Padoms
Situācijā, kad mūsdienu skolas ir pārņemtas ar cīņu pret mūsu radītajām sekām, vislabākais padoms – būt vienkāršam. Tad zemapziņas līmenī saņemot tīru, skaidru, mīlestības un labestības caurstrāvotu informāciju, skolēni paši tieksies pie mums, skolotājiem.
Jo vairāk sevi identificēsim ar problēmu, jo vairāk skolas histēriskajā ikdienā tās sāks valdīt pār mums. Šādi mēs ieprogrammējam savu zemapziņu uz situācijas pasliktināšanos.
Jo vairāk skolēnu mācīšanās zemo motivāciju, slinkumu un uzvedību uzskatīsim par lielu problēmu, jo lielāka tā kļūs, un, jo lielāka tā kļūs, jo grūtāk būs ar to cīnīties. Tāds ir Dabas likums.
Nesekmība kā ārējs ienaidnieks
Jo vairāk mēs skolēniem stāstīsim par ārējiem ienaidniekiem (nesekmību, sliktu uzvedību), jo nemitīgāk viņi tos gaidīs arī no mums, skolotājiem. Tātad – jo vairāk skolēnam mācīsim cīnīties pret ļauno pasauli, jo vairāk pieaugs skolēna un skolotāja iekšējais nemiers. Rezultātā abi atradīsimies nemitīgā aplenkuma un kara stāvoklī.
Kā domas var ietekmēt šos procesus? Doma – tā ir enerģija, kam piemīt gan radošs, gan iznīcinošs spēks. Mēs zinām, kā uz skolēnu iedarbojas draudzīga attieksme, mīlestība, atzinība, rūpes. Tādi skolēni jūtas laimīgi, apmierināti un sekmīgi mācās.
Bet ja skolēnam ik dienas liksim dzīvot bailēs no nesekmības, jo straujāk kritīsies viņu sekmju un disciplīnas līmenis.
Ar zemapziņas palīdzību mēs cenšamies īstenot labus nolūkus. Tāpēc ne viens, ne otrs nebūs labāks vai sliktāks, vienkārši šīs postošās domas pēc savas būtības ir agresīvas. Ja mēs tās izmantosim ikdienas praksē, tad skolēniem nekas cits neatliks, kā sūtīt mums tās atpakaļ.
Augstprātība
Nereti skolotāja personiskā svarīguma izjūta ir konfliktu, skolēnu nemācīšanās cēlonis un avots. Ja mēs, skolotāji, sāksim sevi uzskatīt par gudrākiem, labākiem un pareizākiem, tad mēs automātiski sāksim nosodīt, kritizēt, dusmoties, izvirzīt pretenzijas; un šāda attieksme rada vēlēšanos pazemot, jo svarīguma izjūta rada milzīgu zemapziņas agresiju, kas pēc tam pavēršas pret mums.
Šādi skolotāji uzskata, ka viņu izpratne ir tā vienīgā pareizā, tāpēc tiecas skolēnus pakļaut savai pareizajai izpratnei (stāstīdami, ka māca apgūt reālo dzīvi, kaut patiesībā mācām savu personīgo pasaules apraksta modeli).
Šādu skolotāju stundās konflikti parasti notiek biežāk. Kāpēc? Tāpēc, ka jebkura neatbilstība viņu pārliecībai un uzskatiem izraisa agresīvu rīcību, un viņi klasē nekad nepieļauj nobīdi no viņiem izdevīgā kursa, jo vienkārši baidās nokļūt viņiem neizdevīgā situācijā.
Cīnoties ar skolēniem, tieši vai netieši pierādot savu taisnību, mēs iztērējam savu dārgo enerģiju. Un pats briesmīgākais, ka mēs, skolotāji, sava mācību kabineta sienās esam vieni, tātad bez komandas. Šādās situācijās mēs kļūstam aizvērti pret pasauli, aizvien grūtāk kļūst pieņemt otru tādu, kāds viņš ir.
Ja neesam apmierināti ar skolēniem, viņu sekmēm, uzvedību, mēs izrādām neapmierinātību ar sevi, savu dzīvi. Tādos brīžos skolēnos saskatām tikai un vienīgi savas neveiksmes.
Tātad vairāk jāpadomā par pieticību izvirzītajās prasībās. Ir zināms – jo augstākas prasības izvirzām pret otru, jo vairāk raudam par nepaveikto dzīvē. Šādi mēs dzīvē ienesam lieku satraukumu un neapmierinātību.
Lepnība
Mūsu lepnība- tā ir iekšēja pārākuma izjūta, ko bieži vien izraisa neizpratne par savu patieso vietu un lomu izglītības jomā, tāpēc esam spiesti pieļaut tikai mums izdevīgu situāciju, kurā ērti ir tikai mums. Šādi rīkojoties, mēs rūpējamies par savu drošības sistēmu. Un kurš gan nevēlas justies droši?!? Un šeit sākas mūsu nolemtais ceļš uz vientulību.
Katrs skolēns ir mūsu iekšējās pasaules atspoguļojums, jo ārējais atspoguļo iekšējo, tas ir, mēs ap sevi redzam to, kas apslēpts mūsos.
No tā izriet secinājums, ka jebkura mūsu agresīva uzvedība pret skolēniem atspoguļojas uz mums pašiem, jo apkārtējā pasaule ir domu, uzvedības, emociju, attieksmes precīzs rezultāts, spogulis.
Salīdzināšana
Cilvēka dabā darbības vārds “salīdzināt” nozīmē “salīdzināt ar sevi”. Tā ir postoša agresija. Ja viens ir labāks, tad citi, likumsakarīgi, – sliktāki vai otrādi. Kā jau iepriekš minēju, mūsu lepnības pamatā ir pozitīvais nolūks.
Tā ir nemitīga tiekšanās pēc savas un apkārtējās pasaules pilnības. Tā ir cilvēciska nepieciešamība izjust savu vērtību un vienreizīgumu šajā pasaulē, vēlēšanās justies mierīgi un ērti, apzināties savu misiju, vēlme pavēstīt par sevi visai skolai, visai pasaulei.
Bet, lai mūsu pozitīvie nolūki spētu sasniegt rezultātus, mācīsimies skolēnus un ikvienu skolas situāciju pieņemt bez pretenzijām, augstprātības un aizvainojuma. Un ne tikai pieņemt, bet savās domās pateiksimies par šiem notikumiem (jo šādi mēs esam atvērti jaunas pieredzes apguvei), lai cik nopietni negatīvi tie būtu.
Tas nozīmē, ka jebkurā notikumā varam saskatīt labo un pieņemt skolēnu tādu kāds viņš ir, jo arī viņu rīcības pamatā ir tikai pozitīvais nolūks (piemēram, aizsargāties no skolotāja, kurš uz stundu ieradies pārguris un neapmierināts par apkārt notiekošo un ir nespējīgs aktivizēt, mobilizēt un producēt iekšējos resursus).
Tas nozīmē dziļi izprast, ka skolas ikdiena tomēr ir taisnīga un harmoniska, jo tā vietā, lai dusmodamies rātu skolēnu, pavaicāsim sev: “Ar kādām domām esmu pievilcis(usi) šo situāciju (nekas nerodas tāpat vien; arī sagadīšanās, nejaušība psiholoģijā tiek traktēta kā zemapziņas likumsakarība)?”
Ārējie notikumi, skolēni, to rīcība, attieksme atspoguļo nogurušā skolotāja dvēselē notiekošo (ārējais atspoguļo iekšējo).
Nosodījums
Nosodot skolēnu, mēs viņam piedēvējam to, kas mūsos ir slikts, piemēram, atspoguļojam savu agresiju. Nav ne labu, ne sliktu skolēnu – ir tikai dažādi skolēni, mēs paši viņus pataisām par labiem vai sliktiem – pataisām par saviem tēliem.
Ja kādu skolēnu nosodām, tad viņš drīz vien par tādu arī kļūst. Kā domāsim (runāsim) par skolēniem, tādus skolēnus arī dabūsim, kā domāsim (runāsim) par savu ministriju, tādu ministriju arī dabūsim.
Pirms kādu skolēnu nosodīsim, sakārtosim savas domas, jo pirmām kārtām saskaramies nevis ar pašu cilvēcisko būtību, bet gan ar to tēlu, ko par attiecīgo skolēnu esam izveidojuši zemapziņā.
Ja mūsu zemapziņā ir nicinājums un nosodījums, tad ar šīm domām, jūtām un emocijām mēs pievilksim negodīgus un nekaunīgus skolēnus. Ja mēs nicināsim negodīgu vai nekaunīgu skolēnu, tas nozīmē, ka mēs savu godīgumu un tikumību vērtējam augstāk var visu Pasaulē.
Ja vēlamies atbrīvoties no negodīgiem skolēniem, mainīsim domas; pārtrauksim dalīt godīgajos un negodīgajos, saskatīsim skolēnā vispirms cilvēku, nevis mūsu radīto tēlu.
Pāraudzināšana
Vēlēšanās pārmācīt, tā ir vēlēšanās ar varu piespiest mainīt skolēna attieksmi pret mums, vēlēšanās ar varu piespiest izturēties pret skolotāju godbijīgi, ar cieņu. Jo stiprāk kādu vēlamies pārmācīt, jo spēcīgāku atbildes reakciju saņemam (pretdarbības spēks).
Paši vien pievelkam pāridarītājus. Pārmācīšanas brīžos mēs subjektīvi cīnāmies nevis par nodarītā grēka izprašanu, bet gan ar sevi, par varu, ar kuras palīdzību mēģinām piespiest mainīt skolēna attieksmi pret mums, skolotājiem, nevis pret nodarījumu.
Ja mēs esam sadusmoti, aizvainoti, ja mēs par to vēlas dusmoties un atriebties, tad viņš ne vien nepieņemam situāciju, bet arī mēģinām to mainīt ar agresijas palīdzību.
Tātad mūsu agresija tiek virzīta uz skolēna, tas ir, otras pasaules pazemošanu, iznīcināšanu, bet pārmācāmais skolēns ir daļa no agresīvā skolotāja.
Jo stiprāk kādu vēlamies pārmācīt, jo spēcīgāku agresīvas atbildes reakciju saņemam un tādējādi izpostām sevi. Arī skolēnu pārslogošana ar mājasdarbiem ir sava veida atriebība skolēniem (sak, pie kura skolotāja skolēni spiesti rakstīt visgarākos rakstu darbus).
Šādas regulāras agresīvas pārmācīšanas, atriebības rezultātā drīz vien skolā nav neviena, ko cienīt. Neviens skolēns nekad nepazemos un neapvainos skolotāju (tas ir dabas cēloņsakarības likums), kas pret viņu izturēsies ar cieņu un mīlestību.
Šaubas, pārliecības trūkums
Tās ir bailes no kļūdām, no neveiksmēm. Šādi manipulējot ar vecāku un skolotāju autoritāti, jūtamies drošāk (vismaz kaut kas tiek darīts). Šī programma tiek iepotēta jau agrīnajā bērnībā, un tā turpina veikt savu postošo darbību skolas gados un visu turpmāko dzīvi.
Mēs bērniem nemitīgi borējam, ka jāmācās tikai labi. Bet kāpēc tikai labi?!? Tas ir absurds. Tad skolēni sāk baidīties nevis no tā, ka nespēj mācīties vispār, bet, ka nespēj mācīties labi. Un tad notiek spēju bloķēšanās (jo baidās darbu izdarīt slikti).
Tāpēc, pirms uzbrūkam skolēnam, atcerēsimies, ka jebkurš rezultāts ir vienkārši rezultāts. Ja uzbrūkam skolēnam par slikti padarītu darbu, neapzināti atņemam viņam pārliecību.
Viss notiek tikai atbilstoši mūsu ticībai, jo rezultāts nav ne slikts, ne labs. Nav ne uzvaru, ne sakāvju un arī kļūdu ne. Kāpēc arī ne kļūdu? Tāpēc, ka neveiksmes ir tikai mācībstundas, kas dod visbrīnišķīgāko, visskaistāko skolas dzīvē, tas ir, dod iespēju izmēģināt kaut ko jaunu, pavisam citu. Un, tad skola kļūst tik radoša!
Žēlošana
Žēlošana ir agresīvas jūtas. Žēlums ir sliktākais veids kā palīdzēt skolēnam (žēlo tikai tie un tad, kad nespēj izdomāt, kā skolēnam palīdzēt). Līdzcietība nozīmē “ciest kopīgi”, bet kāpēc mums būtu jāuzņemas skolēnu ciešanas? Žēlojot neveiksminiekus, mēs savā un skolēna dzīvē, skolā automātiski pievelkam visas šīs nebūšanas- tā ir postošu domu sūtīšana otram.
Žēlojot neveiksminiekus, mēs viņos nostiprinām upura domāšanu, un upura lielākais sapnis ir kļūt par tirānu. Neveiksminieks, kurš ir radis saņemt žēlošanu, pāridarītāju pievelk ar divkāršu spēku. Labu gribēdami, panākam pretējo.
Atbrīvojoties no žēluma, mēs kļūsim uzmanīgāki, acīgāki un dziļākas intuīcijas apdvesti. Jo vairāk mīlestības, labestības un taisnīguma būs mūsu dvēselē, jo mazāk vietas atliks skolēnu žēlošanai. Ārēji nelaimes čupiņām jutīsim līdzi, bet iekšēji sapratīsim, ka viņi to ir pievilkuši ar slikto, attieksmi pret sevi.
Skolotāja sliktais garastāvoklis
Tā ir aizkaitinājuma, sapīkuma, neapmierinātības un bezspēcības izpausme. Tā ir zemapziņas agresija pret sevi. Sliktais garastāvoklis rodas no neizpratnes, ka skolā nav uzvaru un zaudējumu; ir vienkārši rezultāts; tas nav ne labs, ne slikts (jebkurš rezultāts ir rezultāts). Šādā vilšanās stāvoklī mēs patērējam ļoti daudz enerģijas.
Ja mēs, skolotāji, ticēsim savai niecībai un ievainojamībai, tad skolēni to noteikti izmantos, ja celsim sevi pāri citiem- skolēni centīsies pazemot mūs. Kā mēs runāsim par skolēniem, tādus skolēnus arī dabūsim.
Kad domājam par skolēnu, tad starp mums izveidojas informatīvi enerģētiskais kanāls, tāpēc, ar kādu domu tiesāsim skolēnu, ar tādu tiksim tiesāti mēs. Dusmīgās domas un valodas izraisa mūsu enerģētiskā līmeņa (skolas enerģētikas) pazemināšanos, sagrauj skolas vidi ar negatīvismu.
Ja par kādu skolēnu domājam vai runājam sliktu, mēs viņam sūtām savas postošās domas. Vienlaikus, sūtot negatīvas domas, zemapziņā ieslēdzas pašiznīcināšanās programma.
Skolotāji, kas izplata negatīvas valodas gan par skolēniem, gan kolēģiem, cieš no hroniska noguruma un nespēka.
Ārī vecāku un skolotāju neuzticēšanās pamatā bieži vien ir negatīvās domas un ļaunās valodas citam par citu. Ja gribam strādāt veselīgā vidē, būsim vienkārši un draudzīgi, pieklājīgi, ar spēju iejusties skolēna ādā un apveltīti ar humora izjūtu, jo līdzīgs pievelk līdzīgu.
