ticēt, mīlēt, darīt.” Te nu māmiņa saprata, ka Saulcerīte ir viņas sirdsapziņa, bet viņa nezināja, kā lai to atbrīvo.
Pagāja nedēļa, kādu dienu pastnieks atnesa mātei aploksni, kurā bija kasete. Kad māte noskatījās videokaseti, viņa redzēja tajā savu dēlu, kurš raudāja un lūdzās, lai nāk viņam pakaļ, jo viņš ļoti skumst pēc māmiņas. Nu māte stingri noteica: „Man tas jādara. Es došos meklēt Saulcerīti, un viņa man parādīs ceļu pie dēla.”
Māmiņa devās uz pilsētas centru, tur bija baznīca. Viņa iegāja baznīcā un lūdza Dievu no visas sirds, lai palīdz viņai atrast un atbrīvot savu sirdsapziņu, drosmi, ticību. Vakarā viņa redzēja Piena ceļu un nolēma doties pa to. Ceļa galā viņa atrada ziedu, kas spīdēja spoži jo spoži. Zieds bija tik skaists, ka māmiņa sāka raudāt.
Kad viņa pamodās, blakus viņai atradās dēls. Viņa domāja, ka tas ir sapnis, bet tā nebija. Tā bija īstenība. No tā laika māmiņa ar dēlu dzīvoja laimīgi, jo gan Dievs, gan Saulcerīte, gan dēls tagad vienmēr bija viņai blakus.
Laura Zutere – 6.klase
Labrīt! Saulcerīte nu ir pamodusies! Viņa paskatās pa logu un …..eh, ārā viss ir tik drūms. Debesis pelēkas, līst lietus, saulīte nespīd. „Šodien nu gan būs garlaicīga diena,” nodomā Saulcerīte un dodas uz viesistabu, lai ieslēgtu televizoru. Viņa paķer pulti, ieguļas dīvānā un ieslēdz to. Pirmais kanāls, otrais kanāls, trešais, ceturtais..
„Nu nē,” Saulcerīte dusmojas, „pa šo kasti pēdējā laikā vispār neko interesantu nerāda!” Viņa izslēdz televizoru, nomet pulti un dodas pie sava brāļa Ausekļa, lai dabūtu viņa planšetdatoru. Tuk, tuk, tuk – viņa klauvē pie Ausekļa istabas durvīm un lūdz: „Ausekli, iedod man savu planšeti!” Auseklis atbild: „Nē, man pašam tagad vajag!”. Saulcerīte turpina lūgties: „Bet, brāli, lūdzu iedod! Man ir garlaicīgi, man nav ko darīt!” Auseklis dusmīgi atbild: „Paklau, Saulcerīt! Beidz man te krist uz nerviem! Ej labāk piezvani savām draudzenēm!”
Saulcerīte kādu brīdi padomā, pasmaida pie sevis un tad saka: „Pareizi! Kā es to ātrāk neiedomājos? Paldies, brāli!” Viņa paņem telefonu un zvana savai labākajai draudzenei: „Čau, Elīza! Vai atnāksi pie manis uzspēlēt kādu datorspēli?” Elīza atbild: „Atkal jau pie datora!!! Vai patiešām tev nekā cita nav ko darīt? Paskaties taču apkārt! Pasaule ir tik skaista un krāsaina! Tas, ka ārā līst lietus, ir tīrais sīkums! Tu taču vari gan zīmēt, gan rakstīt, gan uzspēlēt kādu galda spēli. Saulcerīt, vai tu tagad mani saproti?”
Klusums. Saulcerīte neatbild. Viņa stāv ar vaļā muti, skatās laukā pa logu un domā par Elīzas teikto. Tad viņa pasmaida un atbild Elīzai: „Jā, es sapratu!”
Saulcerīte nolika telefonu, atvēra durvis, izskrēja ārā un par spīti lietum stāvēja pagalma vidū ar aizvērtām acīm, rokas izpletusi un smaidot.
Pēc dažām minūtēm pie viņas atskrēja Elīza un iesaucās: „Labrīt, Saulcerīt! Vai beidzot tu esi atmodusies?” Saulcerīte priecīgi atbildēja: „ Labrīt! Manuprāt, šī ir jauka diena!” Draudzenes apskaujas un sāk smieties.
Dāvis Sargūns –5. klase
Pirms šī domraksta par Saulcerīti neko nebiju dzirdējis. Tagad zinu, ka Raiņa lugā reiz bijusi tāda Saulcerīte, kas gulējusi ledus vai stikla kalna galā. Saulcerītes tēls simbolizē tautas ticību, gudrību un neatlaidību. Lai sasniegtu kādu mērķi, vajag visas šīs vērtības izprast un izmantot labiem mērķiem.
Tā kā šī ir pasaka, domāju, ka stikls patiesībā varētu būt ledus, no kā kalns uzbūvēts.
Daudzi mēģināja tikt tā kalna galā, bet nekas neizdevās. Bija tādi, kuri jāja slidenajā kalnā ar zirgu. Manuprāt, tas bija ļoti neprātīgi un bīstami. Es viņu vietā rīkotos citādāk.
Man ienāca prātā doma, ka kalnu varētu izkausēt. Saaicināt visus cilvēkus no malu malām un sildīt lielo, garo ledus kalnu, kurš mirdzēja kā stikls, līdz tas izkūst un Saulcerīte ir rokā! Tas būtu skaists, draudzīgs pasākums, un visi būtu ļoti laimīgi. Es rīkotu kāzas, ballīti un draugi varētu priecāties kopā ar mani.
Vēl viens variants ir izmantot helikopteru kā transportlīdzekli. Viens, divi…un es jau būtu kalna virsotnē pie Saulcerītes! Iesēdinātu viņu savā helikopterā un lieta darīta! Mēs svinētu kāzas, priecātos un dzīvotu laimīgi.
Nākošais variants – es izmantotu glābēju, ugunsdzēsēju palīdzību. Tik vienkārši! Lūgtu viņiem, lai uzceļ mani stikla kalna galotnē. Es paņemtu Saulcerīti uz rokām, un mēs abi lēni nolaistos lejā. Viņa no pārsteiguma noteikti pamostos un būtu laimīga, bet es justos kā varonis.
Viens no šiem variantiem noteikti palīdzētu man pamodināt Saulcerīti. Domāju, ka galvenais ir ticēt, nebaidīties un izdomāt, kā tikt kalna galā, un tad jau Saulcerīte pamostos, jo justu, ka ieradies viņas glābējs.
Lauma Seisuma – 5. klase
Pie manis atnāca Antiņš un teica, ka vēlas izglābt Saulcerīti – nevis naudas vai precēšanās dēļ, bet tāpēc, ka viņam ir skumji, ka viņa tur guļ, kamēr citi dzīvo.
Ieteicu Antiņam savākt dzelzs bundžas, divas raķetes, metāla stieplītes, divas mazās burciņas ar benzīnu un uztaisīt REAKTĪVO MUGURSOMU. Antiņš izgatavoja arī dzelzs kostīmu, zobenu un zābakus, kuriem zolēs asas naglas.
Apģērbies šajā ekipējumā un uzlicis plecos reaktīvo mugursomu, Antiņš devās ceļā. Viņš kāpa un kāpa, un kāpa kalnā, līdz izdzirdēja dīvainus trokšņus. Atskatījies, Antiņš ieraudzīja vairākus milzīgus dzelzs putnus, kas metās viņam virsū.
Kad visi putni bija uzveikti, Antiņš iedarbināja savu reaktīvo mugursomu, pacēlās gaisā un kādu laiku lidoja. Tas nebija viegli, jo pūta neparasti stiprs vējš. Antiņš jau bija gandrīz nolaidies kalna galā, bet vējš viņu nikni pūta projām. Tomēr puisis paspēja iecirst kalnā savu zobenu un tādējādi noturēties pretī vējam. Viņš sagaidīja, kad vējš beidza pūst, nostājās uz kalna un gāja uz priekšu, turpināja kāpt kalnā, meklējot Saulcerīti.
Negaidīti no gaisa sāka krist lāstekas – smagas un asas. Antiņš paķēra savu dzelzs vairogu un aizsargājās. Tad viņam izdevās aktivizēt savu reaktīvo mugursomu, un beidzot viņš bija nokļuvis pašā kalna galā. Tur viņš ieraudzīja kristāla gultā dusošos Saulcerīti. Antiņš viegli noskūpstīja meiteni, un viņa pamodās. Tad puisis paņēma Saulcerīti klēpī, iedarbināja savu mugursomu un lidoja lejā no kalna.
Kad viņi laimīgi nonāca pilī, karalis paziņoja, ka 23.jūnijā notiks abu kāzas. Kāzu dienā Antiņš parakstīja līgumu par pus karaļvalsts saņemšanu savā pārvaldīšanā. Visi bija laimīgi.
Kristiāna Pinkovska –5. klase
Saulcerīte aizgāja gulēt pirms 6000 gadiem. Neviens pat līdz mūsdienām īsti nav pamodinājis to. Bet reiz saulainā dienā drosmīgs zēns vārdā Jānis gribēja veikt kādu nozīmīgu varoņdarbu. Bija tikai jāizdomā, kā to izdarīt.
Jānim skolā grūti veicās ar mācībām. Reiz viņš, mājup ejot, domāja, ka gribētu būt gudrākais cilvēks pasaulē. Tad gan viņš varētu paveikt ko labu!
Tā viņš gāja un gāja, kamēr ceļā satika Pūci. Pūce apvaicājās: „Kāpēc tu esi tik noskumis?” Jānis atbildēja: „Man skolā sliktas atzīmes. Kur varētu dabūt labas zināšanas?” Pūce padomāja un teica: „Esmu dzirdējusi, ka tālajā Rīgā esot tāds stikla gudrības kalns, kura pašā virsotnē guļ Saulcerīte. Kuram izdosies viņu pamodināt, tas būs gudrākais pasaulē. Bet kā pamodināt Saulcerīti, to neviens nezina.”
Jānis devās uz Rīgu, Daugavas krastā atrada stikla kalnu un uzkāpa tajā. Ieraudzījis tur guļam Saulcerīti, zēns piegāja viņai klāt un palūkojās sejā. Saulcerītei bija zelta mati, sārts deguns un lielas, zilas acis, kas nekustējās, jo princese bija aizmigusi ar acīm vaļā. Ausis viņai bija tik mazas, ka tikko varēja tās pamanīt. Mugurā zila kleita ar rozā plankumiem, kājās – sudraba kurpes.
Jānis saprata, ka Saulcerīte ir iemigusi ĻOTI. Zēns skaļi noplaukšķināja plaukstas – vienreiz, divreiz un pat trīsreiz…., bet Saulcerīte nepamodās, tikai gulēja tālāk. Tad Jānis piecēla viņu stāvus, bet viņa joprojām bija aizmigusi. Zēns pastumdīja viņu, bet nekā…Jānim ļoti vajadzēja zināšanas, lai varētu veikt varoņdarbu, tādēļ viņš turpināja modināt Saulcerīti, kā prazdams. Viņš paņēma kausu, pilnu ar ūdeni, un lēja Saulcerītei virsū. Bet Saulcerīte gulēja kā lācis ziemas miegā un nekustējās. Jānis bungoja pret zemi kājas, plaukšķināja rokas, bet meitene gulēja un gulēja. Jānim tas likās tik neiespējami, ka viņš ņēma talkā tauri un pūta, pūta – tū-tū-tū-tūūūūūū…Nekā! Saulcerīte nekustējās.
Tad viņš kāpa no kalna lejā un devās uz mājām, lai paņemtu DZIESMU GRĀMATU, FLAUTU un SEGU. Lai viss notiktu raitāk, otrreiz Jānis uzbrauca kalnā ar velosipēdu, piegāja pie Saulcerītes un apsedza viņu ar segu. Tad zēns apsēdās meitenei blakus un sāka spēlēt flautu, kaut arī to lāgā nemācēja. Saulcerīte pakustējās, bet nepamodās.
Jānim likās, ka viss ir izmēģināts un vairs nav jēgas neko domāt un neko citu mēģināt, un viņš jau gatavojās iet projām. Tajā brīdī Saulcerīte atkal pakustējās, un zēns tomēr palika, lai turpinātu iesākto. Viņš paņēma dziesmu grāmatu un sāka dziedāt dažādas dziesmas. Viņam tas labi neizdevās, tāpēc zēns izdomāja pats savu dziesmu par šīs dienas notikumiem, sanāca lāga dziesma. Viņš to sirsnīgi nodziedāja vairākas reizes, un Saulcerīte lēnām modās no ilgā miega. Viņa bija tik priecīga, kad atkal ieraudzīja šo pasauli!
Pateicībā par modināšanu, Saulcerīte balvā deva Jānim gudrību – domāt, darboties, nepadoties. Jānis tagad bija pats gudrākais pasaulē. Jo viņam bija izdevies atmodināt Saulcerīti stikla kalnā Daugavas krastā. Viņi ar Saulcerīti dzīvoja tālāk draudzīgi un mīļi.
Reinis Velmeris – 5. klase
Reiz kādā pilsētā notika labāko zinātnes projektu izstāde. Es biju padzirdējis par pasākumu un ļoti gribēju uz turieni aizbraukt. Mani draugi man ieteica aiziet uz šo izstādi. Kad aizbraucu uz turieni, es redzēju daudz jauna. Tur bija dažādas tehnikas, piemēram, rentgena brilles, elektriskie kukaiņi, ar sauli darbināms dinamīts un daudz kas cits.
Visi profesori izskatījās tādi, it kā visu zinātu. Bija aizraujoši redzēt, kā zinātnieki demonstrē savus mehānismus. Ilgu laiku pētīju visas lietas, līdz ieraudzīju milzīgu pūli stāvam pie kāda aparāta. Aizgāju apskatīties, par ko visi tā sajūsminās. Izrādījās, ka lielais aparāts bija LAIKA MAŠĪNA. Kāds vecs vīrs stāstīja, kā izgudrojis šo lietu. Vēlāk vecais vīrs ieslēdza mašīnu, lai nodemonstrētu, savu izgudrojumu. Viņš aicināja kādu brīvprātīgo iekāpt Laika mašīnā iekšā. Pēkšņi zālei cauri skrēja mazs bērns, nejauši uzgrūzdamies man virsū. Es ievēlos Laika mašīnā un acumirklī aizceļoju atpakaļ laikā. Tajā brīdī zālē nodzisa elektrība, un es vairs netiku atpakaļ.
Es biju aizceļojis uz viduslaikiem. Atrados dīvainā zemē un nezināju, kur iet, tāpēc paliku tur, kur biju stāvējis, domādams, ka kāds atnāks man pakaļ. Taču neviens nenāca. Tad es sāku meklēt naktsmājas, bet visur , kur apstājos, neviens nelaida mani savās mājās. Biju nosalis un gribējās ēst.
Beidzot atradu māju, kurā mani ielaida. Cilvēka, kurš mani ielaida, vārds bija Antiņš. Viņš iedeva man ēst un atrada guļamvietu. Gribēju Antiņam atlīdzināt par viņa labo sirdi un jautāju, ko viņš vēlas. Antiņš teica, ka viņam vajag palīdzēt veikt kādu svarīgu uzdevumu – nocelt princesi no stikla kalna. Viņš piebilda, ka uzdevums nav viegls, jo kalns ir slidens un to sargā ļaunie gari. Tad es atcerējos, ka kaut kur dzīvo tāds putns, kas atbaida ļaunos garus. Putnu sauc Fēnikss, un tas dzīvo Uguns kalnā. Izstāstīju to Antiņam un ieteicos, ka šo putnu varētu uzmeklēt un ar to aizlidot uz stikla kalnu pakaļ princesei. Antiņšapstiprināja, ka ideja ir lieliska.
Mēs devāmies ceļā. Uguns kalns atradās divu kilometru attālumā no Stikla kalna. Ceļš bija grūts. Uguns kalns – ļoti karsts. Pagāja divas dienas, kamēr uzmeklējām Fēniksu. Fēnikss bija liels, stalts putns. Antiņš sākumā ļoti nobijās, bet pēc brīža mēs jau sēdējām Fēniksa mugurā un lidojām uz Stikla klanu.
Kalnā mūsu ceļu aizšķērsoja milzīgs bars briesmoņu, bet, ieraudzījuši Fēniksu, tie iegrima zemē. Kad atradām aizmigušo Saulcerīti, pielidojām klāt, Antiņš viņu paņēma rokās, uzcēla Fēniksa mugurā un visi drīz laimīgi atkal nolaidāmies lejā no kalna.
Nākamais uzdevums bija pamodināt Saulcerīti, jo viņa joprojām bija aizmigusi. Pamodināt princesi bija tīrais nieks, Antiņš tikai ieknieba viņai un viņa tūlīt pamodās.
Ieraudzījusi Antiņu, Saulcerīte uzreiz iemīlēja viņu. Visa karaļvalsts svinēja Antiņa un Saulcerītes kāzas. Bet es atgriezos mājās, jo beidzot kāds bija iedomājies salabot elektrību, lai es tiktu prom no viduslaikiem un izkāpt no Laika mašīnas.
Vēl es tikai gribu pateikt – esmu priecīgs, ka viss beidzās laimīgi!
Elvis Bērziņš – 5. klase
Kādā jaukā piektdienas dienā ķēniņa pilī norisinājās nopietnas diskusijas. Karaļa meita Saulcerīte jau septiņus gadus gulēja Stikla kalnā. Ja Saulcerīte nedabūs savu mīlas skūpstu līdz mirklim, kad svētdien norietēs pilnmēness, viņu vairs nekad neviens nevarēs pamodināt, un viņa gulēs Stikla kalnā mūžīgi mūžos.
Karalis lika visiem saviem kalpiem izsludināt ārkārtas situāciju un sākt tā varoņa meklēšanu, kurš pieteiktos atmodināt Saulcerīti. Kā atlīdzību viņš piedāvāja savu meitu, visu karaļvalsti un visas savas motorlaivas.
Kalpi devās meklēt varoni un nonāca pie mājas, kurā dzīvoja trīs tēva dēli. „Tikai mīlas skūpsts izglābs nabaga Saulcerīti!” auroja karaļa kalpi.
Trešais tēva dēls Antiņš bija gatavs kļūt par varoni, kurš glābs princesi.Viņš domāja, ka būs vienīgais varonis no visas karaļvalsts, taču tā nebija. Viņa abi vecākie brāļi arī pieteicās. Tā nu viņi visi gatavojās lielajam pārbaudījumam. Antiņš bija izdomājis savu rīcības plānu. Viņš iegādājās kalnā kāpšanas kurpes, kuru zolēs bija iemontētas asas naglas. Vēl viņš ielika kabatā ožamo spirtu, bet atcerējās, ka atmodināt Saulcerīti varēs tikai ar PATIESU mīlas skūpstu. Tomēr viņš pudelīti atstāja kabatā.
Nonācis pie kalna, Antiņš uzvilka savas īpašās kurpes un sāka kāpt augšā kalnā. Bet nonācis līdz pusei, puisis juta, ka ledus kļūst aizvien mīkstāks. Antiņš saprata, ka nu ir lamatās. Lēni pacēlis acis uz kalna augstieni, viņš pamanīja sarkanu, lielu radījumu. Tas bija ĻAUNAIS PŪĶIS. Antiņš novilka vienu kurpi un svieda to taisni pūķim acī. Pūķis apdullis noģība un vairs necēlās.
Līdz kalna galotnei bija palikuši vien pārdesmit metri, viņš steidzās, taču pēc mirkļa viņu gaidīja vēl viens pārsteigums. Viņam pretī, skaļi ķērkdami, skrēja desmit rubeņi. Antiņš pameta viņiem savu ožamā spirta pudelīti. Rubeņi to izdzēra un apreibuši nokrita gar zemi.
Tikmēr Antiņš jau bija nokļuvis virsotnē un ieraudzījis Saulcerīti. Viņš piegāja pie meitenes un noskūpstīja to. Saulcerīte tūliņ pamodās. Abi steidzīgi nokāpa no kalna. Lejā viņus jau gaidīja karalis. Antiņš kļuva par Saulcerītes vīru un saņēma visas karaļa motorlaivas un valsti.
Demija Vucāne –5. klase
Antiņš bija nabadzīgs zēns. Kad karalis paziņoja, ka viņa meita Saulcerīte ir Stikla kalnā un viņa ir jāizglābj, Antiņš bija gatavs to darīt. Bet visi smējās, rādīja ar pirkstu uz Antiņu un teica, ka viņš ir murmulis un memmītis.
Antiņš aizmuka prom. Viņam bija apnicis, ka cilvēki viņu aprunā un apsmej.Viņš skrēja un skrēja, kamēr paklupa un palika guļot. Kad zēns atjēdzās, kāds viņam pasniedza roku. Tas bija Antiņa mirušais tēvs. Tēvs teica, ka būs viņa sargeņģelis un lai zēns ejot atpakaļ mājās. Tēvs iedeva viņam svilpīti teikdams: „Dēls, grūtā brīdī paņem šo svilpi, iepūt tajā un saki: palīdziet man, mīļie, palīdziet!”
Antiņš no pārsteiguma gandrīz paģība un, kad attapās, tēvs bija izgaisis, bet viņa rokās bija svilpīte. Nu viņš steidzās atpakaļ. Uznāca stipra vētra. Antiņam nakts bija jāpavada zem egles.
Pienāca rīts. Zēns pamodās un steidzās uz Stikla kalnu, kur gulēja Saulcerīte. Ceļā viņš satika FEJU. Feja jautāja, kur viņš tā steidzas. Antiņš klusi atbildēja: „Glābt Saulcerīti.” Feja teica: „Viņu izglābt tev būs grūti.” Bet Antiņš attrauca: „Es nepadošos!” Feja nopriecājās par zēna neatlaidību un piebilda: „Ja vajag manu palīdzību, pasauc mani!”
Antiņš gāja, kamēr nonāca Stikla kalna pakājē, kur bija sapulcējušies ļaudis. Zēns drosmīgi iesaucās: „ Dāmas un kungi! Klausieties! Es iešu un uzkāpšu stikla kalnā! Es izglābšu Saulcerīti! Iestājās klusums. Antiņš devās uz kalna virsotni. Nonācis visstāvākajā vietā, viņš izvilka no kabatas svilpīti, iepūta tajā un sauca: „Palīdziet man, mīļie, palīdziet!” Tajā pašā mirklī gaisā parādījās milzīgs bars skaistu, lielu gulbju. Ar saviem spārniem tie nosedza visu Stikla kalna virsotni un teica, lai Antiņš sauc palīgā Feju. Antiņš iesaucās: „ Feja, Feja, palīgā man nāc!” Parādījās feja un iedeva zēnam pudelīti ar smaržu, kura spēs atmodināt Saulcerīti. Tad zēns pa gulbju izplestajiem spārniem uzkāpa kalna virsotnē, kur gulēja Saulcerīte, un pielika smaržu pudelīti meitenei deguna.
Saulcerīte pamodās. Viņa bija žilbinoša. Antiņš viņu paņēma rokās un nonesa no kalna. Saulcerīte bija ļoti pateicīga un ņēma viņu par savu vīru. Antiņš pateicās gan gulbjiem, gan Fejai un dzīvoja laimīgs kopā ar Saulcerīti.
Viktorija Lajevska – 5. klase
Reiz kāds karalis, sasaucis visus ciema iedzīvotājus, pavēlēja: „ Kādam no jums mana meita jānones no Stikla kalna, kur viņa guļ aizmigusi jau daudzus gadus! Kurš būs tik drosmīgs, lai dotos viņu pamodināt? Visi sanākušie ļaudis bija klusi un nebilda ne vārda. Karaļa runu dzirdēja arī Antiņš. Viņš teica brāļiem, ka dosies Saulcerīti modināt. Bet brāļi atbildēja:„ Nē, tu neesi tam gatavs, tev jāpaliek mājās, bet iesim mēs.” Antiņš noskuma, viņš lūkojās uz Stikla kalnu tālumā un pie sevis prātoja: „Ja es būtu putns, es varētu aizlidot pie princeses un aizvest viņu uz pili.”
Zēns sadomāja doties pie BURVJA un lūgt palīdzību: „Mīļo burvi, nobur mani par putnu, lai es varētu aizlidot pie Saulcerītes un atmodināt viņu!” Burvis atteica: „Diemžēl, es varu tevi noburt tikai un vienīgi par ZIRGU ar adatainiem pakaviem, lai tu varētu ātri uzskriet kalnā un pamodināt princesi.”„Labi, es piekrītu”, nopriecājās Antiņš. Nepagāja ne divdesmit minūtes, kad viņš jau bija ZIRGS.
Antiņš, neko nesacīdams brāļiem, tūlīt devās ceļā. Viņš auļoja un auļoja, un viņa domas šaudījās uz visām debess pusēm kā trakas. Viņš jau bija pašā kalna malā. Viņš lūkojās riņķī vērodams cilvēkus, kas centās tikt kalnā. Bet neviens to nespēja. Kad pienāca Antiņa kārta, viņš bija nobijies, tomēr ieskrējās un vienā mirklī uzauļoja kalna galā. Tur viņš atkal pārvērtās par zēnu.
Ieraudzījis kādu namu, Antiņš atvēra durvis – tās bija no stikla. Zēns iegāja telpā. Neviena neredzēja.Viņš palūkojās apkārt un ieraudzīja vēl vienas durvis. Pa tām iegājis, Antiņš beidzot atrada Saulcerīti guļam dziļā miegā. Piegājis meitenei klāt, viņš to noskūpstīja. Saulcerīte uzreiz piecēlās. Viņa bija ļoti nosalusi, tāpēc Antiņš tai iedeva savu jaku. Princese sasildījās un pateicās zēnam par viņa varoņdarbu.
Tad abi nošļūca no kalna. Princeses tētis jau gaidīja viņus atplestām rokām. Samīļojis meitu, cik stipri vien spēja, karalis zēnam sacīja: „Tu esi drosmīgs, gudrs un izveicīgs, tāpēc es tev dodu Saulcerīti par sievu, jo mana meita tā vēlas.” Zēns piekrita. Pēc mēneša viņi apprecējās. Viņiem piedzima meita, kuru abi nosauca par Sārtrozīti. Viņi dzīvoja ilgi un laimīgi.
Agnese Bleidele –5. klase
Reiz dzīvoja Alise. Viņa bija maza meitene, kas dzīvoja viena pati ērtā mājiņā. Kādu dienu pie Alises atskrēja trīs karaļa kalpi un lūdza: „Mazo meitenīt, lūdzu, palīdzi mums pamodināt princesi Saulcerīti!”
Alise atbildēja: „Ja jau vajag, tad es palīdzēšu.” Kalpi satraukti lūdzās: „Pasteidzies, ja Saulcerīte rīt nepamodīsies, tad vairs nepiecelsies nekad!”
Alise ātri aizskrēja līdz garāžai, kur stāvēja viņas lidmašīna. Viņa pasauca kalpus un visi kopā lidoja uz Stikla kalnu. Kad lidmašīna pacēlās gaisā,pretī tās atvērtajam logam plivinājās ērgļi un pavēloši sauca: „Jūsu lidmašīnas vadītāja tiesības, lūdzu!” Bet Alise atbildēja: „Man nav nekādu tiesību. Es lidoju, kad un kur vēlos.” „Tādā gadījumā, mīļā jaunkundze, jums vajag trāpīt ar jebko pa olām, kas atrodas tur, klinšu ligzdā!”
Mazā Alise izvilka bisi un tēmēja tieši olās. Pēc dažiem šāvieniem visas olas bija sašautas. Ērgļi nobijās no meitenes un aizlidoja. Nu ceļš bija atkal brīvs, un Alise lidoja tālāk.
Bet pēkšņi tieši lidmašīnas priekšā parādās resns pūķis. Alise izliecās pa logu un sauca: „Pūķīt, lūdzu, laid garām! Es steidzos glābt Saulcerīti!”
Pūķis atbildēja: „Ja tu mani sasmīdināsi, es tevi palaidīšu garām.”Alise piekrita un parādīja mēli vienam no karaļa kalpiem. Bet Pūķim šis joks nepatika, un viņš sapūtās. Tad Alise jokoja un jokoja, bet Pūķi neviens joks nesasmīdināja. Pūķis aiz garlaicības pat aizmiga. Līdz ar to ceļš atkal bija brīvs, un Alise varēja doties tālāk.
Beidzot tālumā parādījās Stikla kalns. Bet tieši tam priekšā sēdēja MILZIS un gauži raudāja. Alise pabāza galvu no lidmašīnas un jautāja Milzim: ”Kāpēc tu tik gauži raudi?” Milzis atbildēja: „ Ar mani neviens nerunā un neviens nedraudzējas.”
„Nē”, iesmējās Alise, „ar tevi visi draudzējas, tikai tu to nepamani.” Mazā meitene pasauca baložus un jautāja: „Vai jūs paņemsiet savā draugu pulkā Milzi?”
Baloži visi reizē atbildēja: „Jāāā!” Milzis uzreiz uzsmaidīja visiem un bija ļoti priecīgs.
Bet Alise varēja doties tālāk. Drīz lidmašīna piezemējās uz Stikla kalna, un Alise steigšus devās pamodināt Saulcerīti. Viņa izvilka no kabatas zvanu un sāka to skandināt tik skaļi, ka pat karalis lejā sadzirdēja tā priecīgās skaņas. Alise IESKATĪJĀS Saulcerītes SIRDĪ un tā pamodināja princesi. Saulcerīte jautāja: „Kur es atrodos? Kāpēc man ir tik auksti?”
Kalpi, izlekuši no lidmašīnas, visu izstāstīja Saulcerītei, un meitene pateicās Alisei. Alise priecīgi apskāva princesi un teica: „No šī laika, Saulcerīt, tu būsi mana labākā draudzene!”
Anna Bretšteina – 5. klase
Antiņš stāvēja Stikla kalna pašā pakājē un domīgi aplūkoja kalnu: „Kājām tajā netikšu, būs jābūvē spārni!”
Viņš devās mežā un atrada lielu, košu putna spalvu, tad vēl un vēl. Ideja radās nemanot. Viņš strādāja dienu un nakti, no rīta spārni bija gatavi. Tie sastāvēja no liela daudzuma visdažādāko krāsu un lieluma spalvām. Zēns uzvilka spārnus un lēni pacēlās debesīs. No augšas viss likās tik maziņš kā Antiņa rokas īkšķis. Vējš plivināja spārnus un pūta aukstu elpu Antiņa sejā.
Drīz kalns bija klāt. Lidotājs nolaidās pašā Stikla kalna galā. Tur viņu gaidīja Zirgs. Bet tas nebija parasts zirgs, tas bija mīksts kā mākoņi un tā krēpēs mirdzēja sudraba pērles. Antiņš uzsēdās zirgam mugurā un abi devās iekšā alā. Zēns jāja tumsā, bet drīz arvien gaišāka atspīdēja gaisma alas dziļumā. Pēc mirkļa Antiņš ieraudzīja Saulcerīti – aizmigušu un bālu kā jūras oli. Tomēr viņa bija skaista, un viņas vaigi bija mitri no asarām, kuras viņa raudāja miegā.
Antiņš domāja, kā meitenei atmodināt. Tad viņš noskūpstīja Saulcerīti – kā bija lasījis pasakās. Bet Saulcerīte nemodās. „Tas tāpēc, ka es neesmu princis”, domāja zēns. Tad viņš no zirga krēpēm izlasīja visas zvīļojošās, vieglās pērles un pārkaisīja tās pāri princeses augumam.
Meitene atvēra savas mirdzošās acis un raudzījās Antiņa sejā. Antiņš uzsēdināja Saulcerīti zirga mugurā, un ar savu darināto spārnu palīdzību visi trīs lidoja uz karaļa pili. Ieraugot Saulcerīti, karalis metās viņai ap kaklu, skūpstīja meitiņu, kliedza un līksmoja: „Mana meita! Mana meita!” Karalis jautāja Antiņam: „Ko tu, dēliņ, vēlies par savu labi paveikto darbu?” Antiņš atbildēja: „Tikai vienu lietu- gribu atpakaļ sava zirga pērles, jo tās man palīdzēja atmodināt tavu meitu.”
Saulcerīte piegāja pie Antiņa ar veselu sauju mirdzošo pērļu un pateicīgi iebēra tās atpakaļ zirga krēpēs. Tās sāka mirdzēt kā senāk un vēl gaišāk.
Evelīna Kaže – 5. klase
Kad brāļi uzzināja karaļa pavēli – izglābt Saulcerīti, kas jau septiņus gadus guļ Stikla kalnā, abi vecākie uzreiz skrēja meklēt zirgus, bet jaunākais tikai noskatījās. Katru dienu jātnieki zirgu mugurās tika tikai līdz pusei kalnā augšā. Tad visi noslīdēja atpakaļ kalna pakājē. Antiņš saprata, ka tā nekas neiznāks, ka jāizgudro kaut kas pavisam īpašs. Viņš domāja un domāja – stundu, dienu un nakti, divas dienas un naktis, kamēr izdomāja – ir jāuztaisa batuts un jāizgatavo izpletnis. Antiņš ķērās pie darba.
Pagāja daudzas dienas, un batuts bija gatavs. Kad Antiņš sāka izgatavot izpletni, viņš attapās, ka ir vajadzīga virve. Turklāt, ne jau parasta, bet zelta. Pēc virves bija jāiet ļoti tāls ceļš. Tas prasīja no gājēja vienu nedēļu, vienu dienu, vienu stundu un vienu minūti. Kamēr Antiņš gāja meklēt zelta virvi, tikmēr vecākie brāļi un citi drosminieki joprojām centās tikt slidenajā kalnā. Daži pat aplīmēja plaukstas un kāju pēdas ar košļājamām gumijām, cerot, ka tās pielips kalna virsmai un palīdzēs tikt augšā.
Drīz Antiņš, dabūjis vajadzīgo virvi, atgriezās mājās. Izgatavojis izpletni, zēns lūdza brāļiem palīdzēt aiznest batutu līdz Stikla kalnam, taču brāli nepalīdzēja un Antiņam nācās vienam pašam to aizstumt ar stumšanu.
Nākamajā rītā Antiņš uzvilka izpletņa somu, uzkāpa uz batuta un leca, leca, leca aizvien augstāk un augstāk, kamēr bija sasniedzis Stikla kalna virsotni. Tad viņš piegāja pie princeses, kas gulēja aizmigusi lielā stikla kastē. Kaste bija aizslēgta, bet atslēgas Antiņam nebija. Viņš saprata, ka atslēga ir pie karaļa un atkal jādodas lejā. Nu lieti noderēja izpletnis. Izpletnis ar zelta virvi ātri aiznesa Antiņu pie karaļa. Karalis iedeva puisim atslēgu. Antiņš devās atpakaļ pie batuta un atkal ātri vien uzleca Stikla kalnā. Tur priekšā stāvēja viens no viņa brāļiem, kas Antiņa prombūtnes laikā izmantoja batutu, lai tiktu kalnā. Nonācis kalnā, arī brālis, tāpat kā Antiņš, ieraudzīja, ka kaste, kurā guļ Saulcerīte, ir aizslēgta. Brālis domāja, kā nokļūt līdz karaļa pilij. Pa to laiku Antiņš, nolicis savu izpletņa somu, pārliecās par stikla kasti, lai aplūkotu aizmigušo meiteni tuvāk. Šo mirkli izmantojas brālis, paķēra Antiņa izpletni un bēgšus laidās lejup no kalna.
Antiņš slēdza vaļā stikla kasti, Saulcerīte bija tik skaista, ka puisis viņu noskūpstīja. Princese atvēra acis un uzsmaidīja glābējam. Antiņš gribēja teikt, ka zelta izpletnis aiznesīs viņus abus pie karaļa, taču attapās, ka izpletņsoma pazudusi.
Viņš neko neteica Saulcerītei, lai meiteni nesabiedētu, iekāpa stikla kastē pie Saulcerītes, un abi laidās lejup no slidenā kalna.
Viņi apstājās tieši salmu kaudzē pie karaļa kājām.
Patrīcija Granta – 5. klase
Antiņš jau trīs reizes bija mēģinājis uzkāpt Stikla kalnā, taču viņam kā neizdevās, tā neizdevās. Ceļš bija tik slidens, ka visu laiku puisis atslīdēja atpakaļ lejā. Antiņš nolēma apiet kalnam apkārt un pavērot, vai kaut kur nav kāda norāde.
Kamēr Antiņš meklēja ceļu augšup, kalna virsotnē saules stari izspraucās cauri mūrim, kur aiz stikla durvīm gulēja Saulcerīte. Saule pakutināja meitenes seju, un viņa mazliet pakustējās, taču nepamodās.
Stikla durvis bija aizslēgtas ar zelta atslēgu, bet atslēgu var atrast tikai tas, kurš spēj būt uzticīgs un drošsirdīgs.
Antiņš jau bija apgājis pusi kalna, kad ieraudzīja pie mieta piesietu baltu, staltu zirgu. Zirgam kaklā karājās atslēga un zīmīte. Zīmītē bija teikts: „Ja tu tas esi, Antiņ, tad tev izdosies, jo Saulcerīte tevi mīl. Bet šo atslēgu glabā cieši pie sevis. Ja to pazaudēsi, tad nākamā reize, kad varēs izglābt Saulcerīti, pienāks tikai pēc 6000 gadiem. Bet neaizmirsti, ka tev jāsargā arī pašam sevi. Tagad ņem šo zirgu un droši jāj augšā kalnā.”
Antiņš devās atpakaļ uz slidenajām kāpnēm, kas bija iecirstas kalnam otrā pusē. Zirgam bija asas naglas pakavos, tāpēc viņa kājas neslīdēja.
Drīz ceļā parādījās kāds šķērslis, parādība, kas mudināja atstāt atslēgu. Antiņš atcerējās brīdinājumu un atslēgu neatdeva.
Kad viņš nonāca līdz stikla durvīm, viņš nokāpa no zirga, atslēdza durvis un, iegājis telpā, noskūpstīja Saulcerīti. Princese atvēra acis un bija tik laimīga! Arī Antiņš bija laimīgs. Viņš uzsēdināja Saulcerīti sava zirga mugurā un devās lejā. Puisis nogādāja princesi pie karaļa, un karalis deva viņiem savu svētību.
Linda Krote – 5. klase
Kad Antiņš uzzināja, ka abiem brāļiem neizdevās glābt Saulcerīti, viņš devās pie karaļa. Karalis izskaidroja situāciju un teica: „Puisīt, puisīt, ja tu manu meitiņu izglābsi, došu tev viņu par sievu un atdošu tev savu pili.”
Antiņš domādams devās mājup. Viņš bija izdomājis vairākas variācijas, bet visas tās jau citi bija nesekmīgi izmēģinājuši. Tad Antiņš nolēma aiziet pie sava krusttēva, kurš bija gudrākais vīrs visā ciemā vai pat pilsētas apgabalā. Viņu sauca Gerds. Gerds vārīja tējas un zāļu maisījumus. Viņam bija visdažādākie maisījumi, arī tāds, kuru iedzerot, cilvēks kļūst neredzams.
Antiņš jautāja Gerdam :”Vai tev ir kāds līdzeklis, kas ļautu man pacelties gaisā un izglābt Saulcerīti?”
Gerds atbildēja: „Dod man trīs dienas laika, un tev būs.”
Antiņš devās prom. Pirmajā dienā viņš trenēja rokas un kājas. Otrajā dienā – PACIETĪBU, un gatavoja tērpu. Bet trešajā dienā Antiņš aiz ziņkārības grauza pats savus nagus.
Kad viņš beidzot drīkstēja doties pie Gerda, bija jau vēls, apkārt lidinājās mošķi – krokoldibini – tie bija lieli, neglīti un skaļi putni. Viens no tiem pēkšņi ievainoja Antiņu. Puisis nokrita zemē bez samaņas.
Antiņu atrada veca kundze, kas smaržoja pēc piparmētrām. Viņa ievilka Antiņu alā un uz brūces uzzieda ziedi. Antiņš pavisam drīz atlaba un varēja turpināt ceļu. Puisis nonāca pie Gerda. Gerds iedeva viņam pudelīti un sacīja: „Ņem šo pudelīti ar dziru. Kad iedzersi to, tev izaugs balti, stipri spārni, ar kuriem tu varēsi uzlidot Stikla kalnā un izglābt Saulcerīti!”
Nākamajā dienā Antiņš iedzēra burvju dziru, veikli uzlidoja kalnā un satikās ar kraukļiem, kuri apsargāja kalna virsotni, nevienu nelaižot tālāk. Taču Antiņš kraukļus uzveica ar smaidu. Tad viņš paņēma rokās Saulcerīti un uzrunāja to. Bet Saulcerīte nepamodās. Pēc tam Antiņš pieliecās pie meitenes un noskūpstīja viņu.
Saulcerīte uzreiz atžirga. Kad abi bija nonākuši pie karaļa, Antiņš atteicās no pils, un kopā ar Saulcerīti dzīvoja ilgi un laimīgi pavisam vienkāršā mājiņā lauku vidū.
