Par bērnu salīdzināšanu un vecākiem jeb par salīdzināšanu kā veidu, lai kļūtu vēl sliktāk

Tas rodas, kad mēs salīdzinām savas veiksmes, uzvedību, sasniegumus un sekmību ar citiem skolēniem, skolotājiem, vecākiem un tamlīdzīgi. Šis, bezgalību, unikalitāti graujošais un ierobežojošais vērtējums no „1” līdz „10”, mūs iedzen nebeidzamā agresijas ritenī. Ja viens ir par mani labāks, tad automātiski es esmu par kādu sliktāks un, ja es esmu par kādu sliktāks, tad es tā arī attiecīgi izturos.

Ko nozīmē „labāks” vai „sliktāks”? Kas bezgalības plūsmā ir šie daži cipari atzīmju izpausmē? Ir „labi” attiecībā uz mani un „labi” attiecībā uz citu cilvēku. Cienīsim savu un cita pasauli, labāk katrs izpaudīsim savu nenovērtējamo bezgalīgo unikalitāti.

Tāpēc, mēs, skolotāji, vecāki, vērtējumos un salīdzinājumos priecāsimies par katru skolēnu, tad Visums drīz vien norādīs, ka Pasaule drīz būs apmierināta arī ar mums. Mainīsim attieksmi pret „divnieku”. Arī divnieks ir atzīme – iedomājieties – divas balles – tas taču ir tik daudz! Sakaltusi maizīte arī ir maizīte. Ja mēs pret „divnieku” izturēsimies kā pret Visuma brīdinājumu, nevis kā kaut ko sliktu, tad no rītdienas ir cerības sagaidīt kaut ko brīnišķīgāku – pretējā gadījumā trūks pakāpiena uz nākamajiem panākumiem.

Un vēl – mācīsimies un mācīsim priecāties par citu veiksmēm. Ja mēs par otra veiksmi priecāsimies no sirds, tad Visums tādā veidā drīz vien norādīs, ka arī mūs gaida veiksme.

Vēlme salīdzināt mostas tad, kad mēs uzskatām, ka mums ir sliktāk, bet mūs apskauž tad, kad mēs domājam, ka mums ir labāk. Atbrīvosimies no salīdzinājuma. Jo mazāk salīdzināsim, jo vieglāk mums kļūs.

Salīdzināšana kā iespēja dzīvot uz otra rēķina

Skolā teicamnieki dzīvo uz nesekmīgo rēķina. Iedomāsimies mūsu enerģijas resursu kā noslēgtu apli. Katrs dzīvo kādā bezgalības daļā. Ārpus tās neko papildu nevar dabūt, tikai to, kas ir katra dzīvē. Bet, ja es, piemēram, gribu būt teicamnieks, man ar šo daļu nepietiek. Ko es daru? Ar vērtēšanas, salīdzināšanas un labākas iekšējās jušanās summas palīdzību atņemu nesekmīgajam.

Un taisnīgi vien ir – kamēr nesekmīgais ar baltu, neapmierinātu aci lūkosies teicamnieka virzienā, kurš jau piecpadsmito reizi pēc kārtas saņem „desmitnieku”, kļūs aizvien sliktāk, sliktāk un sliktāk. Teicamnieks uz tā rēķina jutīsies labāk, labāk un labāk. Tāpēc ir teiciens „visas nelaimes sākas no salīdzināšanas”.

Kamēr mēs, latvieši, būsim neapmierināti katrs ar sevi, tas saslēgsies kolektīvajā zemapziņā un tad uz mūsu tautas neapmierinātības rēķina, cepuri kuldami, varēs dzīvot tie, kas jūtas ar dzīvi apmierinātāki.

Piemānīt var tikai neapmierinātu tautu, jo tā seko tikai īslaicīgiem malduguņiem, tā katrā melī centīsies atrast tikai savu kārtējo subjektīvo cerību piepildījumu, savas tautas neveiksmju attaisnojumu.

Salīdzināšana kā neapzināta atbrīvošanās no nevēlamā

Ja mēs dusmojamies par skolēnu nevēlēšanos mācīšanos un salīdzinām ar labākajiem, tad tas jau no nozīmē, ka zemapziņas līmenī mēs no viņiem jau atbrīvojamies.

Mēs meklējam citus skolēnus, citus kolēģus, kuri mūs novērtētu un kurus novērtētu arī mēs. Bet, ja arī jaunajā vietā skolēni un kolēģi ir tādi paši, tad tas, protams, ir brīdinājums divkāršā apmērā par nepieciešamību mainīties pašam.

Mums, visiem, ir tiesības būt laimīgākajam, katram ir tiesības atbrīvoties no ciešanām. Ja tomēr arī katrā nākamajā vietā izjūtam nepieciešamību uz skolēniem dusmoties, esam neapmierināti ar viņu uzvedību, attieksmi pret mums un mācībām, tad sameklēsim citu skolu, citus kolēģus vai arī ar šo brīdinājumu starpniecību nonāksim pie atklāsmes, ka esam pelnījuši labāku darbu, piemēram, kas nav saistīts ar skolu.

Saskaņā ar Dabas likumu, mums taču visiem ir tiesības uz laimi – Saule apspīd vienādi gan sliņķi, gan čakluma iemiesojumu.

Šāda neapzināta atbrīvošanās no sliktajiem skolēniem līdzinās greizsirdībai, kurai nav nekāda sakara ar mīlestību. Tieši pretēji – tā ir pazīme, kas liecina par mīlestības trūkumu. Izjūtot greizsirdību, zemapziņa rūpējas par to, lai sieva vai vīrs aizietu no mums prom.

Ja vīrs uzskata, ka sieva daudz laika velta, piemēram, darba kolēģiem, nevis vīram, tad kāpēc mums tāda sieva ir vajadzīga? Atdosim viņu citam, kas nereti arī realizējas, piemēram, ar mīļākā vai mīļākās starpniecību.

Bieži vien tikai vēlāk mēs saprotam, ka patiesībā līdz šim tā īsti neesam gribējuši veidot turpmāk ar viņu nopietnas attiecības. Pietiek izniekot savu un otra cilvēka dzīvi. Izrādās, ka arī greizsirdība ir uz­ticams padomdevējs, kas pasaka priekšā, ka attiecības ir nonākušas strupceļā. Tātad, ja vēlamies no kāda atbrīvoties, tas nenozīmē, ka, piemēram, skolēns, sieva vai vīrs ir slikts, bet gan, ka mēs esam pelnījuši ko labāku.

Par nepilnvērtības izjūtu

Dabā visas enerģijas ir nepieciešamas. Nepilnvērtības komplekss ir tikai par iemeslu tam, lai citos skolēnos, darbā, sievietē vai vīrietī meklētu to, kā mums pašiem pietrūkst. Un tas ir tik daudz! Ar mīlestību pateiksimies šim progresīvajam dzinulim, ko saucam par nepilnvērtības kompleksu.

Arī skolēnu trūkumi saska­ņā ar refleksijas likumu ir arī mūsu trūkumi. Mainīsimies mēs – mainīsies arī viņi. Pirmais cēlonis, kas izraisa mīlestības trūkumu, ir mīlestības trūkums pret sevi. Kā tad mēs lai citādi uzzinām, kā izturēties pret pārējiem? Vienīgais padomdevējs ir mūsu izturēšanās pret sevi. Citur šo atbildi nav iespējams gūt. Tas ir vienīgais veids, kā pateikt priekšā par izturēšanos pret apkārtējo pasauli.

Salīdzināšana kā sacensība

Kur sākas cīņa, tur beidzas gudrība. Cīņas pamatā ir vēlme būt tādam, kādi mēs neesam un nevaram arī būt. Ņūtona trešais likums vēsta, ka iedarbības spēks, vienāds ar pretdarbības spēku. Ar vērtēšanu un salīdzināšanu mēs ierobežojam savu dzīvi.

Un to mēs mācām gan bērnudārzos, gan skolās, gan augstskolā. Ja uzskatām, ka esam labiņāki par otru – nu nezinu- drīzāk, man šķiet, ka visi labiņie domā vienādi. Tie domā, ka viņiem uz visu tiesības.

Mēs sakām: „Veidosim izglītību!” Tā sanāk kā tāda izglītības taisīšana. Bet izglītība esam mēs paši Dabas kontekstā. Atbrīvosimies no sacensības izglītības taisīšanā! Izglītība ir Dabas izpausme, un iejaukšanās tās procesos nav radoša, bet gan postoša un nāvējoša.

Sacensība ir vēlme atņemt, aprīt, iznīcināt un atņemt otra cilvēka domu enerģiju, spēku būt pašam. Atbrīvojoties no salīdzināšanas, mēs esam mēs paši.

Salīdzināšana kā cīņa

Izglītībā ir pat tāds karojošs izteiciens: „Es ieguvu, es panācu, es uzvarēju”. Bet tas nozīmē karot ar Dabu. Un dot diplomus par labu mācīšanos, man liekas, ir tas pats, kā dot diplomu par labu ārstēšanos slimnīcā. Izglītība ir Dabas izpausme. Pavasaris necīnās ar ziemu – cīņa ir tikai iedomāta mūsu galvās.

Ķibeles izglītības jomā gūstam tad, kad nevis to izzinām kā Dabas un mūsu pašu sastāvdaļu, bet gan lietu, kuru iekarojam, ekspluatējam, patērējam, panākam jebkādiem paņēmieniem. Un, kad mums atņem daļu no sevis, mēs to vardarbīgi citā veidā atņemam nākamajam. Bet tas ir graušanas process, nevis radīšanas.

Kur sākas salīdzināšana, tur parādās neveiksmes un, ja sacensībā gūstam veiksmi, tad tikai uz kāda cita rēķina. Šādi mēs pārvēršamies par citu cilvēku izmantotājiem. Salīdzināšana ir sevis un citu iznīcināšana. Mēs katrs paši esam stiprākais spēks.

Par salīdzināšanu ideāla kontekstā

Vai mums, skolotājiem, vecākiem savā laikā iemācīja cieņu pret skolotājiem, vecākiem? Kur nu! Skolotājs un mamma bija pirmie, kas visu laiku kratīja pirkstu un bārās. Tikai tāda skaitījās nopietna pedagoģija. Šādi, salīdzinot ar sava laika vērtībām, mēs jauno paaudzi padarām neiecietīgu un neglītu.

Mūsu skolēni esam mēs paši, tikai skolēnu veido­lā. Viss, kas mums nepatīk viņos, ir mūsos pašos. Tas saskan ar refleksijas likumu.

Mēs runājam par ideāla skolēna tēlu. Bet, ko mēs paši darām, lai skolēni mācītos ar prieku? Mēs nereti aizbildināmies, teikdami, vai tad tas mums jādara? Mums ir jāmāca un viss.

Patiesībā skolēniem pašiem par sevi tādiem ir jābūt. Vai tad mūsu skolotāji un vecāki mūsos ieaudzināja mīlestību un cieņu pret saviem skolotājiem? Kur nu! Lielākoties viņi mūs bāra un, jo bargāk prata to darīt, jo vairāk viņu cienījām un respektējām un pie tāda to arī iemācījāmies.

Ko tad mēs prasām no skolēniem?. Mēs gribam viņus redzēt ideālus. Vispirms pašus skolēnus padarīsim par ideāliem, tad paši kļūsim ideāli pedagogi.

Mēs meklējam ideālu, apmeklējam tālākizglītības kursus, meklējam ideālo skolēnu. Savukārt skolēni apmeklē diskotēkas, kino, ballītes un tamlīdzīgi. Mēs visi meklējam, gribam atrast savu vienīgo ideālu. Labāk izpaudīsim mīlestību pret sevi, tas ir, pret Pasauli, jo pasaule esam mēs katrs personīgi un to veidot labāku nozīmē būt labākam pret sevi. Un tad meklēs mūs.

Mēs nereti vēlamies ātri nomainīt ar citu – vienalga – skolēnu, kolēģus, sievu, vīru, pēc mūsu domām, labāku. Labāk mainīsim savas domas par attiecīgo cilvēku. Citādi sanāk, ka mēs, nemitīgi meklēdami citus, kā patērētāji lietojam cita cilvēka enerģiju, jo savas nepietiek.

Salīdzināšana un vecāki

Reizumis mēs sakām, ka arī vecāki ir slikti, tas ir, nerūpējas par bērniem, neapmeklē vecāku sapulces un tamlīdzīgi.

Man augstskolā psihoterapiju mācīja brīnišķīga lektore. Viņas vārds ir Nikola Dzina. Reiz kādā no lekcijām, runājot par vecākiem, viņa retoriski uzdeva jautājumu: „Kas ir svarīgāk – nodrošināt bērna dzīves apstākļus vai radīt dzīvību?”

Tāpēc uzdosim jautājumu, kā mēs izturamies pret saviem vecākiem, kādas domas, jūtas, rīcība? Vai mēs kā dēli, meitas esam laimīgi/laimīgas?

Vai runājot par skolēnu vecākiem, mēs neapzināti nerunājam par savu aizvainojumu, dusmām uz saviem vecākiem? Izpaudīsim mīlestību, izteiksim pateicību vecākiem par visu, ko viņi mūsu labā darījuši. Un pirmām kārtām par visbūtiskāko, tas ir, ka devuši mums dzīvību. Katru dienu nosūtīsim viņiem kādu pozitīvu tēlu.

Vecāki, salīdzināšana un viņu bērni

Bērni ir senas dvēseles, kas atgriežas uz Zemes, lai apgūtu kādu iepriekš neapgūtu mācību. Tas brīnišķīgi sasaucas ar kādas citas manas lektores sacīto, tas ir, bioloģijas zinātņu doktores Dainas Voitas sacīto, ka „kad mēs visi nomirsim, mūsu enerģija taču kaut kur paliks. Ja mēs nomirtu ar savu enerģiju, tad jau Daba nespētu sevi atražot, mums nedzimtu bērni, augi neražotu sēklas, nākamajā pavasarī nedīgtu zāle un tā tālāk un tā tālāk.”

Līdzīgi kā kartupeļu mātei katru rudeni bez minstināšanās atņemam tās bērnus, tāpat notiek arī ar mūsu atvasēm. Bērni nav mūsu īpašums. Mēs nereti runājam, ka dzīvojam bērnu dēļ, ka nemitīgi par viņiem pārdzīvojam, atņemam sev visu pēdējo – lai tikai viņiem tiktu.

Šādi paņemam viņu enerģiju, vārda tiešā nozīmē dzīvojam viņu vietā. Ar to ir izskaidrojams, kādēļ bērni vecākiem reizēm uzkliedz: „Ja tu tik labi visu zini un proti, tad dari pats!”.

Visbiežāk tas notiek ģimenēs, kurās jūtams Mīlestības trūkums, tātad arī dzīvības enerģijas deficīts. Tā kā enerģijas nepietiek, vecāki neapzināti to sāk ņemt no saviem bērniem. Bet bērni sāk slimot, nemācīties un slikti uzvesties.

Arī tad, kad mūsu bērni arī neredz un nedzird mūsu savstarpējos ģimenes strīdus un konfliktus, viņi tik un tā to visu jūt. Tātad domāsim nevis par to, kā noslēpt savus konfliktus, neveiksmes, nelaimīgo, vientulīgo jušanos, bet gan mainīsim attieksmi pret sevi, pret apkārtējiem cilvēkiem un dzīvi kopumā. Piedosim visiem, aizvainojamus atstāsim pagātnei un pārtrauksim runāt par tā saucamo grūto, reālo dzīvi.

Ja es gribam, lai mūsu bērni būtu laimīgi, būsim pirmām kārtām laimīgi paši. Tikai caur vecāku laimi ir rodama bērnu laime. Tāda ir tā mūžam nepārgriežamā nabas saite.

Tāpēc arī skolās, kur vecākiem vadu izglītojošas lekcijas, nemitējos stāstīt, ka bērns nekad nemācīsies un neuzvedīsies labi, kamēr vecāki iekšēji jutīsies slikti. Nesekmība un bērnu sliktā uzvedība ir sava veida vecāku sliktās iekšējās jušanās summas precīzs atspulgs. Tāpēc vecāku sapulces pārsvarā apmeklē to skolēnu vecāki, kuri vairāk vai mazāk mācās labi, tas ir viņu vecāki vietējā pagasta vai pilsētas kontekstā jūtas daudzmaz labi.

Nav īsti godīgi, piemēram, vientuļajai mātei, kuru nospiež aizvainojums vai pat naids pret vīru, neapmierinātība ar savu neizdevušos ģimeni, no bērna prasīt labas sekmes mācībās un atbilstošu uzvedību. Šeit ir tas, ko mēs parasti sakām par Dievu, tas ir, viss ir vienots.

Vai varam pateikt, ka esam laimīgi? Vai esam apmierināti ar vietu, kur mēs dzīvojam, vai esam mierīgi par materiālo labklājību, iekšējo labizjūtu, vai esam apmierināti par izglītības un veselības sistēmu, valsts politiku utt.?

Ja uz iepriekš minētajiem jautājumiem varam atbildēt apstiprinoši, tad no bērna drīkstam pieprasīt labus rezultātus skolā. Varēt jau var pieprasīt arī pretējā gadījumā, bet nebūs tā, ka lapas zaļos, ja saknes būs bojātas. Vecāki ir bērnu saknes. Patīk mums tas vai nē, bet atcerēsimies par to vismaz brīžos, kad no bērniem pieprasām sekmību mācībās un atbilstošu uzvedību.

Bērni un vecāku rūpes

Mēs esam pie­raduši, ka kādam ir jārūpējas par mūsu bērnu nākotni, ka kādam viņi ir jāaudzina, jāskolo. Vecāku audzināšana nereti ap­robežojas ar naudas pelnīšanu vien. Ir taču svarīgi bērniem nodrošināt pienācīgu dzīvi: dzīvokli, mašīnu, samaksāt par studijām prestižā ārzemju augst­skolā utt. Tam visam ir vajadzīga nauda, bet, lai būtu nauda, daudz sūri, grūti ir jāstrādā, jo to visu taču salīdzina ar citiem vecākiem.

Loģiski, ka cilvēciskajai saskarsmei ar bērniem daudz laika neat­liek. Viņus audzina bērnudārzs, skola, internets, televizors, iela… Bet tad, kad bērnos viļamies, atcerēsimies, ka mēs paši vien savu bērnu atdevām šai audzināšanai sistēmai, kuru … esam paši radījuši.

Bērna audzināšana kā sevis audzināšana

Kā jau iepriekš minēju, vecākiem būtu jārūpējas ne tikai par bēr­niem vien, bet arī par savu iekšējo labizjūtu, labklājību, ķermeni, dvēseli un garu. Un tam nav nepieciešams papildu laiks. Vienkārši būsim kopā ar viņiem savā labizjūtā.

Domāsim nevis par to, ko mēs negribētu, bet par to, ko mēs gribētu, lai notiktu ar mums, mūsu bērniem. Un šo stāvokli pastāvīgi uzturēsim savās domās, lai pie tā pieradinātu smadzenes.

Nereti nelaimīgi vecāki liek visas cerības uz bērniem kā savas laimes un dzīves piepildījumu, bet nelaimīgu vecāku bērni nekad nespēs padarīt viņus laimīgus. Laime un piepildījuma izjūta ir ne jau notikušais vai nenotikušais dzīvē, bet gan disciplinēts prāta stāvoklis, kas ir brīvs no kolektīvās domāšanas un runāšanas par slikto.

Arī tad, kad visapkārt ir zagļi, krāpnieki, ekonomiskā krīze, nabadzība, bezdarbs un neveiksmes. Izveidojusies lietu kār­tība pastāvēs tik ilgi, kamēr mēs par to domāsim un runāsim, tas ir, atdosim tam visu savu enerģiju.

Gribēsim pasauli mainīt savā un bērnu labā – tā mainīsies. Vispirms pareizi formulēsim savu nodomu, tas ir, runāt par to, ko gribam, nevis ko negribam. Un sāksim darboties, un sāksim ar sevi.

Pirmais solis

Skatoties spogulī, sevi uzmundrināsim, uzslavēsim sevi katru dienu. Sacīsim sev labus vārdus, izdarīsim kaut ko tādu, kas nāk mūsu veselībai un attīstībai par labu. Un vēlreiz sevi par to uzslavēsim.

Otrais solis

Skatoties spogulī, uzslavēsim arī pārējos. Un darīsim to no visas sirds. Iemācīsimies ievērot viņos tikai labās īpašības.

Trešais solis

Skatoties spogulī, nosūtot labas domas, iedvesmosim citus, kā arī lai viņš, viņa vai viņi uzslavē arī mūs. Kad tiksimies klātienē, runāsim ar viņiem sirsnīgi. Arī tad, ja runāsim ar nelabvēli, viņā radīsies dabiska vēlme izdarīt mums ko labu.

Sarunājoties ar nelabvēli, skatīsimies viņam acīs un domās sacīsim: „Es tevī redzu brīnišķīgu cilvēku!” vai tamlīdzīgus vārdus. Tas darbosies kā nepārvarams tieksmes likums.

Ja mēs no kāda vēlamies ko saņemt, veiksim at­tiecīgas darbības, kuras mudinās šo cilvēku mums pateikt kaut ko labu vai iedot, vai izdarīt to, ko mēs vēlamies. Efekts ir satriecošs.