Paldies saku māmiņai,
Ka Ieviņu vārdu lika:
Kad atnāca pavasaris,
Visi līči balti zied.
Ievu sievu es apņēmu,
Lielu radu gribedams;
Kad atnāca pavasaris,
Pilni līči ievas ziedu.
Tautiets mani precedams
Lāša kurpes šūdinaja.
Atnāk bada pavasaris,
Apēd pirkstus laizīdams.
Bika baka plānu maizi,
Čuru čuru alutiņu!
Atnāks pavasaris:
Kundziņ, dod maizes!
Putra, putra, karašìnas
Badu dara sētiņâ:
Kad atnāca pavasaris,
Balta kule mugurâ.
Ņem, bāliņ(i) Ievu sievu,
Ieva sieva liela rada:
Kad atnāca pavasaris,
Visi līči balti zied.
Dod, māmiņa, kam dodama,
Nedod mani Juritim:
Kad atnāca pavasaris,
Visi valki “juri, juri”!
Vērpat, meitas, snājat, meitas,
Pavasara negaidat;
Kad atnāca pavasaris,
Dzērves kliedza tīrumâ ?.
Čīru čūru alutinus,
Pliku plaku karašìnu;
Kad atnāca pavasaris,
Visim paunas mugurâ.
Lai man tika, kas man tika,
Pavasaris vien man tika:
Kumeļam zaļa zāle,
Man tàs ciema dzeltenites.
Lai bij labis, kas bij labis,
Pavasaris, tas bij labis:
Kameļam zaļa zāle,
Man pašam ciema meitas.
