Gudrība kā sava ceļa iešana
Sava ceļa gājēji bieži tiek uzskatīti par dīvaiņiem[1], kurus skolā dažkārt pat apsmej. Un kas to dara? Tikai rūpju un ārējo vajadzību pārņemtie barā skrējēji, kuri bieži ir tik aizņemti ar cenšanos līdzināties citiem, ka sava ceļa gājējus uzskata par mazāk nozīmīgiem un ievērības cienīgiem. Patiesībā tie nav kādi dīvaini, neparasti cilvēki. Viņi drīzāk ir aizņemti ar domām par kaut ko savu, sev svarīgu. Viņiem ir interesanta pieredze un zināšanas, reizēm pat tādas, kuras nemāca skolā. Tā vietā, lai akli skrietu līdzi vairākumam, sava ceļa gājēji ir ar mieru vajadzības gadījumā palikt vieni, viņi samierinās ar domu, ka bars viņus nesapratīs. Sava ceļa gājēji vēlas iegūt iekšēju mieru. Taču pēc tā patiesībā ilgojas arī barā skrējēji. Nav nekā dīvaina, ja kāds labāk izvēlas palikt viens un atteikties no skriešanas līdzi baram. Tā ir viņa dziļi personiska vajadzība. Atšķirībā no barā esošajiem viņa iekšējā gudrība ir mierinājums, kas patiesībā liek viņam justies īpašam. Barā īpašo nav. Barā visi blēj vienādi: “Bē- bē- bē…!” Vai blēsim līdz? Re, cik smuki viņiem bariņā sanāk!
Lai arī cik interesanti skolotāji mācību stundās stāstītu faktus no mācību grāmatām, lai kā skaidrotu un analizētu izrakstītos teikumus, sava ceļa gājēji tik un tā aizvien vairāk izjūt alkas pēc kaut kā īpaša, pēc tā, kas sniedzas pāri mācību grāmatu robežām, pēc tā, ko nevar aprakstīt nevienā mācību grāmatā uz pasaules. Viņi meklē iekšēju spēku un mieru. Barā esošie kāro to pašu, tikai neprot meklēt. Viņi, nabadziņi, to dara izrādoties, demonstrējot ārišķīgu uzvedību ar nemieru, rupjībām, pārkāpumiem un citām “superoriģinālām” izpausmēm. Nabaga skolotāji, viņiem šīs “oriģinalitātes” jāredz un jādzird arvien no jauna vēl un vēlreiz. Sava ceļa gājēji, pretojoties baram, meklē kādu mums un citiem nesaprotamu, lielu noslēpumu, kaut ko tādu, ko nevar atrast un izprast tradicionālajās mācību grāmatās un skolās. Ir arī tādas skolas, kuras šādus meklējumus pieņem un atbalsta, diemžēl diezgan retas. Vairums ir gluži parastas. Tajās, kurās īpaši var novērot skolēnu pretošanos prasībām (kas taču ir nostiprinātas dokumentos un valstiski atzītas) un kurām raksturīgs tradicionālai skolai atbilstošs vienveidīgums, galvenokārt piedāvā tikai tā saucamo obligāto mācību minimumu. Tādās skolās prasa mehāniski mācīties un atkārtot bezjēdzīgas definīcijas, uzdevumus un noteikumus, daudz neraizējoties, kas patiesībā notiek skolēnu galvās.
Uzdevums „Katrs sava ceļa gājējs”
| Vai mēs katrs sevi klasē jūtam kā vienu neatkarīgu veselumu vai daļu no klases? | Kas notiktu, ja visa klase piepeši negribētu būt kopīgā veselumā ar mani? | Iedomāsimies, ka mēs katrs pēkšņi justos, ja zaudētu visu klasi? | Kas klases savstarpējās attiecībās nav redzams, bet tomēr ir? |
| Pamatojums | Pamatojums | Mans stāsts | Pamatojums |
| Manas pārdomas un secinājumi | |||
[1] Dīvainis– cilvēks, kura izturēšanās, rīcība, rakstura, personības īpašības (citiem neparasti, nesaprotami) atšķiras no kādām normām, vispārpieņemtiem priekšstatiem.
