Par izcilību savu dabisko talantu jomās
Mūsu dzīve reizēm var atgādināt sacensību. Mēs it kā jūtam spiedienu būt labākie kādā noteiktā jomā, tāpēc nemitīgi salīdzinām sevi ar citiem. Bet vai tas tiešām ir tik nepieciešams? Vai tas ir neizbēgami? Vai tas mums dos labāko, ko varam gūt? Var gadīties tieši pretēji: jo lielākā steigā un svarīgumā runāsim par to, kurš pirmais un kurš labāks, jo biežāk būsim ar sevi neapmierināti. Tad arī palaidīsim garām mirkli, kad beidzot varam pamanīt pašu galveno – to, kas dots no Dabas. Tas nav rakstīts uz plakāta un izkārts acu priekšā, nē, tas ir ilgi un cītīgi jāmeklē. Protams, ka tas nav nemaz tik vienkārši – mēs taču pasaulē nedzīvojam vieni paši. Kad mūsu intereses nemitīgi mainās, mēs kļūstam bailīgi, jo nezinām, ko par to teiks skolotāji, biedri un vecāki. Uzklausīsim viņus, bet lemsim paši. Būsim droši: mācības ir Dabas izpausme, un tā nemitīgi mainās. Tā tam jābūt. Tikai tā var izpausties dabas nepastāvīgais raksturs, bez kura nebūtu progresa.
Un kāpēc bīties, ja skats pēkšņi vēršas pavisam citā virzienā? Mēs taču pašlaik meklējam sevi. Kad tad izmēģināsim visu jauno, ja ne pusaudža gados un jaunībā? Gaidīsim pensiju? Protams, arī tad nav par vēlu iepazīt sevi un pasauli no citas puses, taču labāk sākt to darīt tagad, kamēr vēl galveno ceļu neesam izvēlējušies.
Taču tiem, kas par mums gādā un rūpējas, šādas pārmaiņas uztvert nav tik viegli. Vecāki cilvēki bieži ir aizmirsuši paši savu jaunības nepastāvību un nedrošību, viņi grib, lai mēs uzreiz bez pūlēm, ātri un pareizi iebraucam īstajās sliedēs. Pat tik derīgu un labu lietu, piemēram, kā mūsu lasīšanas interesi skolotāji un/vai vecāki daudz vairāk un labprātāk atbalstīs tad, ja būs pārliecināti, ka mēs to pēkšņi nenomainīsim ar ko citu, kaut vai zīmēšanu. Tomēr lai tas mūs nebaida! Tieši otrādi – nekautrēsimies lūgt atbalstīt jebkuru mūsu pēkšņās intereses uzplaiksnījumu, jo tikai tā varam pamanīt Dabas dāvanas jeb tā saucamos Dabas dotos talantus. Ir jau labi attīstīt cenšanās prieku, prasmi tikt galā, piemēram, ar matemātiku. Taču daudz būtiskāk ir koncentrēties uz jomām, kuras sniedz personisku gandarījumu, piemēram, kādu no mākslām (tāpēc gan citas nav jāpamet pavisam novārtā). Vai arī otrādi – ja mums labi padodas matemātika, nenoniecināsim iespēju pamēģināt zīmēt, dziedāt vai spēlēt kādu mūzikas instrumentu. Un var arī gadīties, ka mums piepeši rodas vēlme pamēģināt kaut ko būvēt vai meistarot. Baidāmies, ka nesasniegsim īpaši augstu līmeni? Nu, un tad? Toties zināsim, kas tas ir un noteikti būsim kaut ko iemācījušies.
Ja gūstam izcilību, piemēram, valodās, mūsu personības attīstībai nāks tikai par labu, ja vairāk uzmanības veltīsim tieši tām, nevis citam priekšmetam. Vienkārši koncentrēsimies uz to, kas padodas. Dabas dots matemātiķis nekļūs par ģeniālu, ja daļu enerģijas būs spiests tērēt, piemēram, gramatikai. Ja koncentrēsimies uz to, uz ko ir iedzimtas dotības, tad mēs darbosimies Dabas saskaņas ietvaros. Kur ir Dabas saskaņa, tur būsim brīvi no piespiedu cīņas. Gan jau paši būsim ievērojuši, cik grūti ir mācīties tos priekšmetus, kas nu nekādi nepadodas. Te gan jāņem vērā tie, kuri tiešām nepadodas, nevis tie, kur neko nesaprotam tikai tāpēc, ka agrāk neesam pievērsuši nekādu uzmanību. Lai talantu atklātu, arī ir jāpieliek zināmas pūles.
Mācīties vispārināti var tikai vispārējā izglītības sistēmā, kur viss no sākuma līdz galam ir vispārējs, tātad nekā īpaša, kur viss ir vispārināts atbilstoši ārēji izdomātiem, noteiktiem vispārīgiem kritērijiem, kas noder tikai vispārīgiem cilvēkiem. Bet vai tad mēs esam vispārīgi? Mēs taču gribam būt ar kaut ko īpaši, tāpat kā visi citi ir īpaši! Ja nu tik tiešām esam saposušies kļūt vispārīgi, nav jau arī šis ceļš aizliegts. Tikai tad labākajā gadījumā tiksim vien līdz vidusmēra līmenim, bet šādu skolēnu un pieaugušo mūsu sabiedrībā jau nu ir atliku likām. Un, ja padomā mazliet plašāk par savām interesēm vien, vispārējs viduvējības līmenis valstij rada zaudējumus.
Uzdevums „Vai viss var būt vienāds?”
Vai varam iedomāties un vai mēs vēlētos, ka skolā viss ir vienāds un nekā nebūtu atšķirīga? | Kāpēc skolā mēs par kādu mācību priekšmetu interesējamies vairāk, par citu- mazāk? | Kāpēc skolā ir tik daudz atšķirīgu bērnu un tik daudz atšķirīgu mācību priekšmetu? | Vai mēs vēlētos, ka skolā būtu tikai viens mācību priekšmets, kāpēc? | Kāpēc mums ir svarīgi jau laikus uzzināt, kuri mācību priekšmeti mums interesē vairāk? |
| Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums | Pamatojums |
Manas pārdomas un secinājumi | ||||
