Giljotīnas meditācija
Staigāsim un apzināsimies, ka mums vairs nav galvas- tikai ķermenis. Izgatavosim palielinātu foto bez galvas, novietosim spoguli zemāk, lai tajā neredzētu galvu. Tā dažas dienas un tad sajutīsim neticamu vieglumu un klusumu, jo visas problēmas taču ir tikai galvā. Ja mums tas izdosies, sāksim centrēties uz sirdi.
Baudīsim prieku
Dzīvosim no mirkļa uz mirkli. Vasaras atvaļinājuma laikā trīs dienas pavadīsim infantilā baudīšanā. Iespējams, tas dažam liksies muļķīgi (bet, ja pavisam atklāti- muļķīgi var likties tikai tiem, kam meditācijas nepieciešamas visvairāk), piemēram, līdz neprātam baudīt tēju. It kā muļķīgi- tā taču ir parasta tēja. Bet arī parasta tēja var kļūt brīnišķīga – ja mēs spēsim no tā gūt baudu, tā būs milzīga pieredze. Baudīsim tēju ar bezgalīgu cieņu un pietāti, ar svinīgumu. Padarīsim tējas pagatavošanu līdzīgi kā gatavošanos dievkalpojumam: klausīsimies, kā dūc tējkanna, kā uzvārās ūdens, pēc tam kā pielūgsmes vērtu ūdenskritumu izbaudīsim tējas apliešanu, sajutīsim aromātu, lēni un ar bijību nobaudīsim, sajutīsim sevī ieplūstam tējas bezgalību… un izjutīsim sevi atkal laimīgu. Mirušie nevar dzert tēju – tikai dzīvie. Šajā mirklī mēs esam dzīvi. Šai mirklī mēs dzeram tēju un esam bezgalīgi pateicīgi par to! Tas ir mirklis. Rītdiena par sevi parūpēsies pati.
Būsim mierīgi
Šī ir mantras tehnika. Ar katru ieelpu sev sacīsim: “Es esmu…” Ar katru izelpu sacīsim: “Miers.” Atkārtosim to trīs reizes. Mantra ir vārds vai zilbe, kas tiek atkārtota vai nu skaļi, vai domās, lai sasniegtu noteiktu efektu. Zinātniskie pētījumi apstiprina, ka mūžsenās tehnikas, tādas kā mantra, spēj iespaidīgi radīt mieru.
Vingrināsim prātu
Viss, kas nepieciešams ir vāze ar ziedu, zāles stiebrs, kaktuss vai tamlīdzīgi. Sāksim koncentrējoties lūkoties auga sirdī. Turpinām lūkoties augā. Pievērsīsim uzmanību smaržai, formai, krāsai. Sajutīsim zieda (auga) smaržu, iztēlosimies zieda ēnu. Nedomāsim ne par ko citu, tikai par novērojamo objektu. Sākumā pa galvu maisīsies arī visādas citas domas, traucējot koncentrēties uz auga sirdi. Tas liecina, domas visu laiku ir bijušas ārpus kontroles (nedisciplinēts prāts).
Šo vingrinājumu vajadzētu atkārtot katru dienu. Pirmajās dienās lūkoties augā būs grūti arī trīs vai piecas minūtes, bet pēc divām nedēļām mums šo tehniku vajadzētu spēt izpildīt veselas desmit vai pat piecpadsmit minūtes, neļaujot domām sapiņķerēties haosā.
Tā būs pirmā pazīme, ka mēs spējam kontrolēt savas domas, tātad apgūta spēja koncentrēties tikai uz to, uz ko mēs tiecamies, ko paši vēlamies. Vai nu prāts kontrolē mūs, vai mēs kontrolējam prātu- šoreiz būs otrais.
Pārvērtīsim domas realitātē
Šī tehnika palīdzēs mums domas uzturēt pozitīvākas, jēgpilnākas, palīdzēs tās pārvērst realitātē. Izmantojot domu kontroli (rimtumu) ar iztēles palīdzību mēs veicināsim magnētismu, kas pievilks to, pēc kā tiecamies.
Mēs redzam, kā upē iekrīt mazs akmentiņš. Vērojam apļotos vilnīšus līdz tie izzūd pavisam. Šādi lūkojoties rāmajā upes ūdenī (disciplinējot domas- lai nejaucas citas), mēs vizualizējam savus sapņus.
Ja gribam savā skolas ikdienā vairāk prieka un jautrības, mēs lūkodamies ūdenī, iztēlojamies sevi skaļi smejamies vai arī, sastopoties ar skolēniem, lūpas savelkas smaidā jau viņus ieraugot vien. Ja gribam stingrāku raksturu, iztēlojamies ceļamies agrā gaismiņā, redzam sevi vingrojam utt.
Šīs prāta vīzijas ietekmēs mūsu paštēlu, jo prāts darbojas caur iztēli. Bet paštēls nozīmēs to, ka tādus mūs uztvers skolēni.
Nomierinošā elpa
Atbrīvosim vēdera muskuļus un dziļi ieelposim apakšējā vēdera daļā. Augšējo un apakšējo krūšu daļu turēsim nekustīgu. Pieliksim rokas pie vēdera zem nabas. Elposim tā, lai vispirms kustētos mūsu rokas. Ļausim vēdera muskuļiem izplest vēdera dobumu, lai tas kļūst apaļš un pilns (atcerēsimies Budas apaļo vēderu). Pirms veicam šo soli, palaidīsim vaļīgāk siksnu/bikses.
Vispirms piepildās vēdera apakšējā daļa un tad pamazām sāk piepildīties ar gaisu līdz vēdera augšējai daļai. Rezultātā ar gaisu pilnībā piepildīta vēdera apakšējā un augšējā daļa. Elpošana tiek veikta pareizi, ja var sajust, kā ieelpa kustina arī dzimumorgānus.
Būsim lieli
Dažas minūtes koncentrēsimies uz to, ka briestam lielāki. Mēs ar savu ķermeni aizpildām visu istabu, jūtam, ka kļūstam lielāki par māju. Tagad māja ir mūsos. Jūtam, ka esam izplatījušies pa visu debesjumu un apkārt klīstošie mākoņi, mēness, zvaigznes kustas mūsos. Mēs esam milzīgi un bezgalīgi. Šīs izjūtas palīdzēs atslābināties pilnībā un atbrīvoties no sasprindzinājuma.
Ieelposim mieru
Ir dažādi elpošanas vingrinājumi, ar kuru palīdzību varam vērst savu pašizjūtu un līdz ar to arī savu skolas ikdienu mierīgāku un prieka pilnu. Arī šis vingrinājums ir pavisam vienkāršs. Ieelpojot sev sacīsim: “Ieelpojot apzinos, ka ieelpoju mieru.” Un izelpojot sacīsim: “Izelpojot apzinos, ka izelpoju nemieru.” Šādi mēs vairāk apzināsimies savu ieelpu un izelpu. Nav pat jāsaka viss teikums; to var izteikt divos vārdos — “ieelpa” un “izelpa”. Mūsu elpa kļūs rāmāka un līdzsvarotāka, un arī prāts un ķermenis tāds kļūs.
Elpošana saista ķermeni ar prātu. Reizēm prāts ir pārņemts ar tērgājošām domām, un tādos brīžos ķermenis dara vienu, prāts- kaut ko citu. Tādās reizēs ķermenis ar prātu nav vienoti (tas ir tas pats, kad sakām „nedzīvo saskaņā ar sevi”). Koncentrējoties uz elpošanas vingrinājumu, uz “ieelpu” un “izelpu”, mēs atkal savienosim prātu ar ķermeni un kļūsim viens vesels.
Ieelpojot apklusinu savas tērgājošās domas (saspringušo ķermeni).
Izelpojot smaidu, izbaudu prieku.
Ieraudzīsim gaismu
Aizvērsim acis. Iztēlosimies, ka mūsu mugurkauls ir tīras, zeltītas gaismas tunelis. Iztēlosimies, ka gaisma staro spilgtāk un spējāk. Gaismas iztēlošanās psihosomatiskajā medicīnā veicina izdziedināšanos, rada mieru, labsajūtu un labizjūtu.
Izgaisīsim
Pavērosim, kāda izskatās pasaule, kad mūsu šeit vairs nav vai arī esam kļuvuši pilnīgi caurspīdīgi. Pamēģināsim dažas sekundes izgaist un nebūt šajā pasaulē. Mūsu pēkšņi nav, un pasaule mūs negaida, tā turpinās bez mums. Tādos brīžos vairāk sāksim apzināties, ka pasaule tikpat labi turpina eksistēt arī bez mums.
Kustēsimies meditējot!
Rūpēsimies, lai mūsu kustības kļūtu meditatīvas. Tādā veidā mēs vienotā veselumā sapludināsim gan ķermeni, gan prātu, gan dvēseli. Kaut kas tāds dažkārt notiek ar skrējējiem. Arī skriešanu var pārvērst par efektīgu meditācijas veidu. Piemēram, agrā rītā, kad gaiss ir tīrs un svaigs, visa pasaule mostas no miega – mēs ritmiski skrienam. Mūsu ķermenis funkcionē lieliski, svaigais gaiss, iestājusies jauna diena, viss apkārt kūsā dzīvība, zied un plaukst. To visu izjūtam tik dziļi, ka pēkšņi vienā brīdī izgaist pats skrējējs. Ir tikai skrējiens. Kad atbrīvojas iekšējais transs, ķermenis, prāts un dvēsele saslēdzas vienotā gredzenā.
Jebkuru kustību var pārvērst meditācijā. Meditācija nav tikai vien sēdēšana zem koka. Skrējiena laikā izmantosim visu ķermeni, tas ir, elposim ar visu vēderu, līdzīgi kā to dara aizelsušies bērni. Tad atpūtīsimies, ļausim sevi sajust pavisam rāmu vai vienkārši kailām kājām pastāvēsim, izjutīsim zemes mīkstumu, vēsumu, siltumu. Sajutīsim, kā šai brīdī no zemes caur kājām ieplūst visi dievišķie spēki kādi vien valda Visumā. Ja skriešana kļūst automātiska, mainīsim to pret citu sporta veidu. Ja arī tas kļūst automātisks, dejosim.
Sēdēsim un gaidīsim!
Dažreiz gadās, ka meditācija ir tuvu, bet mēs esam pārņemti ar skaļām lietām. Meditācijas balss ir klusa, mierīga, tā pietuvojas ar svinīgu klusuma brīdi. Ja mēs esam mūždien aizņemti, trokšņu, nodarbju un pienākumu pilni, tad veidosim ieradumu vismaz stundu vienkārši sēdēt un gaidīt. Ko gaidīt? Savu iekšējo mieru. Tā- pavisam mierīgi, sēžot zem koka, un justies kā kokam, kurš ļauj vējam iet sev cauri.
Vingrinājums slikto domu izskaušanai
Šī tehnika palīdzēs atbrīvot domas no raizēm, bailēm, nemiera, dusmām u.tml., kas mums atņem spēkus un paātrina enerģijas noplūdi. Prāts vienā un tai pašā laikā spēj apstrādāt tikai vienu domu, tas ir, nevar vienlaicīgi apstrādāt divas, un ar to ir izskaidrojams, ka mēs īsā laika posmā savu domāšanu varam vērst pozitīvu vai negatīvu.
Tas ir apmēram tā- mūsu smadzenes ir multiprojektors, bet ikviena doma ir slaids. Tiklīdz uz ekrāna parādās negatīvs attēls, nekavējoties to nomainīsim ar pozitīvu slaidu. Pēc nedēļas pārliecināsimies, ka negatīvie slaidi ir zaudējuši savu iepriekšējo nozīmi.
Baudīsim zelta gaismu!
Vingrinājumu vēlams pildīt vismaz divas reizes dienā. Pirmā reize- agri no rīta – tieši pirms celšanās no gultas. Brīdī, kad mostamies, tam veltīsim vismaz 15 minūtes. Šajā brīdī mūsu uztveres spēja ir visjutīgākā un iedarbība ir dziļāka. Prāts šai brīdī vēl nav pilnībā pamodies, tādēļ šis brīdis ir visefektīvākais. Agri no rīta, kad pasaule atmostas no nakts pasivitātes, rodas tāds kā enerģiju kulminācijas brīdis, tāpēc izmantosim šo iespēju pilnībā.
Paliksim guļot uz muguras, acis aizvērtas. Ieelpojot iztēlosimies zelta gaismu, kas iespīd ķermenī caur galvu. Jutīsimies tā, it kā saule būtu uzlēkusi mums pie pašas galvas. Mēs esam tukši, un zeltainā gaisma piepilda mūsu galvu un spilgtā gaisma ieplūst dziļāk un dziļāk- līdz pat kāju pirkstiem.
Otrs piemērotais laiks- pirms gulētiešanas. Apgulsimies, atslābināsimies. Kad sajutīsim, ka esam uz miega un nomoda robežas, sāksim iepriekš minēto no jauna. Ja šai laikā aizmigsim, tad tas būs vislabākais rezultāts, jo darbība turpināsies arī miegā.
Sagaidīsim saullēktu!
15 minūtes pirms saullēkta, kad debesis kļūst gaišas, gaidīsim uzaustam Sauli. Saullēktu vērosim, saspringti un pārņemti ar bezgala dziļu un aizkustinošu sagaidīšanu. Saullēkta brīdī, sajutīsim, ka arī mūsu ķermenī aust Saule, tas ir, kad saule parādās uz horizonta, sajutīsim to pavisam tuvu nabai. Tā ceļas tur uz horizonta un arī te, nabas iekšpusē – tā ceļas lēni, lēni ceļas. Tur aust saule, šeit- iekšējs gaismas punkts. Ziedosim tam vismaz 10 minūtes.
Vienatnes rituāls
Šīs tehnikas izpildei nekas vairāk nav nepieciešams kā vien mūsu skolas ikdienā obligāti iekļaujams miera periods. Tas ir laiks piecpadsmit līdz piecdesmit minūšu garumā, kurā mēs varam izbaudīt klusuma dziedniecisko iedarbību un labāk spējam izprast, kas un kādi mēs esam patiesībā. Šajos brīžos mēs varam veldzēt savas pārkarsušās vai nosalušās dvēseles. Šī tehnika radīta sevis savu spēku un ticības atjaunošanai. Un to praktizē, pavadot laiku vienatnē un klusumā.
Vienatne un klusums ļauj labāk sataustīt savus radošos aizmetņus, pieeju Visuma gudrībai. Mūsu haosa pārņemtajā skolas ikdienā skolotāju prāts nemitīgi rosās, domas uzmācīgi tērgā. Mēs, skolotāji, vairums esam iekšējā nemiera pārņemti.
Šādi iekšējie klusuma brīži mūs ietekmētu ļoti pozitīvi, sniedzot mums dvēseles mieru, neierobežotāku enerģiju un dziļāku sevis sakārtotības izjūtu. Ja šādus brīžus iemācīsimies uztvert kā skaistākos, tas nomierinātu mūsu satrauktās dvēseles, jo kā zināms, skaistas lietas nomierina satrauktas dvēseles.
Patiesībā katram skolotājam vajadzētu būt kādai slepenai vietai, kurā nodarboties ar savu domu, gara pilnveidi. Vislabāk, ja tā ir vieta, kura paredzēta tikai sevis un savu spēku atjaunošanai, kurā nav bijis negatīvu emociju, nepatīkamas pieredzes u.tml.
Vienatnes rituāls vislabāk iedarbojas, ja to praktizē katru dienu un vēlams vienā un tajā pašā laikā. Tad pie šīs klusuma un apskaidrības devas tik ļoti pieradīsim, ka nevēlēsimies no tā atteikties. Šie ieradumi noteikti mūs bagātinās mūsu dzīvi.
Stop!
Šo vingrinājumu veiksim vismaz piecas reizes dienā. Katru reizi tam nepieciešama pusminūte. Iespējams, šī ir īsākā meditācija pasaulē. Taču tā ir jāpilda pēkšņi – tur ir tās būtība. Ejot pa ielu pēkšņi apstāsimies, bet pilnīgi un pēkšņi nekādu kustību. Lai kāda būtu situācija, apstāsimies uz pus minūti un vienkārši būsim liecinieki tam, kas notiek. Pēc tam atsāksim kustību. Šādās reizēs pēkšņi apstājas arī prāta darbības nepārtrauktība. Tas notiek tik pēkšņi, ka prāts tai mirklī nepagūst radīt jaunu domu. Tādās reizēs mūsos ienāks arī kaut kas jauns un nezināms.