Skolā nekas nemainīsies, kamēr nemainīsimies mēs
Tāpēc, lai skolā mēs piedzīvotu pozitīvas pārmaiņas, rūpīgi uzmanīsim savus domu gājienus un ikdienas paradumus automātiskās situācijās. Ja tomēr savos paradumos pamanām kaut ko nevēlamu, nospraudīsim jaunus mērķus.
Mērķu nospraušana it īpaši krīzes situācijās darbojas kā glābējriņķis. Tā nav saistīta tikai ar darbības kontroli vien, bet pirmām kārtām jau ar apzinātas un mērķtiecīgas domāšanas izveidi.
Šāda pozitīvu domāšanas ieradumu izveide un nostiprināšana palīdz konstruktīvi pārprogrammēt mūsu zemapziņu. Un atkārtosim, un vēlreiz atkārtosim savus pozitīvos domāšanas ieradumus, kamēr nostiprinās kā automātisks domāšanas veids. Automātiskas domāšanas veida pamatā ir ticība. Ticība veidojas no automātiskas atkārtošanas.
Ticība pozitīvam pavērsienam automātiski programmēs mūsu rīcību. Ticība mobilizē visus iespējamos resursus gan ķermenī, gan garā. Un ne tikai – arī apkārt notiekošajā pasaulē. Visļaunākais, ko varam nodarīt izglītības sistēmai, ir par to runāt sliktu, nemitīgi tajās meklēt problēmas, domāt un runāt par tām.
Skolotāji, kuri par skolu mēdz runāt sliktu, patiesībā strādā bez ticības sev, savam darbam, skolai un nākotnei. Patiesībā mūs vairāk ietekmē nevis tā saucamā realitāte, bet gan mūsu priekšstati, uzskati un ticība jeb, citiem vārdiem sakot – mūsu pārliecība.
Tāpēc tagad pat pārliecināsimies, kam mēs ticam. Paņemsim papīra lapu un bez domu kontroles uzrakstīsim uz tās pirmās piecas lietas, kam mēs ticam. Tad bez ilgas domāšanas uzrakstīsim arī piecas lietas, ko mēs domājam par sevi, piemēram, „es ticu, ka man ir…” tādas un tādas spējas.
Arī apgrieztā veidā šis princips darbojas tāpat: negatīva pārliecība panāk nelabvēlīgu iznākumu. Ja skolotājs tic, ka viņš nevarēs panākt draudzīgu vienošanos ar skolēnu, tad viņš programmē sevī neveiksminieka (upura) domāšanu ne tikai sevī, bet vienlaicīgi arī skolēnā.
Tāpēc, ik reizes uzrakstot uz lapas vai, izsakot vārdos pozitīvus apgalvojumus (bez priedēkļa „ne”), mēs aizvien vairāk un vairāk sāksim izstarot pašpaļāvību un savukārt pašpaļāvība ir personiskā valdzinājuma pamatā. Personīgajam valdzinājumam nav iespējams pretoties. Valdzinājums tāpēc ir valdzinājums, lai tam nodotos, nevis pretotos.
Skolotāja pozitīvās zināšanas un ticība ir pozitīva vara
Neirolingvistiskās programmēšanas pamatpostulāts ir spēja skaidri un precīzi zināt, ko mēs vēlamies, proti, lai zinātu uz ko koncentrēties. Runa nav par to, lai strādātu kā negudrs, bet gan būt skaidrībā un pārliecībā, uz ko ir nosprausts mērķis.
Citiem vārdiem sakot, jāzina, kas jāpatur galvā. Mums ir daudz skolotāju, kuri pārpārēm pašaizliedzīgi strādā, domā par panākumiem, taču bieži vien aizmirst precīzi to nodefinēt.
Sanāk tā, ka šodien vairāk naudas, rīt augstāku amatu, un tad atkal vairāk naudas, jo ir jāpērk jauns dators… Šādā veidā pastāvīga attīstība būs grūti saredzama.
Šāda domāšana ir tikai īslaicīga reakcija uz ārējiem apstākļiem, kas nav uz panākumiem virzīta domāšana un plānošana. Pierakstīsim savus mērķus, rakstīsim panākumu un veiksmes dienasgrāmatu.
Harismātiski panākumi pievelk citus panākumus. To veicina konstruktīvās domāšanas radītās sekas.
Par iespaidošanas mākslu harismas aspektā
Skolotāja balss un vārdu prasmīga izmantošana skolotāja harismas veidojošs instruments, jo ar valodas varu harismātisks skolotājs piekļūst skolēnu zemapziņas dziļākajiem slāņiem. Tas nozīmē, ka harismātiska skolotāja balss, viņa teiktais iespiežas daudz dziļāk nekā citu skolotāju sacītais.
Ar trāpīgiem vārdiem, izrunātiem skanīgā balsī, mēs varam piekļūt skolēnu būtībai, varam viņus patiesi iedvesmot, īsā brīdī viņu izraut no ikdienišķā noguruma un pelēcības.
Harismātiski iedarbīgas valodas lietojuma spējas var trenēt tikai tajā gadījumā, ja to trenē personība, nevis sīku rūpju pārņemts cilvēks, kurš tā vietā, lai runātu par mērķiem un vīzijām, runā tikai par sevi. Stiprām personībām ar cienīgu pašapziņu nav nepieciešams sevi nostādīt centrā. Harismātisku skolotāju centrs ir viņu dabiskais valdzinājums.
Ļoti svarīgi, ko mēs pasakām citiem, bet vēl svarīgāk ir tas, ko mēs sakām sev. Suģestija un pašiedvesma ir mērķtiecīgas ietekmēšanas metodes.
Pirms iespaidojam skolēnus, pirmām kārtām mācīsimies iespaidot sevi, jo tikai tas, kas nāk no mūsu visdziļāk izjustās iekšējās būtības, patiešām var sasniegt un uzrunāt jebkuru skolēnu.
Te runa ir arī par pedagoģisko suģestiju, proti, skolēnu panākumi iestājas brīdī, kad skolotājam izdodas viņos iedvest veiksmes ticību. Turpretim ar postošu un negatīvu suģestiju daudziem skolēniem tiek iestāstīts pretējais, ka viņi nevar to vai citu – tik ilgi, kamēr viņi tam notic un par tādiem tiešām arī kļūst.
Tātad jebkuram nesekmīgajam un nepaklausīgajam skolēnam ir jāsāk justies kā sekmīgajam un paklausīgajam. Viņiem ir jāģērbjas, jārunā un jāizturas tā, kā to dara sekmīgie un paklausīgie.
Skolēni un skolotāji, iejūtoties veiksminieku lomā, ar šīs spēles vibrāciju palīdzību to pārnes ne tikai uz sevi, bet arī uz citiem. Ja smiesimies, skola mums rādīs jautru seju, ja tēlosim sekmīgos, par tādiem kļūsim. Priekšplānā izvirzās tas, ko mēs emocionālā līmenī uzrunājam skolēnos.
Ja sagaidām no skolēniem, ka viņi būs labvēlīgi, laipni, atvērti, tad mēs to parasti arī saņemsim. Ja gaidām pretējo, ka mūsu priekšlikumi tiks noraidīti, ka skolēniem mēs nepatīkam, tad mēs viņos veicinām šo izturēšanos jau ar savu nostāju vien. Notiek tas, kam mēs ticam. Nekas nepārliecina tik labi, kā paša pieredze.
Izvēlēsimies trīs skolēnus, kuri, kā mums liekas, mūs, skolotājus, ne īpaši ieredz. Pateiksim sev izjusti, ka mēs šiem skolēniem patīkam, ka viņi pieņem mūsu priekšlikumus, ir pat sajūsmā par mūsu idejām.
Savienosim šīs domas ar kādu tēlu. Ko dod vīzija, ja neesam dziļi pārliecināti, ka mūsu sacītais ir lielisks un arī īstenojams? Ko dod skolotāja profesionālās zināšanas, ja nav harismātiskas aizrautības?
Par izglītības vadības stiliem
Zinātniskā materiālisma laikā dažkārt domājam, ka pārliecināt var tikai ar pierādījumiem, pareiziem faktiem un argumentiem. Nemitīgu karojošu pierādījumu meklējumi drīzāk ir tāds kā sava veida intelektuālas vardarbības paveids.
Vai pietiekami bieži mēs, skolotāji, ļaujam saviem skolēniem brīvi lemt un rīkoties? Vai pietiekami bieži mēs ļaujam viņiem izmēģināt pilnīgi jaunas idejas, varbūt pat pavisam trakas? Vai atbalstām inovatīvo domāšanu? Vai arī tās drīzāk ir vienīgi tukšas runas, un mēs neļaujam skolēniem pašiem uzņemties atbildību, iejaucamies visos sīkumos ar pareizā meklēšanu?
Vai norādām skolēniem, kas viņiem būtu jādara, taču dodam viņiem brīvību to veikt tikai un vienīgi atbilstoši saviem ieskatiem (standarta prasībām)? Cik nopietni mēs izturamies pret skolēnu priekšlikumiem, vai pārrunājam tos?
Vai drīzāk pieņemam vienpersoniskus lēmumus? Kā mēs izturamies pret skolēnu kļūdām? Cik bieži mēs spējam uzslavēt? Vai arī domājam, ka pārāk liela atzinība padarīs skolēnus pārgalvīgus un iedomīgus? Vai skolēni mūsu klātbūtnē jūtas labi? Vai bieži viņi mums uzdod jautājumus?
Tas, ka viens skolotājs pretendē uz varu un autoritāti, dod norādījumus, kritizē un slavē, ir bīstami. Skolēni, kuri izglītošanās procesos tiek ierobežoti, nevar uzrādīt labus rezultātus, nemaz nerunājot par radošiem priekšlikumiem vai personīgām domām.
Problēma ir tā, ka skolotāji, kuri daudzus gadus bija raduši vadīt autoritāri, komandas darbā redz tikai iespējamu varas zudumu. Komandas darbs skolēniem nozīmē vairāk patstāvības un mazāk atkarības – vairāk pedagoga personiskās autoritātes un mazāk viņa amata varas. Uz šāda pamata var rasties sekmīga un radoša sadarbība.
Elastīga izglītības vadība, vērsta uz panākumiem, kuros ņem dalību ikviens un arī jūtas kā dalībnieks. Tāpēc būsim tādi skolotāji, kas izstaro tāda veida autoritāti – kā personisko, tā arī profesionālo -, kas atstāj iespaidu uz ikvienu skolēnu.
Tādi skolotāji pārliecina ar savu personību un valdzinājumu, nevis piespiešanu. Tad mūsu skolēni paši un labprāt izrādīs iniciatīvu, būs motivēti un spārnoti. Tādos apstākļos viņi būs spējīgi pāraugt sevi. Patiesi harismātisks skolotājs ir tāds, kuram skolēni seko nevis pienākuma pēc, bet gan tādēļ, ka tic un uzticas, ka vēlas būt viņa sabiedrībā.
Uzticību gūst tas skolotājs, kurš vada ar sirdi un saprātu, kurš uzņemas atbildību, ir paraugs, atzīst citu veikumu, kuram ir taisnīguma izpratne, kurš skolēnus virza un nosaka viņiem arī prasības.
Ja mūsu izglītības iestāde vēlas atrasties priekšgalā, tad atcerēsimies jebkuram mācību un audzināšanas uzdevumam piešķirt jēgu. No tā rodas motivācija, dzinējspēks. Un viens no motivācijas priekšnoteikumiem ir skolēna individuālo spēju veicināšana. Tā ir viena no visas komandas atslēgām ceļā uz izglītības iestādes panākumiem.
Skolēni vēlas savu skolotāju redzēt, dzirdēt un būt saskarsmē arī emocionālajā līmenī. Skolotājs, kuram nav laika saviem skolēniem, kurš ir distancējies ar pārmēru nopietnu sejas izteiksmi, nespēj nevienu motivēt. Izglītības vadība vispirms sākas ar sevi, proti, skolotājiem. Skolotāji, kuri vada ar harismu, spēj iedvesmot skolēnus un motivēt – viņiem ir pieejams viss.
Skolēnu attieksme citam pret citu un skolotāja attieksme pret skolēniem drīzāk būtu jāuztver kā viens no partnerības veidiem. Skolēna pašapziņa veidojas ne tikai no saskares ar skolotāja amatu vien, bet arī no skolotāja personības.
Izglītības vadībā nav runa par informācijas apmaiņu vien, bet gan kā vislabāk un ātrāk informēt viens otru par nodomiem, mērķiem un pārmaiņām. No mums ir atkarīgs, vai izdosies uzrunāt savus skolēnus un ieinteresēt viņus kopējam darbam, motivēt un iedvesmot.
Skolotāja amatam raksturīgā vara ļauj ietekmēt noteiktas jomas. Uz ielas skolotāju vairāk vai mazāk, protams, sveicina, pārpildītā zālē skolotājam vienmēr atradīsies kāds brīvs krēsls un tamlīdzīgi.
Skolotāja varas ārējie simboli vairāk vai mazāk izraisa noteiktu apkārtējās vides attieksmi. Tas attiecas arī uz tādiem tituliem kā skolas direktors, profesors vai doktors. Taču šāda savstarpējā ietekmēšanās vairāk vai mazāk notiek tikai amata līmenī. Bet kādu dienu šī iedarbība pēkšņi var beigties, piemēram, ja amats ir zaudēts.
Tad skaidrāk var saskatīt atšķirību starp amata un personības varu. Skolotāja formālā amata vara drīzāk rada nedrošību, rodas aizture, aug bailes pieļaut kļūdas. Arī apkārtējie nejūtas brīvi, jo pieļauj domu, ka kaut kā varētu sev kaitēt.
Radošums, spontānums, iekšējā brīvība tiek apslāpēti jau iedīglī un rezultātā kontakts notiek prāta līmenī. Turpretim harismātiskas personības vara panāk pretējo. Ikviens cenšas darīt labāko, jūtas brīvi, var domāt radoši un ir motivēts. Kontakts rodas arī emocionālajā līmenī.
Ja mēs vēlamies uzzināt, kādā līmenī mēs ietekmējam skolēnus, tad mums vajadzētu zināt, kādu iespaidu mēs uz viņiem atstājam. Te der pārdomāt, kāds ir mūsu personības ārējais un iekšējais veidols, proti, uzstāšanās, apģērba krāsas, valoda, gaita, cik lielā mērā spējam atstāt uzticības cienīgu un drošu iespaidu, atstājam mierīgu vai drudžainu iespaidu, vai skolēniem patiesi rodas izjūta, ka esam par viņiem patiesi ieinteresējušies, vai protam labi klausīties, cik bieži mēs viņiem ļaujam izteikties, vai skolēni mūsu klātbūtnē jūtas vajadzīgi, vai viņu veikums ir atbilstoši cienīts un atzīts un kādā veidā to izrādām, kas liek skolēniem aktīvi iestāties par mums personīgi, kopējiem mērķiem un izglītības iestādi kopumā?