Jautāts par sevi, Aldis Ciukmacis stāsta: „Mana pedagoģiskā karjera sākās Silmalas pamatskolā, kas tagad likvidēta, kur 3 gadus strādāju par sporta skolotāju. Tad 3 gadus sabiju par direktoru Daugaviešu pamatskolā, kur man bija tas gods uzņemt toreizējo prezidenti Vairu Vīķi-Freibergu, kura nebaidījās pa dubļainajiem ceļiem aizkulties uz tik tālu nomali. Tad 11 gadus strādāju atkal par direktoru Sakstagala J.Klīdzēja pamatskolā, tur arī norisinājās mana lielā cīņa par tīrību un kārtību. Šobrīd esmu Rēzeknes novada Bērnu un jaunatnes sporta skolas. direktors.
Ja Annai Brigaderei bija „Sievu kari ar Belcebulu”, tad toreizējais Sakstagala J.Klīdzēja pamatskolas direktors Aldis Ciukmacis ar pilnām tiesībām varētu sarakstīt „Direktora kari ar skolas apkopējām”. Jo viņam veicās tajos uzvarēt. Ne katrs direktors var ar to lepoties, un daudziem šis karš velkas gadu gadiem.
„Ar skolēniem, sekmību un pedagoģisko personālu nebija tik lielas problēmas kā ar apkopējām, jā, ar tehnisko personālu bija grūti. Motivācija un attieksme, vēlme strādāt bija visai zemā līmenī, nācās izdomāt, kā motivēt darbam. Bija arī daudz strīdu par to, ka teritorijas nav vienādas Viņas nepārtraukti strīdējās un viena otru apvainoja, sūdzējās, nāca pie direktora. Kā tik kas, ņem švabru ciet un pie direktora uz kabinetu. Mēģināju to visu ievirzīt oficiālā gultnē. Mums bija nopietnas sanāksmes, es pats protokolēju, viņas izteica pretenzijas, kopīgi lēmām. Viņām galvenā doma bija tāda: mazāk strādāt, vairāk saņemt. Vai arī – pie tā paša darba apjoma lai iedod vēl darbiniekus. Man bija pavisam cita doma: lai nestrīdas, bet strādā labi. Lai to panāktu, veicām vairākus soļus.
- Izmērījām teritoriju, visu virsmu platību. Skolas saimnieks rādīja pēc plāna shematiski, cik, kur, kas ir jātīra: grīdas, sienas noteiktā augstumā, logi. Visu saskaitījām un izdalījām uz 6. Nācās arī pārdalīt klases. Tas prasīja daudz laika un pacietības, bet paveicām. Tomēr izrādījās, ka nav ideāli, kašķis turpinājās. Vēl jau jāņem vērā raksturi – tie bija pārsvarā ar vēlmi atrast sliktu citos cilvēkos. Bija arī reāli iebildumi: ēdamzāle taukaināka, pie ārdurvīm vairāk smilšu, kādā kabinetā mazāk stundu. Tāpēc ar mehānisku sadalījumu vien nepietika.
- Nākamā doma bija – tīrāmā platība nav uz mūžu. Katru gadu notika rotācija pa 1 teritoriju uz priekšu (tās bija shemnatiski numurētas). Apraksts bija ierakstīts rīkojumu grāmatā, katra bija parakstījusies. Pirms mainīšanās viena no otras oficiāli pieņēma šo teritoriju. Vienu gadu mēģināju lozēt, bet nebija godīgi, visi mēģināja tikt atpakaļ vecajā teritorijā.
- Katrās brīvdienās tika rīkota teritoriju skate. Tur jau bija tā sacensība, ne pātaga, bet prjaņiks. Piemiņas, stimulēšanas balvas no direktora – tas bija ļoti svarīgi. Bija īpašs nolikums, par ko un cik punktus liek. Vērtēja īpaša komisija: saimniecības pārzinis un es, un arī apkopējas. Arī 6.vietai piešķīra simbolisku balvu.
Vēl viņas laicīgi uz darbu negāja. Arī to raudzīju apkarot. Atslēgas skolotāju istabā katrs saišķis uz savas naglas karājās, reģistrācijas grāmatā katra parakstās un norāda laiku. Es to visu regulāri pārbaudīju.
Gāja arī pašas viena otru nosūdzēt. Tas viss fons tāds negatīvs bija gadījies. Ja kavēja, tas atņēma punktus – tad sociālistiskās sacensības rezultāts atpaliek. Vis tika arī pārrunāts – sapulces tehniskajiem darbiniekiem notika katru nedēļu. Ja varēja kavējumu paskaidrot, norādīju, ka iepriekš jābrīdina direktors.
Bet ar bardzību vien nevarēja, ceturkšņa beigās atkal pastimulēju ar balvu. Mūžīgi kontrole un kontrole.
Jāstrādā līdz pieciem. Atbraucu bez piecām piecos, izeju pa teritoriju. Kādas nav. Nākamajā dienā runāju ar vainīgo. Pat aktu uzrakstīju.
Citreiz zvanīju skolas dežurantei, lūdzu pasaukt pie telefona to vai citu apkopēju. Nav. Atkal sarunas.
Vēl jāliek lietā visi likumīgie paņēmieni, ko visi direktori zina. Piemēram, nav novākta teritorija. Apkopējai vāja veselība, nesen bijusi uz slimības lapas, turklāt ilgstoši. Tā vienreiz, otrreiz. Cik var? Sastādu aktu, viņa uzraksta paskaidrojumu. Pēc dažiem aktiem rakstu brīdinājumu.
Visi ciemā ir vien vietējie iedzīvotāji, ja kādu atlaidu – tad sākās “tu esi nezvērs” utt., neviens jau neprasīja, kāpēc tā darīji. Tad nu nācās viņas audzināt, mācīt, uzņemties atbildību.
Tā bija paša dzīves pieredze. No armijas laikiem zinu, kā izberzt tīru pat tualetes podu . Pats arī biju Īrijā, strādāju vasarā par apkopēju, tur redzēju, kā pārvaldnieks piefiksē, kad kurš atnāk, kad aiziet. No tā paņēmu paraugu. Pārējo pats izdomāju, vajadzēja taču kaut ko darīt. Gribēju, lai apkārt viss ir tīrs un skaists.
Visu laiku bija jāklausās, ka maz maksā, ka pārstrādā. Tad es ierosināju, lai piefiksē visus darbus visas dienas garumā, cik ilgi ko dara. Lai viena otru hospitē. Ja var būt atklātā stunda, tad var būt arī atklātais darbs.To negribēja, un sūdzības pierima. Vairs neviens nežēlojās, ka pārstrādā.
Daudz strīdējāmies arī par vasaru periodu. Vienmēr sanāk tā: divus mēnešus sēžam, vienu – raujam. Es pieprasīju, lai divas nedēļas ņem atvaļinājumu uz sava rēķina, ja ne – lai apraksta, ko dara. Nebija jau izejas, jo citus darbus – stadionus ravēt u.c.darīt manas dāmas nepiekrita, jo tas nav darba aprakstā.
Gludi jau negāja. Reiz skolā rīkoja kāzas. Tad man meitenes ierieba. Zālei blakus ir tāds mazs gaitenītis. Es atvedu, ko nu tur vajag, agri, no rīta. Jūtu – baigā smaka. Eju skatīties – tur nokrāsots viss – sienas, grīda. Bija jau it kā attaisnojums – viss jāpaspēj līdz pieņemšanai, bet patiesībā tīšām – lai smird. No rīta zālē viss jānovāc sevišķi ātri, jo viss tūlīt jākrāso. Tas jau bija saorganizēts.
Virtuvē tas ir citādāk. Reiz man nācās cīnīties arī ar pavāru. Bet tikām galā. Virtuvē ir vieglāk, tur pagasts visu uzņemas, dotē. Man nav jāuztraucas par ēdināšanas kvalitāti, higiēnu. Var domāt par mācību procesu.
Sākumā man bija bažīgs prāts – ko priekšniecība teiks. Bet izrādījās pretēji – Monvīds Švarcs, Rēzeknes novada domes priekšsēdētājs, teica, ka sūtīšot pie manis pieredzes apmaiņā arī citus direktorus.
Bieži domāju – kam tas viss? Būtu ideāli un būtu kvalitāte, ja noslēgtu līgumu ar individuālo uzņēmēju. Tas būtu pat lētāk un varētu prasīt rezultātu. To taču var darīt, līdzīgi kā ar ēdināšanu.
Ja direktors izdomā sistēmu, tā darbojas. Ja viņš tikai staigā un runā – nekas nenotiek. Svarīgi ir, lai viss ir izplānots un visi zina noteikumus, lai viss ir piefiksēts. Un, protams, nedrīkst aizmirst burkānu – balvas un atzinību. Personiski no direktora.”
Pēc godājamā direktora Alda Ciukmača vārdiem pierakstīja Māra Ozola.
