RSVP (répondez s’il vous plaît) atgādina man tā tulkojumu “lūdzu, atbildiet!”. Kā un kāpēc šis apzīmējums kļuva par Jūsu izglītojošo produktu zīmolu?
Jums ir taisnība! Tulkojot no franču valodas, RSVP patiesi to arī nozīmē. Tomēr mēs nosaukumu veidojām balstoties uz 4 vārdiem, kurus izmantojam gatavojot savas aktivitātes. Mēs vēlamies, lai mūsu aktivitātes ir Atbilstošas (Relevant no angļu valodas), Vienkāršas (Simple no angļu valodas). Vienkāršas, lai treneris var viegli un ātri sagatavoties aktivitātes vadīšanai, neizmantojot sarežģītām ierīces. Daudzpusīgas (Versatile no angļu valodas) – lai var pielietot aktivitāti dažādos veidos, kas dos plašāku skatu uz lietām un, līdz ar to, aktivitātei būs lielāka vērtība. Praktiskas – nodrošināt, lai aktivitātē iesaistās visi, praktiski attēlot teorētisko mācīšanos.
Jūsu mācīšanās pieejā tiek izmantots jēdziens “mācīšanās pieredze”. Ko jūs domājat ar šo jēdzienu?
Mācīšanās pieredze ir process, kurā mēs mācāmies no savas pieredzes: Lietas, kas notiek mums. Mēs gūstam vislabāko pieredzi izejot 4 mācīšanās soļus (procesus): piedzīvot pieredzi – aktīvi darboties; veltīt laiku izvērtēšanai (Vai es panācu rezultātus, ko plānoju sasniegt? Kā otrs reaģēja uz maniem jautājumiem? Kā es jutos tajā brīdi?); nākamais solis ir secinājumi. Izmantojot secinājumus, plānojam nākamo rīcību, ko varam pielietot līdzīgā situācijā nākotnē. Ja mēs neizejam cauri šiem soļiem, mēs nemācamies no pieredzes, kas nozīmē, ka mēs pieļaujam vienas un tās pašas kļūdas atkal un atkal. Vai arī mēs izdaram nepareizus secinājumus, tādējādi neradot sev iespēju uzlabot mūsu rīcību un vienkārši nonākot pie jaunām kļūdām.
Mēs palīdzam citiem attīstīt “mācīšanās spējas”, dodot viņiem strukturētu pieredzi, rūpīgi izstrādātu izvērtēšanas procesu un attīstības plānu, lai var pielietot iegūtās prasmes turpmāk.
Kādas ir galvenās iemaņas, kuras RSVP visvairāk attīsta?
RSVP Design mērķis ir piedāvāt tādus resursus un treniņa pieeju, kas palīdz cilvēkiem kļūt vēl efektīgākiem un neatkarīgiem studentiem. Līdz ar to varētu teikt, ka mūsu ekspertīze ir tajā, ka mēs mācām citiem kā mācīties. Mūsu darbā ir trīs aspekti:
- Apmācīt trenerus pieredzes mācības metodēs tā, lai viņi var izmantot šīs aktivitātes unzināšanas sagatavotajās apmācībās jebkurā nozarē.
- Veidot specifiskas mācību programmas, pasākumus un aktivitātes mūsu klientiem, balstoties uz viņu vajadzībām (piem. izveidot vadības simulāciju biznesa skolām, izveidot aktivitāti, kas parāda teorētisku modeli, ko klients izmanto)
- Radīt rīkus, kas fokusējas uz konkrētiem mācību virzieniem (piem. komunikācijas spējas, sarunu veidošanas spējas, projektu vadīšana, komandas darbs utt). Lielākā daļa no mūsu darba koncentrējas uz iemaņām, kuras ir nepieciešamas strādājot ar citiem cilvēkiem komandā vai organizācijā, piem., komandas darbs, vadība un darba organizācija. Bet mēs arī strādājam ar inovāciju un stratēģiskās domāšanas attīstību.
Kā Jums liekas, ko var darīt treneri un pasniedzēji, lai uzlabotu savu apmācību/ apmācības veidu?
Es domāju, ka ir vairākas galvenās problēmas tajā, kā daudzas apmācības un treniņi ir izveidoti. Dažas no tām ir:
- Studentiem trūkst motivācijas mācīties – viņi mācās, jo tas tiek no viņiem sagaidīts. Šāda mācīšanās bieži kļūst par ķeksīti darāmo darbu sarkastā.
- Studenti mācās pasīvi, nevis aktīvi
- Mācību saturs tiek uztverts kā zināšanas, kas ir jāuztver un jāatcerās, nevis kā iemaņas, kuras jāapgūst.
- Mācību vide ir balstīta uz konkurenci, nevis sadarbību
- Daudzas apmācības pieņem, ka “viens izmērs der visiem”, kas neizceļ katra indivīda vajadzības.
- Studenti neuzņemas atbildību par savu mācīšanos; viņi neplāno mācību procesu.
Es ticu, ka treneri un pasniedzēji var šīs problēmas risināt un uzlabot mācību kvalitāti. Šeit ir daži ieteikumi:
- Mācies vairāk par to kā cilvēki mācās un izmanto to, lai izveidotu mācīšanās procesu, kas palīdz veidot vadītāju pārliecību par sevi un spēju vadīt mācīšanos.
- Izmanto apmācības, kas balstās uz aktivitātēm. Savieno aktivitāti ar mācības mērķiem un izmanto to, lai ievirzītu studentus domāt par problēmām, vai arī, lai nodrošinātu izmēģinājuma pamatu, kur viņi var trenēt dažādas iemaņas.
- Pārliecinies, ka mācību procesā ir pietiekami iekļauts grupu darbs un diskusijas, un arī to, ka pēc iespējas vairāk cilvēku tiek uzklausīti. Noteikti ieplāno laiku izvērtējumam – piedāvā studentiem iespēju domāt par saturu un iespēju pašiem rast atbildes – nenobīsties no klusuma.
- Izmanto atkārtošanu – dod studentiem iespēju atkārtot līdzīgu aktivitāti (varbūt ar katru reizi palielinot sarežģītības līmeni). Tādā veidā viņiem būs daudz iespējas likt lietā iegūtās gudrības.
- Pārliecinies, ka pēc katra treniņa, studentiem ir konkrēti rīcības plāni, ko likt lietā ārpus treniņa. Mēs gribam, lai katrs treniņš noved pie pārmaiņām, t.i. studenti pateicoties treniņam vēlas darīt kaut ko savādāk.
Balsoties uz Tavu pieredzi, vai vari paredzēt, kur ievirzīsies izglītība, kas balstīta uz pieredzi, tuvākajos gados?
Pieredzes mācība bija ļoti populārs koncepts dažus gadus atpakaļ, bet galvenokārt, tas tika sasaistīts ar mācīšanos brīvā dabā, komandas veidošanu un personīgās izaugsmes darbu. Šis darbs tika vairāk vērsts uz lielām un izaicinošām pieredzēm, tādas kā klinšu kāpšana, virves kurss un orientēšanās aktivitātes, apvienotas ar problēmu risināšanu, lai nodrošinātu cilvēkiem personisku un komandas izaicinājumu. Pēc tam šis modelis kļuva mazāk populārs organizāciju teniņos, jo aizņēma pārāk daudz laika, bija dārgs pasākums un arī āra aktivitātes nebija piemērotas visiem.
Tagad es aizdomājos par to, ka tas, kā mēs uztveram un saprotam pieredzes mācību ir nedaudz mainījies gadu laikā un atkal paliek populāra – bet mēs to uztveram vairāk kā metodi, nevis specifiskas aktivitātes. Mums vairāk nav jāapmāca cilvēki saturā vai zināšanās. Cilvēki var atrast visu nepieciešamo internetā. Kas mums ir jādara? Ir jāapmāca cilvēki dažādu prasmju apgūšanā: kā veikt pētījumu, kritiski domājošas prasmes, pārmaiņu vadības prasmes, attiecību veidošana un trenāšanas prasmes. Mums jākoncetrējas un visatpverošajām iemaņām, kas palīdz cilvēkiem būt elastīgiem, palīdz viegli adaptēties un nodrošināt, ka viņi var veiksmīgi papildināt mainīgas komandas, mainīgas organizācijas un patstavīgi mainīgas prasības. Mēs ticam, ka pati svarīgākā iemaņa, ko pieredzes mācības metodes sniedz, ir spēja mācīties no katra individuālām pieredzēm. Pieredzes mācība sāk koncentrēties vairāk uz to, ka cilvēkiem tiek dota iespēja izmēģināt un precizēt savas iemaņas un uzvedību aktivitātēs, kas attēlo viņu reālo dzīves pieredzi un parāda mūsdienu organizāciju sarežģītību.
Tavuprāt, kādas ir pašas nozīmīgākās tēmas vadības un darba organizācijas apmācībā?
Es domāju, ka ir vairākas tēmas, kas parādās un ir ļoti svarīgas, ja mēs domājam par pasauli kurā dzīvosim nākotnē.
Viena ir ilgstspējība. Kā mēs varam izveidot vadītājus ar fokusu uz ilgtspējīgu organizāciju veidošanu, kuras iegulda vidē mums apkārt un iedzīvotājos? Kā mēs iedrošinām ilgtermiņa domāšanu, pat tad, ja mums ir jāatsakās no īstermiņa peļņas? Kā mēs varam iedrošināt lielās organizācijas veikt prātīgākus lēmumus? Kā katrs darbinieks var ieguldīt tajā, lai samazinātu atkritumu daudzumu, pārstrādātu vērtīgos resursus un rūpētos par cilvēkiem mūsu sabiedrībā?
Vēl viena problēma ir, ka mums ir vajadzīgas labākas apmācības kritiskajā domāšanā, ir jāatbalsta spēja veidot jēgu tajā lielajā informācijas daudzumā, kas mums ir pieejams katru dienu. Mums nevajag mācīt cilvēkiem kā atrast informāciju vai dot zināšanas – to visu viņi var atrast savos viedtelefonos. Bet mums ir jākoncentrējas daudz vairāk uz kvalitatīviem spriedumiem, mācīt citus izvērtēt iegūto informāciju, domāt pašiem un neatļaut tikt ietekmētiem ar viltus ziņām.
Trešā problēma ir izturība – “palīdzēt cilvēkiem sagatavoties, atlabt un adaptēties, kad viņi saskaras ar stresu, izaicinājumu, neveiksmi vai nelaimi”. Dzīve ir ātra, izaicinoša un stresaina pat valstīs, kur domājam, ka ir miers un klusums. Vadītājiem un direktoriem ir vairāk jāapzinās kā kontrolēt emocijas, gan savas, gan citu, lai varētu veidot šo izturību. Ideja, ka emocijām nav vietu biznesā ir mirusi: mēs tagad zinām, ka emocijas kustina uzvedību un mums vajag daudz vairāk koncentrēties uz emociju līdzdalību un to kā mēs varam pastiprināt emocijas, kuras mūs atjauno un noraidīt tās, kuras mūs iztukšo.
Un, protams, ātri augošais tehnoloģiju attīstību periods. Man nav šaubu, ka mūsu treniņi izskatīsies daudz savādāk pēc 5 gadiem, un, ka mūsdienu tehnoloģija turpinās mums piedāvāt jaunas un aizraujošas iespējas tajā kā mēs komunicējam un sasaistam lietas kopā. Bet tajā pašā laikā es ticu, ka mūsu spēcīgās sajūtas komunicēt ar citiem, personīgi dzīvē nodrošinās, ka būs vērts attīstīt un pilnveidot mūsu iekšējās iemaņas – it īpaši tās, kuras attiecas uz uzticības veidošanu, dažādu perspektīvu saprašanu un spriešanas iemaņām, kas palīdz nonākt līdz vienotai domai un piekrišanai.