Atbrīvosimies no pārlieku lielas nozīmes piešķiršanu rezultātiem, proti, neidealizēsim mērķi un ar tā sasniegšanu saistītos plānus. Spēlēsim azartiski, ar patiesu prieku, un atcerēsimies pašu galveno- lai zaudējuma gadījumā nebūtu negatīvu pārdzīvojumu, emociju.
Attieksme pret neveiksmēm un spēles noteikumi
Skolas ikdienu iesaku uztvert tikai kā spēli. Tā ir ērta un produktīva pozīcija. Pavērosim veiksminiekus! Piemēram, deputātus, ministrus u.tml. Viņi stājas amatā, zinot, ka ilgi tajā nevarēs palikt. Un tomēr viņi azartiski „spēlē”. Augstākajiem spēkiem ir vienalga, kādā veidā mēs saņemam savus ienākumus.
Svarīgi ir tas, kādas šai sakarā ir mūsu emocijas un ko mēs idealizējam. Ja kļūsim neapmierināti vai apvainosimies, – būs problēmas, jo Radītājs tās uztvers kā pret viņu personīgi vērstas.
Piemēram, mēs spēlējam spēli „Mīlestība” un nododamies tai ar tik lielu degsmi, uz kādu citi nemaz nav spējīgi. Ja spēles rezultātiem piešķiram pārlieku lielu nozīmi (uzskatām, ka mums uz to ir automātiskas tiesības, dusmojamies, aizvainojamies utt.), tad Augstāko spēku pienākums ir visu organizēt tā, lai otrs spēles dalībnieks uz mūsu degsmi neatbild. Vienkāršāk sakot, mūs nemīl.
Ja neieklausāmies šajos brīdinājumos un, spītējot Augstākiem spēkiem, kliedzot, izgāžot dusmas, aizvainojoties uz visu pasauli, histēriski turpinām demonstrēt pierādījumus, cik labi mēs tomēr esam, šādi izkliedzam tikai to, ko miljoniem cilvēku izkliedz ik dienas, tas ir, cik pasaule ir netaisnīga un nežēlīga.
Nereti glābiņu meklējam vienpusējā mīlestībā. Bet tā jau ir atkarība un tas, kā likums, noved strupceļā. Pēc spēles noteikumiem mums šādā situācijā ir vai nu jāatzīst sava sakāve vai arī jānomaina spēle (noteikumi).
Rezultātā- „Nelaimīga mīlestība”. Šādas jaunās spēles ietvaros mēs sevi, protams, uzskatīsim par visnelaimīgāko un visdziļāk aizvainoto cilvēku, respektīvi, apvainojušies uz dzīvi.
Bet kā zināms, dzīve veidojas nevis pēc tā scenārija, kādu mēs to ārēji vēlamies, bet gan… pēc tā- kā jūtamies iekšēji. Aizvainojums par netaisno dzīvi ir kļūdaina pārliecība un tiks gādāts viss, lai kļūtu vēl sliktāk un mēs beidzot saprastu, ka neatbildēta mīlestība, tāpat kā skolēna neadekvāta uzvedība un nesekmība u.tml., nepavisam nav tas ļaunākais, kas pasaulē var notikt.
Darbs skolā kā spēle
Tātad darbs skolā arī ir spēle. Tiecoties uz savu mērķi, ja iekšēji esam gatavi zaudēt, mums nebūs ne mazākā iemesla apvainoties uz skolēniem, kolēģiem, meklēt vainīgos u.tml. Drīzāk gluži vienkārši mēģināsim vinnēt nākamajā spēles reizē.
Darbs skolā kā cirks
Lai ieņemtu šādu pozīciju, jāpiekrīt, ka itin viss, kas notiek skolā, ir arī klaunāde. Mēs, skolotāji, skolēni, bērnudārzu audzinātāji, arodvidusskolu, tehnikumu lektori, augstskolu docētāji, ministrijas ierēdņi utt. – mēs visi esam klauni, un katrs mēs ākstāmies pēc savas saprašanas un mākas.
Viens apvainojas, otrs skumst, trešais aicina sev līdzi, ceturtais uzvedas kā bezkauņa un tā tālāk. Kāpēc mēs visi tā rīkojamies, nav zināms (un nav jēgas prasīt, kāpēc tā darām). Jo vairāk emociju un azarta mēs ieliekam saskarsmē ar audzēkņiem (un otrādi), jo augstāks ir attiecīgā klauna profesionālais līmenis.
Vairumam skolotāju visa dzīve ir viena vienīga klaunāde – tik aktīvi un azartiski pāriet no vienas lomas nākamajā: kādu mācām dzīvot, citu lamājam, nīstam, apsūdzam, paši raudam, liekam raudāt otram, mokāmies vainas apziņā un tā tālāk, neaizdomādamies, kāpēc un kam tas viss ir vajadzīgs.
Vēlamā pozīcija
Visa šī spilgtā un emocionālā dzīve noris arēnā. Bet mums taču jāsēž skatītāju zālē, nevis arēnā! Un jāvēro notiekošais. Mēs varam smieties, raudāt aizkustinājuma asaras, taču iekšēji no šīs darbības esam attālināti, tas viss notiekošais nav mūsu. Mēs esam tikai vērotāji.
Ja uzskatīsim par vajadzīgu piedalīties kādā „izrādē” (karjera, amats, liela alga utt.), droši varam kāpt arēnā, bet kad tas būs sasniegts, atgriezīsimies skatītāju zālē un neļausim nevienam sevi ar varu ievilkt arēnā un iesaistīt izrādē.
Skola kā milzīga cirka arēna
Iedomāsimies skolu kā milzīgu arēnu, kur vienlaikus tūkstošiem klaunu līksmi klaigā un lamājas, raud un smejas, apskaujas un kaujas, bēdājas un priecīgi lēkā, kaut kur skrien vai arī iet klāt visiem pēc kārtas un katram izklāsta savas bēdas, sūdzas.
Kāpēc viņi visu to dara, neviens nezina. Arī viņi paši to nezina. Mūsu mērķis atrodas arēnas pretējā pusē. Lai to sasniegtu, mums vajadzēs nokāpt arēnā un izspraukties garām milzum daudziem klauniem. Turklāt ikviens no tiem centīsies mūs iesaistīt savā izrādē -likt pāraudāt vai pasmieties, palēkāt, pabārties vai izkauties un tā tālāk. Viņi mūs ķerstīs aiz pogām, deguna vai aiz drēbēm, atzīsies mums mūžīgā mīlestībā vai aizvainojumā, sauks sev līdzi uz pārrunām un kaujām.
Šajā klaunu pūlī mums ir jāsameklē daži un tiem „jāpiespēlē” – varbūt kopā ar viņiem jāpalēkā vai jāuzdzied, jāapspriež kāda skolēna vai kolēģa rīcība vai kopīgu jāuzdzer kafija. Kuri ir šie daži un kas viņiem vajadzīgs, – tas jāuzmin mums pašiem. Izrādē jāpiedalās tikai kopā ar tiem klauniem, no kuriem atkarīgs mūsu lietas iznākums.
Ja sāksim reaģēt uz visu klaunu uzmākšanos, būsim iztērējuši visus savus spēkus, laiku un vēlēšanos mums nevajadzīgās izrādēs (piemēram, administrācijas sapulce, kur nosodošu acu ielenkumā stāv kāds nogrēkojies skolēns).
Esam arēnā vai skatītāju ložā?
Ja esam ar kaut ko neapmierināti, ar kādu nemitīgi strīdamies, nosodām, tad mēs jau atrodamies arēnā. Cita lieta, ja tā ir atkarība no negatīvas domāšanas- tad tik uz priekšu, cik vien tīk- ar bāršanos, lamāšanos u.tml. kaut visu skolu pārmainīt! Tikai atcerēsimies, ka tas viss ir tikai cirks, bet mūsu īstā vieta ir skatītāju ložā.
Kā zināms, spēlē parasti piedalās ar noteiktu mērķi. Ja spēlējam bez mērķa, tad mēs ar jebkuru sastapto klaunu par visu pārdzīvojam, skrienam, ejam viņiem līdzi, nervozējam, raudam vai skumstam. Bet mums līdzās ir arī citi spēlmaņi, kuri savā labā, izmantodami mūsu atspēles, tiecas uz noteiktu mērķi. Tādās reizēs mēs esam un paliekam tikai klauni, lai cik arī aizvainojoši tas skanētu.
Par lomām
Tā kā mēs aktīvi piedalāmies cirka izrādē, mums noteikti ir kaut kāda loma un galvā – tai atbilstoša cepure. Ja mēs zinām, kādai ir jābūt pareizajai ģimenes dzīvei, bet mūsu tuvinieki (vīrs, bērni vai skolēnu vecāki) šim modelim neatbilst un mēs to pārdzīvojam, tad uz mūsu cepures ir rakstīts „priekšzīmīgs ģimenes cilvēks”, ja mācām pareizi uzvesties,- tad „mācu visus pareizi dzīvot”.
Ja bērni nemācās un neuzvedas tā, kā mēs uzskatām par vajadzīgu, un mums pastāvīgi rodas konflikti ar viņiem, uz mūsu cepures rakstīts „skolas stingrākais skolotājs”. Ja mums kāds skolēns sarunā rupjības- „neaudzināta un nekaunīga skolēna upuris”.
Ja uzbāžamies audzēkņiem ar savu palīdzību neatkarīgi no viņu vēlēšanās un vajadzības, cepuri grezno uzraksts „pasaules glābējs” vai vienkārši „labdaris”.
Ja, skatīdamies televizoru, lasot ziņas, mūždien šķendējamies par ministriju un citām valsts struktūrām, nēsājam cepuri „pasaules pārkārtotājs”.
Visbeidzot, kad darbs skolā mūs sabeidzis pavisam un nu nav vairs nekā par ko priecāties un dvēseli plosa aizvainojums par skolotāja nenovēršamo likteni, un neapmierinātība ar sevi pašu, skolu, audzēkņiem, vadību pāraugusi visas iespējamās robežas, uzvelkam cepuri „mūžīgais cietējs” vai „moceklis”.
Ja nosodām paši sevi cepuri rotā uzraksts „esmu sliktāks par pārējiem” vai „manā dzīvē laimes nav un nebūs”.
Par neapmierinātības pārvērtēšanu
Piemēram, kāda skolotāja klasē ir reti nesaprātīgi skolēni. Nevienu mācību uzdevumu viņi nespēj izpildīt, kā nākas. Pat ja mēs to esam izskaidrojuši pēc vislabākās sirdsapziņas, viņi tik un tā pamanās izdarīt kaut ko, nu… saprotiet paši.
Tā tas katru dienu, arī šodien, izrādās, ka atkal kaut ko nav izdarījuši vispār vai ir izdarījuši nepareizi, un atkal mūsu krūtīs uzbango vēlme pārmācīt beidzot pa īstam.
Patiesībā tas nav nekas cits kā apkārtējās pasaules idealizācija. Bet te pēkšņi vienu dienu par to visu mums sanāk smiekli, un mēs saprotam, ka laikam varētu pamainīt stilu, kādā kontaktēties ar saviem skolēniem, ka viņus varētu uztvert nevis kā mūsu rīkojumu izpildei paredzētus objektus, bet gan kā cilvēkus ar visdažādākajām individuālajām īpatnībām, spējām un interesēm.
Kas zina- ja nu galu galā izrādās, ka mūsu skolēni ir paši talantīgākie un spējīgie, ar kuriem kopā var ne tikai gāzt kalnus, sasniegt jebkuru mērķi, bet arī doties izlūkos?!?
Tāpēc kārtējo reizi, kad atkal konstatēsim, ka skolēns nav mācījies, kad kārtējo reizi gribas dusmoties, atcerēsimies, ka atkal kļūstam par klaunu „bargais skolotājs” (ja baramies), „nelaimīgais cietējs” (ja klusuciešot pārdzīvojam, jo esam zaudējuši jebkuras cerības mainīt situāciju) vai arī „es tevi uztaisīšu par cilvēku”, ja par katru cenu gribam panākt, lai bērna dzīve būtu daudz labāka nekā mūsējā (un tieši tāpēc tik uzcītīgi gandējam viņam bērnību).
Lai arī šodien mums sanāk smiekli un negribas atkal kļūt par klaunu. Mēs ļausim sev atslābināties, un tad atkal izrādīsies…
Paliksim tikai vērotāji no malas
Proti, ja atrodamies tribīnē, tas nepavisam nenozīmē, ka mums pasīvi jānovēro notiekošais un nekas nav jādara. Nebūt ne. Mēs tāpat dosimies uz skolu, rakstīsim mācību plānus, tos īstenosim, gatavosim atskaites par skolēnu mācību rezultātiem, rīkosim pārrunas, bārsimies ar visiem pēc kārtas, pieprasīsim, lai skolēni izpilda mājas darbus, un tā tālāk.
Taču to visu darīsim bezkaislīgi, notikumos neiesaistoties personīgi, tas ir, emocionāli, it kā notiekošo vērotu no malas.
