Individuālista[1] gudrība kā pretstats sacensību garam
Patiesībā individuālists ir pašpietiekams[2], neatkarīgs skolēns. Viņa sekmes mācībās ir mainīgas: te izcilas, te pēkšņi viduvējas. Tajā laikā, kad sekmes ir viduvējas, šāds skolēns daudz laika pavada, lasot paša izvēlētas grāmatas. Tās nav tās, ko barā esošie vienādi lasa vienādajās mācību grāmatās “brīvprātīgi piespiedu kārtā”. Viņu mērķis nav pasaules izzināšana un sevis pilnveidošana. Nē, viņi vēlas saņemt izglītību apliecinošu dokumentu. Tam nepieciešama liela uzņēmība, sacensība, drudžaina aizņemtība, egoisms, bieži pat liekuļošana, melošana, negodīgums (piemēram, pārbaudes darbos). Skarbi, bet tas ir viņiem iepotētais „ideāls”, augstais mērķis, kura dēļ skolēni vispār mācās un strādā. Viņi ir gatavi upurēt visu, lai to sasniegtu, pat strīdēties ne tikai ar skolotājiem, bet arī ar vecākiem. Tas ir veids, kā mūsdienu skolā mēs parasti apgūstam un no pieaugušajiem iemācāmies atbilstošus ”pasaules iekarošanas” paņēmienus.
Šāda cīņa dažkārt robežojas ar egoismu[3]. Plēšanās un savstarpējas apkarošanās garā izcīnīto rezultātu dēļ bara apstākļos mēs kļūstam par savstarpējas atsvešinātības, vientulības, mīlestības un optimisma[4] trūkuma upuriem, kas izpaužas kā otrādi apgriezta uzvedība: nevēlēšanās apmeklēt skolu, bravūrīgums un tamlīdzīgi. Tā skolēni parāda, ka barā viņi tomēr jūtas vientuļi un atsvešināti. Šādos apstākļos rodas tukša trokšņa cēlāju paaudze, kas māk atrast problēmas, nemitīgi runāt par tām, sūdzēties par visiem, līdz sīkumam analizēt citu kļūdas, pierādīt, apgāzt otra viedokli, vienmēr izrādīties „labākajam” un „pareizākajam”, bezjēdzīgi neskaitāmas stundas diskutēt par savu taisnību, un visbeidzot censties pilnībā iznīcināt konkurentu, esot pastāvīgā un nebeidzamā gatavībā vienam otru apkarot.
Nereti šādi šķietami savas būtības meklējumi skolēniem izpaužas kā egocentrisms[5]. Mēs nevis meklējam savstarpējo atbalstu, vienotību un saskanīgu kopā dzīvošanu (to mūsdienās smalkāk sauc par mācību un audzināšanas procesu), bet cits no cita attālināmies un mēģinām otrā atrast ko sliktu, allaž sūdzamies un žēlojamies. Trūkstot kopības izjūtai, sanāk tāda kā pakāpeniska sagatavošanās vientuļai dzīvei.
Uzdevums „Individuālista un bara cilvēka patiesības”
Kas no visa tā, kas mums pieder ir pats vērtīgākais, kāpēc? | Ar ko individuālista taisnība atšķiras no bara cilvēka taisnības, kāpēc? | Vai mūsu dzīve barā ir tas pats, kas mēs katrs esam patiesībā? | Ja kāds sūdzas, ka viņam ir muļķīga un garlaicīga dzīve, kas un kā viņam var palīdzēt? | Vai apgalvojums „Jo dzīvē grūtāk iet, jo labāk” ir pareizs, kāpēc? | Ja nebūtu nesekmīgo skolēnu, kas notiktu ar teicamniekiem? |
Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums |
Manas pārdomas un secinājumi |
Par samērību
Aizrādīsim skolēniem, kas alkatīgi[6] diedelē[7] augstākas atzīmes, atklāti runāsim ar viņiem par negausību[8] centienos pēc sekmības līmeņa paaugstināšanas. Atmetīsim savus domas ieradumu prātu pārpildīt ar savstarpējo konkurēšanu un plātīšanos. Lieloties ar zināšanu un faktu daudzumu, ik dienas sevi salīdzinām ar citiem, izrādāmies pārāki un sacenšamies, lai iegūtu labākas atzīmes, uzslavu, privilēģijas, atzinību, vēlāk arī varu un naudu. Labumu tas nenesīs. Šāda mācību un audzināšanas vide mūs tikai padarīs vēl skaudīgākus, greizsirdīgākus, nenovīdīgākus[9], liekulīgākus[10], divkosīgākus[11] un negodīgākus.
Šādā mācību vidē mēs ik dienas mācāmies neuzticēties otram un nedalīties ar citiem. Tāpēc mēs kļūstam nedroši, uztraukti, nervozi un vientuļi. Skolēns, kurš koncentrējies tikai un vienīgi uz savām atzīmēm, atzīst tikai pats sevi un savu vajadzību piepildījumu. Citu domas, jūtas un vēlmes viņu neinteresē. Šādi skolēni var būt ārkārtīgi nežēlīgi un augstprātīgi pret klasesbiedriem, skolotājiem, vēlāk arī pret saviem bērniem un tamlīdzīgi.
Skolēnu nekritiska tiekšanās pēc augstākām atzīmēm ir pirmsākums tieksmei pēc varas, kas var pāraugt mēģinājumos kontrolēt kaut visu pasauli, ja nepieciešams, – arī ar vardarbīgiem paņēmieniem. Tā ar lielu centību un pūlēm mēs, pozitīvu nolūku vadīti, esam spiesti veicināt mērķu sasniegšanu aplamā veidā, līdz iebraucam lielā purvā.
Ir saprotams, ka mums, skolēniem, izvirzītās prasības neļauj būt brīviem. Absolūta brīvība neeksistē nevienā sabiedrībā, taču kaut kādas izvēles iespējas ir katram. Ikviena skola, kas piedāvā šādu modeli – savstarpēju apkarošanu un konkurēšanu (būt labākajam par katru cenu) -, visdrīzāk panāks tikai to, ka tiks apšaubīta skolēna cilvēcība.
Mums ir nelāgs ieradums likt citiem ciest. Ja bērnībā kāds mocīja mūs, tad tagad to darām mēs paši. Tieši tāpēc arī visa vēsture ir nesaprasto, atstumto, vīlušos[12], nomocīto, pazemoto[13] un tamlīdzīgi nolemto cilvēku vēsture. Senākos laikos skolēni piedzīvoja bezspēcības un bezpalīdzības izjūtas tāpēc, ka valdīja uzskats: skolotājam vienmēr ir taisnība un tur neko nav iespējams mainīt. Tagad esam otrā grāvī – aizvien biežāk runā par skolēnu tiesībām, par nepieciešamību ar policistu starpniecību aizsargāt skolēnu vai skolotāju drošību un cieņu. Cīņa paliek cīņa – tā ne pie kā laba nenoved. Vienīgais patiesais rezultāts ir tas, ka jaunie apstākļi, noteikumi un likumi ir tikpat despotiski[14] kā iepriekšējie, tas ir, mainās forma, bet ne būtība.
Liekas, aizvien vairāk un vairāk skolās sāk valdīt nevienlīdzība starp sekmīgajiem un nesekmīgajiem. Ir tā saucamās prestižās skolas, kurās jaunus audzēkņus uzņem ar lielu konkursu un kuru kontingents tiek komplektēts gandrīz vai tikai no teicamniekiem vien. Pārējām jāiztiek ar pāri palikušajiem. Skolotāji nesekmīgajiem dod iespēju kļūt sekmīgākiem un sekmīgajiem – vēl sekmīgākiem. Nereti visu laiku, skolotāju spēkus un citus resursus paņem sekmīgie. Tad nesekmīgajiem vienkārši skolā nav vietas. Un viņi vairs nemācās, tikai eksistē vai vispār pārtrauc skolu apmeklēt un sāk klaiņot. Kāpēc tā notiek? Mēs sakām: „Paši vainīgi, ka slinko”. Bet kāpēc slinko? kas ir šis mistiskais slinkums[15], kurš tiek vainots tik daudzās nelaimēs? Parasti to nevar paskaidrot pat paši “vainīgie”. Un kā gan lai varētu? Patiesībā zem vārda sliņķis viņi slēpj vārdu neveiksminieks. Vai tad skolēns, kurš sevi ciena (vai vismaz mēģina to darīt) var mierīgi atzīties, ka ir neveiksminieks? Protams, nē! Arī skola taču bieži vien balstās uz stiprākā izdzīvošanas un vājākā izstumšanas principa. Šādos apstākļos sekmīgie kļūst vēl sekmīgāki, nesekmīgie – vēl nesekmīgāki. Ar to ir arī izskaidrojams pieņēmums, ka skolā teicamnieki dzīvo uz nesekmīgo rēķina.
Reizēm sekmīgie ir tik pašpārliecināti, tik pareizi, tik pārņemti ar augstprātīgiem apgalvojumiem un pārspīlējumiem, ka negribot rada sev opozīciju[16] – nesekmīgos. Tie, protams, apvienojas līdzīgi domājošo grupās – katrs tak grib dzīvot sev piemērotā sabiedrībā. Nosodījums un pretestība tikai vēl vairāk saliedē šādas nesekmīgo grupas, līdz kamēr tām nekādi nav iespējams pietuvoties, pat labu gribot.
Mainās taču arī mācību saturs – fakti, zinātniskā pieeja. Tā, piemēram, laikā, kad sāka rasties zinātniskais materiālisms, tas reliģijai bija traucēklis. Tagad pēdējo simt gadu laikā aizvien biežāk parādās pretēji argumenti, kas apliecina: līdzšinējais mehānistiskais pasaules uzskats ir pat nezinātnisks. Zinātnieki aizvien biežāk sāk apzināties, ka mehānisku pieņēmumu vairs nevar uzskatīt par „faktu” un izmērīšana vēl nav atklājums. Tātad iespējams, ka arī kādi mācību priekšmeti reiz tiks uzskatīti par nezinātniskiem.
Mēs dzīvojam laikmetā, kas ir pārpildīts ar materializētām cerībām un vienlaicīgi ar neiedomājamām briesmām. Mēs nedzīvojam arī līdzīgos apstākļos. Viens bagāts, otrs – nabags, dažs mācās labi, cits pat necenšas to darīt. Apstākļos, kad katrs akli pastāvam uz savu mērķu pareizību un to īstenošanu, ir grūti kolektīvi apzināties, kurp virzāmies vispār.
Uzdevums „Samērīgums kā apmierinātība ar sevi”
Kuram cilvēkam dzīvē klājas vislabāk, kāpēc? | Kas apliecina to, ka cilvēks rīkojas pareizi? | Vai varu piekrist teicienam, ka „ar labiem nodomiem ir bruģēts ceļš uz elli”? | Kāpēc sevi un citus cilvēkus ir tik grūti padarīt labākus? |
Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums |
Manas pārdomas un secinājumi |
[1] Individuālists- cilvēks, kas norobežojas no sabiedrības.
[2] Pašpietiekams– tāds, kas var pastāvēt, eksistēt patstāvīgi, neatkarīgi no citiem.
[3] Egoisms– savu personisko interešu izvirzīšana augstāk par citu cilvēku un sabiedrības interesēm; patmīlība.
[4] Optimisms– pasaules uztvere, kurai raksturīgs dzīvesprieks, aktivitāte, ticība nākotnei.
[5] Egocentrisms– priekšstats par sevi kā par dzīves, pasaules centru; galējs individuālisms, egoisms.
[6] Alkatīgs– tāds, kam nekad nav diezgan, kas cenšas iegūt arvien vairāk un vairāk; nepiepildāms; negausīgs.
[7] Diedelēt– Lūgt žēlastības dāvanu, arī ubagot; lūgt, prasīt (ko), parasti neatlaidīgi, uzmācīgi; censties izraisīt, iemantot (vēlamu attieksmi pret sevi), parasti, pazemojot sevi.
[8] Negausība– tas pats kas alkatība.
[9] Nenovīdīgs– Tāds, kas izjūt neapmierinātību, īgnumu par citu panākumiem, tāds, kas citiem nenovēl nekā laba; arī skaudīgs.
[10] Liekulīgs– tāds, kas izturas, rīkojas, runā neatbilstoši saviem uzskatiem, jūtām (parasti savtīgos nolūkos).
[11] Divkosīgs– tāds cilvēks, kura rīcība un uzskati ir pretēji (viņa) vārdiem.
[12] Vīlies– tāds, kurā izpaužas neapmierinātība.
[13] Pazemot– ar savu izturēšanos, rīcību, runu ļoti apkaunot, dziļi kādu aizvainot.
[14] Despotisks– patvaļīgs, valdonīgs, varmācīgs attiecībās pret citiem cilvēkiem.
[15] Slinks– tāds, kam ir raksturīga tieksme vadīt laiku bezdarbībā; tāds, kam ir raksturīga nevēlēšanās strādāt, darīt ko; tāds, kas lēni, negribīgi strādā, dara ko.
[16] Opozīcija– cilvēku grupa, kas vēršas pret vairākuma uzskatiem, pretojas vairākumam.