Par pozitīvo pašsuģestiju
Pašsuģestijai var būt tāda pati iedarbība kā medikamentiem. Suģestija sākas ar reklāmu televīzijā vai arī tad, kad ārsts saka: „Pēc nedēļas jūs būsiet atkal vesels.” Mēs tiekam ietekmēti, pie kam mēs to nemaz neapzināmies, un ietekmējam citus, šo ietekmi izdarot neapzināti.
Politika, reklāma, sabiedrisko attiecību akcijas un citi triki pamatojas uz suģestiju. Jo suģestējošāks būs formulējums, jo vēstījums labāk iespiedīsies atmiņā. Arī šis teksts, ko mēs pašlaik lasām, ir suģestija. Ceru, ka pozitīva.
Tas ir spēcīgs līdzeklis pašietekmēšanai: mēs programmējam savu zemapziņu uz panākumiem un uz savu harismātisko spēju uzplaukumu. Jebkurš skolotājs var strādāt ar pašsuģestiju. Ar pašsuģestiju mēs varam iedarboties uz savu un skolēnu zemapziņas dziļākajiem slāņiem.
Mēs taču zinām, ka zemapziņa ir izpildes orgāns – dara visu, ko mēs tai sakām. Tā nezina, ko mēs vēlamies, ko – nē. Tā vadās tikai pēc viena principa – ja par to runā, tātad tas ir vajadzīgs.
Tas nozīmē, ka vajag vēl un vēl runāt par savām stiprajām pusēm, kā rezultātā varam likt pilnībā uzplaukt skolotāju harismātiskām spējām, ja vien mēs sevi neatturētu no visvajadzīgākā darba pasaulē, proti, darbu ar sevi.
Pašsuģestija vislabāk iedarbojas tad, kad to izrunājam un vēl labāk, ja to apvienojam ar kādu rituālu, piemēram, mazgājoties dušā. Apvienojot izrunāto vārdu ar fizioloģiskiem procesiem, tas pamatīgāk nonāk līdz zemapziņai.
Iesākumā bija vārds, kā vēsta Bībele. Ar domāšanu vien ir par maz. Bībelē nav teikts „iesākumā bija doma. Balss spēcīgi iedarbojas uz zemapziņu. Tādēļ ar domām vien nepietiek, lai veiktu patiesas pārmaiņas.
Jo biežāk suģestijā izmantosim balsi, jo ātrāk un dziļāk tā iespiedīsies atmiņā – kļūstot par jaunām, pozitīvām neirālajām shēmām jeb nosacījuma refleksiem. Ļoti vienkārši vakaros pirms iemigšanas ir izmantot CD atskaņotāju. Mēs varam mierīgi aizmigt, kamēr skan pozitīvas afirmācijas.
Ļausim personībai pozitīvi vibrēt un starot. Šādi mēs kļūsim par harismātisku skolotāju, kurš dabiskā veidā aizrauj skolēnus, kuram uzticas un labprāt seko. Apgūsim dabiskā valdzinājuma mākslu.
Tāpēc koncentrēsimies tikai uz to, ko mēs vēlamies, nevis runājot par problēmām, netīšām piemānīsim savu zemapziņu. Tātad skaidri saskatīsim savu mērķi, koncentrējoties tikai uz vienu, nevis to un to un vēl to.
Smadzenes vienlaicīgi spēj apstrādāt tikai vienu domu, un arī vēlamā doma labāk iespiežas atmiņā. Koncentrēšanās uz vēlamo mūs atbrīvos no nemiera un spriedzes, no iekšējās nedrošības, jo neirālie procesi pilnībā ir pārņemti tikai ar vienu, mums vajadzīgo, un tas mūsos radīs mieru.
Disciplinēsim savas domas uz konstruktīvo jeb pozitīvo, jo zemapziņa var darīt tikai to, ko mēs tai ne tikai konkrēti pasakām, bet arī nemitīgi atgādinām. Tādēļ formulēsim savas norādes precīzi un pozitīvi!
Pie spoguļa
Pastiprinātu iedarbību mēs panāksim, ja savu suģestiju bez kautrēšanās un ar pārliecību izrunāsim spoguļa priekšā. Ieskatīsimies sev acīs un skaļi izrunāsim savu suģestiju. Acīs skatoties, par sevi var izveidot ne tikai labākas domas, bet arī panākt lielāku iekšējo drošību un pārliecību. Šādā veidā mēs varam iemācīties aizvien pārliecinošāk un iedarbīgāk notēlot sevi, proti, savu vīziju, savas spējas un stiprās puses.
Izrunājot pašsuģestijas spoguļa priekšā, mēs mācāmies ne tikai sadzīvot ar sevi, bet arī kļūstam sev cilvēciski tīkamāki, pieņemamāki un saprotamāki. Mēs sajutīsim, kā mainās mūsu attieksme ne tikai pret sevi, bet arī pret visu pasauli kopumā, kā arī mēs labāk iepazīsim sevi un apgūsim spēju sevi pozitīvi pieņemt.
Tas radīs gan iekšēju, gan ārēju valdzinājumu. Skolēniem patīk tie skolotāji, kuri pirmām kārtām simpatizē sev. Spogulis nemelo, tas rāda ne tikai ārējo, bet nepārprotami atspoguļo arī skolotāja iekšējo pasauli.
Jo biežāk atcerēsimies un skaļāk izteiksim savu suģestiju, jo dziļāk tā iespiedīsies mūsu zemapziņā. Un tas nozīmē arī ātrāku mērķu sasniegšanu. Tas tāpēc, ka mūsu zemapziņa netiek maldināta, tai skaidri tiek pateikts, kas mums ir vajadzīgs.
Un drīz vien mēs konstatēsim, ka līdz ar iekšējām pārmaiņām, mainās arī mūsu apkārtējā pasaule. Kā jau tiku rakstījis iepriekš, nekas nemainās – kamēr nemaināmies mēs.
Par skolotāja balsi
Skolotāja balss pauž par skolotāju visu. No tās skolēniem kļūst skaidrs, vai skolotājs ir starā vai noguris, labā omā, slims, optimistiski vai pesimistiski noskaņots un galu galā pozitīvi vai negatīvi noskaņots pret sevi un skolēniem.
Balss to pasaka tāpat kā spogulis. Ja skolotājs ir labā noskaņojumā, tad arī skolēnus pārņem labs noskaņojums. Ja skolotājs ienāk klasē ar pozitīvu attieksmi, tad arī skolēnu pavisam neapzināti apgūs pozitīvu attieksmi pret skolotāju, viņa mācīto priekšmetu un varbūt arī visu skolu kopumā.
Piešķirot balsij spēku (ne tikai to paceļot vai kliedzot), mēs vienlaicīgi piešķiram spēku arī savai harismai. Skolotājs, kurš nespēj atzīt savu balsi, nespēj atzīt savu personību.
Tādēļ ir svarīgi pa īstam iepazīt savu balsi un sadraudzēties ar to. Un ne tikai – iemīlēsim arī to. Skolotājs, kurš izkopj savu balsi, izkopj arī savas personības būtību.
Par skolotāja spēju klausīties
Skolotājam komunikācijā ar skolēniem ir svarīga ne tikai spēja iespaidīgi runāt, bet arī spēja iespaidīgi klausīties. Skolotājs, kurš prot labi klausīties, pievelk skolēnus, jo ļauj viņiem apzināties viņu unikālo personības neatkārtojamību.
Skolotājs, kurš daudz runā un neprot klausīties, skolas dzīvē palaiž garām nozīmīgas lietas.
Klausīšanās ir aktīva darbība. Ja klausāmies koncentrēti, tad mēs, skolotāji, uzzinām daudz vairāk par skolēna personību. Izrādīsim interesi, mājot ar galvu, uzdosim jautājumus un liksim skolēniem manīt, ka patiesi saprotam un atmetīsim bailes, ka kādu dienu skolēns mūsu pozitīvo pievēršanos varētu izmantot ļaunprātīgi.
Par skolotāja acu skatienu
Skolotājs ar mierīgu skatienu izstaro iekšēju mieru. Nemierīgs skatiens liecina par satraukumu un iekšēju nemieru (arī negatīvismu). Skolotāja skatiens, kas nepārtraukti šaudās šurpu turpu, nekur nepieķeras, nespēj koncentrēties ne tikai uz pārrunājamo lietu, bet arī uz skolēnu personību.
Kad mēs skolēnos klausāmies koncentrēti, mēs skatāmies uz viņa lūpām. Tādējādi mēs viņā radām izjūtu, ka viņš tiek uztverts nopietni, tiek atzīts un tiek novērtēts. Skolēns, kurš tiek uzklausīts un skolotāja pamanīts, atrodas pozitīvā uzmanības laukā. Tāds skolēns mūsu uzmanību nepieprasīs ar uzvedības pārkāpumiem, jo viņš jūtas labi un droši.
Par skolotāja mieru
Mierīgi skolotāji piesaista skolēnu uzmanību un interesi, izstaro pozitīvu autoritāti un cieņu. Bieži vien pietiek ar to, ja stundas laikā pats skolotājs ir drudžains, nervozs un noguris, lai izjauktu mācību stundas norisi.
Harismātiski mierīgam skolotājam nav nepieciešams lūgt uzmanību – to skolēni velta viņam paši. Kad viņš sāk runāt, skolēni apklust. Ikviens skolēns gribētu dzirdēt, kas skolotājam ir sakāms šoreiz.
Skolotāja miers bērnos rada ticību un drošību, turpretim skolotāja drudžainā rosīšanās un steiga bērnos radīs aizdomas. Par šādu skolotāju rodas priekšstats, ka viņš pats nezina, ko grib, un visu dara tikai tāpēc, ka tas jādara un viss. Tādam skolotājam bērni nelabprāt dāvā savu uzmanību un uzticēšanos.
Nereti mēs skolā sūdzamies, ka skolas ikdiena ir kļuvusi pārāk nervoza un haotiska. Laika un miera vairs neesot nemaz. Pie tā vainīga esot ministrija, skolas administrācija ar savām prasībām un tā tālāk bez sava gala.
Bet skolotājs, kurš ir iekšēji mierīgs, saglabā mieru arī vislielākajā stresā un haosā. Arī miers, tāpat kā nervozitāte, var būt lipīgs. Radīt mierīgu skolas vidi nozīmē rast mieru sevī. Pat visdarbīgākajā vidē var rast mieru. Skolotājs, kurš kaut dienu skolas steigā ir juties mierīgs, saprotams, ka vairs nekad negribētu atgriezties pie vecā steigas modeļa.
Iespējams, ka sākumā steidzīgam skolotājam būs grūti samierināties mierīgu skolas vidi. Nereti mēs, skolotāji, esam raduši, ka nepārtraukti kaut kam ir jānotiek. Ja skolēns stundas laikā ir pacenties vairāk un uzdevumu paveicis ātrāk, mēs viņu netiešā veidā par to „sodām”, proti, dodam viņam papildu uzdevumu.
Sanāk tā, ka skolā nekas un nekad nebeidzas. Vai mēs varam iedomāties sevi skatāmies sporta pārraidi, kas nekad nebeidzas? Līdzīgi ir skolā – viens termiņš dzen otru, runājam visi reizē, kopā ar skolas zvanu visu laiku skan mobilie tālruņi, un pēc mācību stundām mēs pa taisno kopā ar skolēniem steidzamies uz skolas pasākumu.
Arī tur pasākuma programmas kārtībā ir savas aktivitātes un tā tālāk un bez sava gala. No malas pavērojot skolas ikdienu, varētu domāt, ka skolēni no mums bēg. Jo ātrāk sāksim skriet, jo ātrāk skries līdzi mūsu pasaule. Ja jau skolā viss ir kārtībā, bērni un skolotāji vairāk vai mazāk mācās un strādā labi, tad kāpēc ir šāda drudžaina steiga? Tas rada aizdomas.
Apstāsimies!
Ieelpojot sev teiksim: „Es ieelpoju!” un izelpojot: „Es izelpoju.” Varam izteikt to divos vārdos: „ieelpa” un „izelpa”. Vingrinoties elpa kļūs rāmāka un līdzsvarotāka, un arī prāts un ķermenis tādi kļūs.
Apzināta elpošana saista ķermeni ar prātu. Koncentrējoties uz elpošanu, mēs kļūsim viens vesels. Šādi vingrinot elpošanu, mēs varētu brīvāk domāt un labāk atpūsties, kā arī atbrīvoties no nevajadzīgajām, tērgājošajām domām.
Apzināta elpošana palīdzēs nomierināties, atslābināties un rast sevī saskaņu un mieru. Tas palīdzēs koncentrēties uz meditatīvo „šeit un tagad”, nevis nebažīties par nākotni. Rītdiena lai pati parūpējas par sevi, bet pagātne ir jau aiz muguras.
Nav jēgas skolas gaiteņos aizrādīt bērniem par skriešanu, klaigāšanu un grūstīšanos, ja paši esam pagalam saspringti un nemierīgi. Drīzāk otrādi – kad iesim pa skolas gaiteni, pievērsīsim uzmanību saskarei ar grīdu. Iesim tā, it kā mūsu apavi skūpstītu grīdu.
Pastaigāsimies tādā noskaņā, lai ik pa laikam, iedomājoties, iztēlojoties un redzot ko skaistu, gribētos izjust ko skaistāku vēl un vēl, aplūkot ziedus, bērnus un sataustīt savu roku.
Izdzirdot skolas zvanu, uz mirkli apstāsimies, ieklausīsimies savā elpā un sajutīsim dzīves burvību – ziedus, bērnus un brīnišķas skaņas… Iedomāsimies – noskan zvans, skolā visi apklust, sastingst uz vietas. Tāpēc atradīsim laiku, lai priecātos par dzīvi. Nav taču nemitīgi jāskrien un jāskrien. Labāk izbaudīsim savas skolas zvanu skaņas. Tās spēs mūs pamodināt.
Skolas zvans var noderēt kā pozitīvs atgādinājums (pretēji „atkal jāskrien uz stundu!”), ka ir jāapstājas, jāieelpo un jāizelpo, un no sirds jāizbauda šis mirklis tāpat kā caur loga rūti iespraukušies saulstari, kas atgādina, ka jāatgriežas sevī, jāelpo, jāsmaida un jādzīvo šim mirklim.
Šai brīdī mēs pārtraucam sarunas un atgriežamies sevī – ieelpojot un izelpojot, smaidīsim. Lai ko darīdami, uz brīdi apstāsimies, sastingsim un ieklausāmies savā elpā, proti, sevī (protams, pirms tam nomainot veco, ērcīgi grabošo skolas zvanu pret meditatīvāku).
