Skolotāja harisma kā pozitīvās domāšanas ieradums, kā pozitīvās domāšanas ieradums un tā noregulējums uz pozitīvo (4. daļa)

Harisma un pozitīvās domāšanas ieradums

Par paradumu kļuvušie pozitīvie vai nega­tīvie domāšanas modeļi izraisa ne tikai mūsu dvēseles un ķermeņa stāvokli, skolēnu sekmību vai nesekmību, adekvātu vai neadekvātu uzvedību, bet arī skolotāju situāciju valstī kopumā. Citiem vārdiem sakot, tas nosaka, vai mēs virzāmies uz priekšu vai stāvam uz vietas bez panākumiem.

Piemēram, mēs izbaudām mierīgu svētdienas vakaru savas ģimenes locekļu sabiedrībā. Iezvanās tālrunis. Mēs gaidām laba drauga zvanu. Tādēļ arī atsaucamies labā omā. Taču otrā galā nav gaidītais draugs, bet gan, piemēram, skolas direktors. Mēs esam pārsteigti. „Vēl nekad nav gadījies, ka viņš svētdienas vakarā man piezvanītu uz mājām,” mēs tramīgi nodomājam. Vienlaicīgi mums galvā iešaujas dažādas domas: „Kāpēc viņš man zvana uz mājām? Vai kas noticis? Vai esmu pieļāvis kādu kļūdu?”. Adrenalīns izdalās mūsu ķermenī, elpošana kļūst seklāka un paātrinās, sirds sāk dauzīties straujāk. Viņš gribētu rīt pirms pedagoģiskās padomes sēdes ap­runāties ar mums savā kabinetā. Mums kļūst pavisam nelāgi ap dūšu, un mēs piekrītam. Vakars ir sabojāts. Domās mēs izvērtē­jam visus rītdien apspriežamos punktus, apsveram, vai neesam kaut ko aizmirsuši un tamlīdzīgi. Jo ilgāk mēs lauzām galvu, jo nedrošāki kļūstam. „Jābūt noteikti kā­dam iemeslam, kāpēc direktors man svētdienas vakarā piezvana uz mājām, un pirms sēdes viņš liek ierasties savā kabinetā. „Kur ir kļūda?”, mēs satraukti vaicājam sev. Naktī mēs guļam slikti. Nākamajā rītā, sēžot pretī skolas direktoram, mēs esam saspringti un jūtamies ļoti nelāgi. Pirms viņš sāk runāt, mēs ņemamies skaidrot, ka, esam gatavi izskatīt jebkuru citu rīcības va­riantu, gadījumā, ja mūsu ieteiktais variants netiktu atzīts par labu. Direktors mūs izbrīnā uzlūko, ir acīm redzami nedaudz samulsis. Tomēr viņš mums jautā, vai mēs būtu ar mieru pārņemt izglītības iestādes lielākās struktūrvienības vadību? Mēs esam pārsteigti atkal un stostīdamies piekrītam.

Pēc divām nedēļām skolas direktors mums paziņo, ka nākamajā mācību gadā lielākās struktūrvienības vadību uzticēs citam kolēģim. Mūsu reakcijas, proti, nedrošības dēļ, direktors vēlreiz pārdomāja savu lēmumu. Viņš nonāca pie secinājuma, ka struktūrvienības vadītāja amatam tomēr vairāk der spēcīgāka, pašpārliecinātāka, neatkarīgāka personība.

Tātad sanāk, ka mūsu nedrošība viņu pamudināja vēlreiz apsvērt un pārdomāt savu lēmumu. Viņš mūsos vairs nesaskatīja stipro, pašapzinīgo iespējamo struktūrvienības vadītāju. Kāpēc rodas šāda situācija?

Svētdienas novakares zvana negatīvā novērtējuma sekas bija negatīva reakcija. Novērtējot zvanu tikai kā neitrālu informāciju, proti, lūgumu agrāk ierasties direktora kabinetā, mēs būtu izturējušies citādāk. Mēs būtu pašpārliecinātāki un drošāki, kā arī droši vien dabūtu šo amatu.

Tātad jo vairāk informācijas sais­tīsim ar pozitīvām emocijām, jo pozitīvi konstruktīvāk mēs reaģēsim. Būtu mēs prie­cājušies, ka skolas direktors mums brīvdienas nogalē zvana pat uz māju (skat, cik neaizstājams darbinieks!), tad mūsu un skolas direktora reakcija būtu izrādījusies daudz pozitīvāka.

Zemapziņa pretstatā ap­ziņai jeb saprātam nav kontroles orgāns, bet gan padevīgs, mēms kalpotājs jeb absolūtais izpildorgāns. Tā darbojas kā mehāniska ierīce, neatšķir labo no ļaunā, sekmīgo no nesekmīgā, baltu un melnu, pareizo no nepareizā, laimi vai nelaimi un tā tālāk. Atkarībā no tā, kura svira tiek darbināta, tiek iedarbināta atbilstoša programma -pilnīgi automātiski.

Tādēļ nav brīnums, ka Latvijai ir vieni un tie paši tādi vai citādi deputāti, tāda vai citāda valdība, daži cilvēki nav laimīgi kopā arī ar des­mito laulāto draugu, daži skolotāji nekad nav apmierināti ar skolēnu veikumu un tā tālāk un bez sava gala. Kamēr iekšējā programma netiks mainīta, ar­vien no jauna radīsies tā pati attiecību shēma – neatkarīgi no deputātiem, valdības, dzīvesbiedra, izglītības iestādes administrācijas vadītāja, kolēģiem un skolēniem.

Un neatkarīgi no tā, vai valdība, dzīvesbiedrs, direktors, kolēģis un skolēns būtu ideāls vai ne. Skolēnu neadekvātā uzvedība un nesekmība tāpat kā „sliktā” valdība un ministrija ir nenovēršami loģisks rezultāts, ja par to turpināsim runāt. No kvantu fizikas viedokļa – par ko nedomā un nerunā, tas izzūd pats no sevis.

Ja savos skolas gados esam piedzīvojuši pārdzīvojumu, ka es neesmu teicamnieks, bet gan kāds cits, zemapziņa ir saglabājusi automātisku kombināciju „Mācības – tā ir nežēlīga cīņa, mācības ir automātiska vilšanās”.

Kad vien mums ir darīšana ar skolu, šī ieprogrammētā neirālā shēma sāk dar­boties automātiski un neatkarīgi no tā, vai mēs to vēlamies vai – nē: mēs esam uzmanīgi, drošības dēļ neapmeklējam vecāku sapulces vai, kompensējot zaudējumu, mēs pirmie uzsākam nežēlīgu cīņu par skolas gados zaudēto un nesasniegto.

Sastinguši negatīvi domāšanas modeļi apgrūtina dzīvi, kļūst par cēloni dvēseles un ķermeņa problēmām, par privātām un pro­fesionālām neveiksmēm.

Mēs esam tikai tas, kādu mēs sevi iedomājamies. Mēs saņemam to, ko iztēlojamies. Ja ticam, ka esam slimi, tad mēs agri vai vēlu saslimsim, jo iztēlē radītajām domām taču ir nepieciešams kāds materiāls substrāts, kur tam visam uzkrāties un materializēties.

Kas mūs, skolotājus, padara veiksminiekiem vai neveiksminiekiem? Ne jau vienreizēja veiksme vai neveiksme, bet gan priekšstats par sevi, skolēniem, kolēģiem, skolu un dzīvi kopumā.

Šis priekš­stats tad arī materializējas jeb kļūst par realitāti. Skolotāja tēls, kāds mums ir par sevi, vada mūsu izturēšanos. Viss, ko mēs piedzīvojam, ir subjektīvs. Smadzenes nav īstenības izzināšanas orgāns, bet gan subjektīvo procesu apkopotājs. Smadzenes ir programmēšanas orgāns, un atkarībā no tā, ko tajā esam ievadījuši, ir atkarīga mūsu veiksme vai neveiksme.

Imanuels Kants ir sacījis, ka „nav lietas pašas par sevi.” Domas ir mūsu liktenis. Ja mēs par savu valsti, valdību, direktoru un skolēniem runāsim sliktu, tad arī viņi par sevi tā sāks domāt, un rezultātā viņi atbilstoši arī izturēsies un nav brīnums, ka ar viņiem apietas kā ar negodīgiem, nesekmīgiem un tamlīdzīgi.

Kas skolotāju dara veiksmīgu, kas skolēnu dara sekmīgu? Protams, ka priekšstats par panākumiem. Un kuram ir priekšstats par panākumiem, rodas spēcīga motivācija strādāt un mācīties.

Noregulēsim negatīvo uz pozitīvo

Ja vēlamies savā dzīvē veikt pozitīvas pārmaiņas, tad mēs to varam izdarīt, mainot savu nostāju, priekšstatus un attieksmi. Pieredze, kas saglabāta kā negatīva, jāpārvērš pozitīvā.

Tas, kas mūsu ķermeņa attīstībai ir dzīvinošs un veselīgs uzturs, tas garam, pašap­ziņai ir pozitīvas domas un vārdi.

Ir svarīgi, ko mēs sakām otram, bet vēl svaigāk ir tas, ko mēs sakām sev. Pozitīvo tēlu, kāds mums ir par sevi, nekas nevar satricināt.

Bet ja mēs pret skolēniem izturēsimies tā, it kā viņu uztveres spējas būtu apšaubāmas, tad mēs to arī panāksim; bērns ticēs, ka ir ar palēninātu uztveri un izturēsies precīzi tā, lai viņa uztvere patiešām kļūtu lēna.

Mūsu veiksmes, neveiksmes, apkārtējie notikumi ir iepriekš iekšēji noteikti priekšstati. Ja mums būs slikti priekšstati, mums būs slikta dzīve. Un neviens cits kā vien mēs katrs radām šo tēlu un šo priekšstatu sevī nostip­rinām.

Ko mēs, skolotāji, par sevi domājam? Kāds priekšstats mums ir par sevi kā personu un skolotāju? Vēlreiz un vēlreiz apsvērsim, kādas pozitīvas spējas mums piemīt, kādas mums piemīt trīs galvenās pozitīvās rakstura īpašības, cik pozitīva ir mūsu dzīves nostāja, kādi ir mūsu dzīves pozitīvie nolūki un tā tālāk.

Ir ārkārtīgi svarīgi sevi iepazīt pozitīvā aspektā, tad arī apkārtējie zinās, ko darīt ar mums, proti, mūs iepazīt pozitīvā aspektā. Skaidrība par pozitīvajām domām, nostāju, vērtībām, mērķiem, stiprajām pusēm mums palīdzēs sasniegt pozitīvu izaugsmi.

Tādēļ ik dienas izteiksim un/vai uzrakstīsim savas piecas labākās rakstura īpašības, pozitīvākos padarītos darbus dienas laikā (Martin Seligman, 2002).

Patiesi iepazīt sevi, pieņemt sevi un patikt sev – tam ir ļoti tāle­jošas materializācijas sekas. Atbilstoši likumam par rezonansi svārstīties var tikai tas, kas pastāv. Vai citiem vārdiem: kurš nesaskata un nenovērtē savas pozitīvās īpašības, nevar tās saskatīt un novērtēt arī citos cil­vēkos.

Jo biežāk domājam vienu un to pašu domu, jo dziļāk mūsu smadzenēs iespiežas atbilstoša domāšanas neirālā shēma, un jo automātiskāk seko mūsu reakcija, jo pamatīgāk iespiežas mūsu zemapziņā. Tādēļ aizvien vairāk un vairāk pievērsīsimies saviem pozitīvajiem aspektiem, nevis vājībām.

Pirmo reizi domātai domai vēl ir par grūtu atstāt pēdas mūsu smadzeņu diktētajā nervu tīklojumā. Tai vēl jāsameklē savs ceļš, savs savienojums. Domas atkārtojums iestaigā ceļu, līdz tas kļūst par ātru, platu maģistrāli. Drošības nolūkos mēs turpmāk automātiski vienmēr izvēlamies doties pa ierasto šoseju – paradums izveidojies, programma ir droši saglabāta.

Panākumiem bagāti skolotāji domā par panākumiem, neveiksminiekiem – bēdīgas domas. Kāds, kurš nepārtraukti runā par skolēnu nesekmību, to arī sasniedz. Dažkārt mēs žēlojamies, ka „galva ir tā piebāzta…”

Taču ne jau informācijas daudzums ir izšķirošais, bet gan kvalitāte. Nevis domas nosaka mūs, bet gan mēs nosakām savu domāšanu. Tādējādi ne tikai skolotāja profe­sionālie panākumi ir pozitīvo domu sekas, bet arī veselība, izskats, harismas īpašais valdzinājums.

 Eksistē tikai tas, par ko tika iepriekš domāts un runāts. Dažkārt gadās dzirdēt argumentu: „Tāds nu es esmu.” Ja vēlamies tāds arī palikt, tad viss ir kārtībā, jo katrs pats ir savas laimes vai nelaimes kalējs, bet ja neesam apmierināti, tad ņemsim vērā iepriekš minēto.

Zemapziņa neko nepārbauda, tā tikai izpilda to, ko mēs nemitīgi domās un vārdos tai atgādinām. Izšķiroša nav tikai skolotāja profesionālā kvalifikācija vien, bet pirmām kārtām attieksme pret sevi, situāciju un domāšanas ieradumiem.

Taču, ja kāds skolotājs vai skolēns sevi uzskata par neveiksminieku un vienmēr tikai domā un runā: „Es to nevaru” vai „Nav jēgas” , zemapziņa liek viņam darīt visu, lai viņa domās sarunātais realizētos tā saucamajā reālajā pasaulē. Tādā veidā neveiksmīgi skolotāji un skolēni paši padara sevi par neveiksminiekiem.

Pierakstīsim savas domas

Paņemsim vienu lapu pozitīvām (konstruktīvām) domām un otru – negatīvām (destruktīvām). Tad labāk varēsim redzēt, „kura lapa tiek ātrāk aizpildīta, kā arī saskatīt svarī­gākos, respektīvi, negatīvākos domu aizmetņus. (Nīkolauss B. Enkelmanis 2008).

No mums ir atkarīgs, ar kādiem, priekšstatiem, emocijām, attieksmi un jūtām mēs saistīsim noteiktu infor­māciju. Protams, ka vispirms rīkosimies pēc jau pastāvošiem paraugiem. Tas ir, noteiktās situācijās mēs reaģēsim līdzīgi, jo shēma jau ir gatava.

Bet sliktāk ir tad, ka mēs nemaz vairs nemanām, kas patiesi notiek ar mums, jo esam jau tā pieraduši, ka ārpus sevis nekā cita vairs neredzam. Tāpēc ir svarīgi jau laikus atbrīvoties no vecajiem domāšanas veidiem un uzvedības paraugiem. Šādu sarakstu veidošana mums palīdzēs savlaicīgāk saskatīt sevī to, ko mums vajadzētu sākt sevī mainīt jau tagad.