Visam ir neitrāla vērtība. Viss atkarīgs no tā, kā skolotājs harismu izmanto – cīņai ar skolēniem, kolēģiem, vadību vai mieram un radošam darbam?
Harismātiskam skolotājam neapšaubāmi piemīt vara. Tas nozīmē, ka viņš bez piepūles ietekmē skolēnu domāšanu un rīcību. Viņš var tos sajūsmināt, mobilizēt, lai sasniegtu mērķus un atrisinātu problēmas.
Tikpat viegli viņš skolēnus var pamudināt arī uz destruktīvu rīcību, bet humāns skolotājs savu varu nelietos ļaunprātīgi, bet gan to izmantos konstruktīvai attīstībai un izaugsmei.
Harizmātiskas personības skolotāja pretstats ir bezspēcīgs skolotājs, kas ar savu nespēju iedvesmot un ietekmēt sevi, skolēnus, skolas vadību, valdību, ļauj citiem noteikt savu dzīvi.
Annemartes Kreituses zīmējums.
Harismātiskiem skolotājiem piemīt autoritāte kā īpašs personiskā valdzinājuma paveids, kas ir grūti definējams un vārdos pasakāms.
Šādi skolotāji visur un vienmēr izstaro lielu drošību un pārliecību. Viņiem skolēnu sekmība un citi panākumi liekas paši par sevi saprotami, un tai pat laikā viņu pārliecība par savām spējām nesliecas uz augstprātību.
Skolotājs, kurš spēj ietekmēt skolēnus, piemīt personiskā autoritāte, kas rada priekšnoteikumus, lai izveidotos vadoša personība. Šādi skolotāji sev uzstāda augstas prasības. Tas savukārt ir viens no iemesliem, kāpēc viņi skolēnos modina slepenas vēlmes, kas saistītas ar cerībām šīs vēlmes īstenot.
Skolotāja harisma atzinības un pateicības aspektā
Pozitīvi tendēti harismātiski skolotāji neskopojas ar atzinību un uzslavu. Viņi vienmēr pateicas par jebkura skolēna rūpīgi padarīto darbu.
Harismātisks skolotājs labi saprot, ka skolēniem atzinības trūkums var būt ne mazāk kaitīgāks par badu. Harismātisks skolotājs saprot, ka skolēna veikuma atzīšana, ir vitāla vajadzība, tāpēc harismātisks skolotājs to izmanto ik mirkli, kad vien tas ir iespējams, jo zina, ka pretējā gadījumā skolēns ciestu garīgu badu, kļūtu depresīvs un agresīvi vērsts pret skolotāju.
Neskaitāmi pētījumi psiholoģijā apstiprina to, ka tieši nesekmīgajiem skolēniem ar destruktīvu attieksmi un uzvedību ir izteikta vēlme pēc atzinības ir vajadzīga visvairāk. Ar to ir izskaidrojams, ka skolēnu veikums, ja netiek pozitīvi novērtēts, viņi kā izeju izvēlas negatīvu attieksmi, tīšu nemācīšanos un neadekvātu uzvedību.
Arī šajā situācijā šādi skolēni nesaņem atzinību, bet šādi viņi vismaz pievērš sev uzmanību. Un tas jau ir tik daudz – viņu dvēselei un pašcieņai veldzējošs. Skolēni instinktīvi saprot, ka tas ir labāk, nekā nebūt ievērotam vispār.
Skolēns instinktīvi jūt, ka dzīve ir pārāk īsa, lai gaidītu citu uzmanību. Un harismātisks skolotājs arī šo aspektu izspēlē sev par labu.
Harismātisks skolotājs instinktīvi jūt, ka atzinība ir vienlaicīgi arī abpusēja motivācija, jo nemākslota vēlēšanās pēc lielākas atzinības iet roku rokā ar gatavību to darīt vēl vairāk un labāk.
Harismātisks skolotājs jūt, ka tas jau ir ieprogrammēts cilvēka dabā. Te tikai atliek uzdot jautājumu par to, vai mēs šos Dabas spēkus izmantojam savā labā, vai pret sevi. Harismātisks skolotājs šos Dabas spēkus izmanto savā labā.
Atzīt skolēnus un viņu darbu psiholoģiski nelabvēlīgos skolas apstākļos, dažkārt ir vajadzīga pat dekadentiska drosme. Tikai pārliecināts skolotājs var izteikt atzinīgus vārdus, iedrošināt un pārliecināt.
Dažkārt skolotājiem liekas, ka viņi zaudēs cieņu un darbošanās trumpi, ja skolēnus saslavēs par daudz. Iespējams, ka šādi skolotāji klusībā baidās skolēniem palikt nevajadzīgi. Iedomāsimies –skolēni ir mācīti un zinoši, kā arī kolēģu līmenī, iespējams, ka kāds cits pedagoģisko darbu veic vēl labāk par viņiem.
Spēja izteikt skolēnam uzslavu ir cieši saistīta ar skolotāja pašvērtības apziņu un personisko spēku. Pēdējais laiks atbrīvoties no automātiskās pieraduma formulas, proti, daudz racionālāk un ērtāk ir kritizēt nekā mocīties ar jaunradi, proti, izdomāt, kā pateikt kaut ko pozitīvu.
Tikai nenormālā skolā kritizēšana varētu būtu kaut kas normāls, kur skolotāja uzslava varētu tikt pārprasta, proti, tiktu novērtēta kā vājuma izpausme.
Un mūsu absolventi kļūst par slaveniem žurnālistiem vai tamlīdzīgiem speciālistiem, kas virtuozi spēj ne tikai atklāt, bet arī atrast negācijas.
Kritizējot mēs, skolotāji, radām nemitīgas darbošanās ilūziju par ko vien mums valsts automātiski būtu parādā milzīgas algas. Vai bieži mēs lasām laikrakstos un televīzijas ekrānos skatāmies pozitīvas ziņas? Attīstās tikai tas, kam mēs pievēršam uzmanību.
Dažkārt līdzīgi notiek arī skolā, proti, ja reiz esam nolēmuši kādu skolēnu uzslavēt, tad, neērti juzdamies, domās precīzi noformulējam, slīpējam sakāmo un rūpīgi raugāmies, lai tikai pārlieku nesaslavētu.
Veidosim jaunus domāšanas un darbības ieradumus, proti, prast spontāni uzslavēt. Sāksim jau šodien! Novietosim skolā milzīgu ziņu dēli, kurā reģistrēsim sasniegumus un apzināti izteiksim atzinību.
Lai tas jau šodien kļūst par noteikumu un vēlāk par automātisku pieradumu. Harismātiski skolotāji šo ideju atbalstīs pirmie, jo jūt, ka atziņas izteikšanā ir viņu harismas spēks.
Ja tomēr gribas sacīt, ka „nav nekā par ko skolēnus varētu slavēt!”, pārskatīsim savu attieksmi pret personīgo dzīvi un pamatnostāju saasinātās pasaules uztverei kopumā. Ja skolotājs bērnos neatrod nekā uzslavas vērta, pats ir pārāk nemotivēts, lai to saskatītu.
Tas pats sakāms arī par pateicību skolēniem par labi padarītu darbu. Atzīme nav pateicība. Atzīme drīzāk ir atkarīgs un manipulatīvs ziedojums kādai izdevīgai sistēmai. Ar sirsnīgu paldies mēs parādām, ka novērtējam un cienām skolēnu darbu un pūles.
Izglītības sistēma bez pateicības ir bīstama. Tā mēs, skolotāji, kādu dienu varam palikt bez skolēniem. Skolēna rūpes, piemēram, mājasdarba izpildē nav kaut kas automātisks vai pats par sevi saprotams, kas bezpersoniski novērtējams ar atzīmi. Mēs taču neko nedarām tāpat vien. Bet ja darām, tad tikai tad, ja kāds mums par to ir pateicīgs.
Harismātiska skolotāja panākumi
Pozitīvi harismātisks skolotāja valdzinājums, enerģija un konstruktīva noteiktība, saistīta ne tikai ar profesionālajām zināšanām, prasmēm, iemaņām un kompetencēm vien, bet labākais panākumu priekšnoteikums ir personībai, iespaidam, kādu skolotājs spēj atstāt uz skolēniem.
Profesionālās zināšanas nenozīmīgi ietekmē panākumus. Braiens Treisijs, Amerikas atzītākais panākumu skolotājs, apgalvo, ka tikai 15% panākumu atkarīgi no profesionālajām zināšanām, bet lielāko daļu veido personība un tās valdzinājums.
Tātad tas nozīmē, ka profesionālajai pilnveidei nav ne puse jēgas, cik ir vērts ieguldīt laiku un resursus harismātisku spēju attīstīšanā jeb personības pilnveidē.
Sanāk tā, ka skolotāju profesionālā pilnveide kursu organizatoriem un ierēdņiem tāda kā naudas pelnīšana vien sanāk. Arī savās pedagogu tālākizglītības lekcijās ne vienu reizi vien esmu saklausījis repliku „diez ko tu man vēl te vari pamācīt profesionālajā jomā?!”.
Skolotājus (arī skolēnus) vairāk interesē personība, nevis kaut kāda zināšanu pūra lāde. Arī pētījumi to apstiprina, ka skolēns mācās nevis no skolotāja zināšanām, bet gan no viņa personības.
Tāpēc kļūsim par skolotāju, kura vēlmes skolēni nolasa jau no acīm. Ir taču tādi skolotāji, kuriem pat nav jāsaka, ko viņi gribētu? It kā bez pašu līdzdalības viņi saņem to, ko vēlas un kas viņiem vajadzīgs.
Tā var atgadīties skolotājam, kuram skolēns – bez uzaicinājuma – noliek uz galda kādu papildu izdarītu darbu. Viņam tas nav jāpieprasa, jo skolēns automātiski zina, kas skolotājam ir vajadzīgs.
Bērns savam skolotājam automātiski domā līdzi un bez vilcināšanās izdara darbu, negaidot skolotāja norādījumus. Skolēnu automātiski un bez piepūles motivē skolotāja harisma. Skolēni viņam ir pieķērušies, viņu augstu vērtē un godā, un ikviens viņam vēlas sagādāt prieku.
Vai ir zināma tāda skolotāja, kurai skolēni bez jautāšanas pasniedz krītu uzreiz, jo ir zināms, ir jūtams, ka krīts viņai šajā brīdī ir nepieciešams, jo ar krītu uz tāfeles viņa bērnā ievilks jaunu līniju bērna neatkārtojamā personībā.
Ir pazīstamas tādas skolotājas, kuras vieni un tie paši skolēni viņas dienas laikā sveicina vairākkārtēji. Tas ir nepieciešams abiem – gan bērnam, lai no iedvesmas spēka paceltos un tiektos uz prātu neaptveramām virsotnēm, gan – skolotājam – lai apliecinātu savu unikālo neatkārtojamību un tāpat kā skolēns tiektos prātu neaptveramās virsotnēs. Tā ir harisma – māksla apburt!
Priekšnieku laiki ir pagājuši. Vārda dienas kalendārā tāda vārda kā „direktors” neatradīsim. Cita lieta, ja direktors ar savu harismu panāk, lai viņa padotie viņu sauktu nevis vārdā, bet par direktoru. Tas ir viņa autoritātes un harismas nopelns.
Skolotājs, kurš pozitīvi izturas pret skolēniem, sasniedz labus mācību un audzināšanas rezultātus, proti, kad darbs tiek darīts ar prieku, un ikviens tam nododas pilnīgi, ir brīvs no emocionālā izdegšanas sindroma. Darbs tiek padarīts bez kavēšanās, problēmas atrisinātas vislabākajā veidā, un mērķi sasniegti ātrāk.
Pozitīva izturēšanās pret sevi un citiem vairo dzīvesprieku. Tam, kurš dzīvo un strādā ar prieku, ķeras pie darba ar sajūsmu, motivē ne tikai sevi, skolēnus, kolēģus, bet arī valdību un valsti kopumā. Tad panākumi seko cits citam. Vajag tikai atcerēties, ka atcerēties par panākumiem un tos vadīt, ir nepieciešams ik dienas.
„Vadīt” nozīmē pamudināt cilvēku darīt to, ko viņš grib, jo viņš to grib pats,” teicis Dvaits D. Eizenhauers. Skolotājs, kurš palīdz bērniem gūt panākumus, vadot un motivējot atbilstoši viņu spējām, veicina to, ka uzplaukst ne tikai skola, bet pieaug arī gan skolēnu, gan skolotāju dzīvesprieks.
Prasme pareizi un labi vadīt skolēnus ir atkarīga no skolotāja autoritātes. Ar to es nedomāju to autoritāti, kas piemīt personai ieņemamā amata dēļ, bet gan dabisko autoritāti, kas piemīt stiprai, starojošai personībai.
Skolotājs ar neviltotu autoritāti atstāj iespaidu ar to, kāds viņš ir, nevis ar to, kas viņš ir. Dažkārt par skolotāju dabisko respektu un autoritāti runā nelabprāt, jo tādus skolotājus nav ērti vadīt, viņi ir grūti lokāmi pēc citu gribas, jo harismātiski skolotāji spēj pārkāpt pat iracionālo robežu.
Vāji skolotāji, kas pedagoģiskajā darbā negūst panākumus, kļūt par apgrūtinājumu visai skolai, jo viņi nav motivēti un ir vīlušies sevī, tādēļ nelabvēlīgi ietekmē izglītības iestādes iekšējo klimatu. Un harismātisku skolotāju ēnā vājie skolotāji izskatās īpaši uzkrītoši. Un tad skolā sāk rasties visādi konflikti.
(Turpinājums rīt.)
