Attieksmes maiņa kā vienīgais līdzeklis savas veiksmes un apmierinātības radīšanai
Skola- tās ir mocības.
Es dusmojos uz skolotājiem.
Ne skolotāji, ne vecāki, ne klasesbiedri nenovērtē mani nenovērtē.
Man ir sliktas sekmes mācībās.
Es konfliktēju ar klasesbiedriem.
Klasesbiedri mani apsmej.
Pazīstamas domas, vai ne? Diemžēl. Tas ir negatīvs jeb destruktīvs domāšanas veids. Tā ir aizsargreakcija, kas izpaužas kā nevēlama uzvedība un atspoguļo vien mūsu pašu negatīvo attieksmi pret skolu, biedriem vai ko citu. Mēs šādi mēģinām sevi sargāt, lai justos kaut drusku labāk. Diemžēl tās ir veltas pūles – un allaž neveiksmīgas.
Ja mums nepatīk sava skola, ja mācībās esam nesekmīgi vai vienkārši nekur neveicas, labākais, ko varam izdarīt – ar mīlestību padomāt par savu pašreizējo stāvokli. Ja mēs šobrīd sākam skumīgi smīnēt, tad būs prieks uzzināt: tas ir pilnīgi iespējams un mēs to varam, ja reiz lasīšanā esam tikuši līdz šai lappusei.
Mūsu, iespējams, diezgan bēdīgo (vai labo – vienmēr taču gribas sevi pilnveidot) stāvokli nosaka mūsu pašreizējie uzskati un izveidojusies pārliecība. Tas nebūt nav uz visiem laikiem klintī iecirsts.
Mūsu situācija ir tikai pašu iepriekšējo domu un izteikto vārdu summa. Beigsim dusmoties par to, ko paši esam izveidojuši. Ja neesam apmierināti, tagad ar mīlestību un draudzīgu attieksmi padomāsim par to, kā veicas mācībās, kā ar uzvedību, kā satiekam ar klasesbiedriem, un par savu skolu kopumā.
Sameklēsim katru sīkāko labā un skaistā kripatiņu, un tādu nudien salasīsies diezgan daudz. Ja liekas, ka nav, padomāsim vēlreiz – neesam bijuši pietiekami uzmanīgi. Beidzot sev uzsvērti pateiksim: “Man vienmēr veicas ar skolotājiem un klasesbiedriem. Visi pret mani izturas ar cieņu. Viņi pret mani ir draudzīgi un dāsni, ar viņiem ir patīkami būt kopā.” Pat tad, ja ir klusas aizdomas, ka gluži viss neatbilst patiesībai, atkārtosim šīs domas ik dienas un ļausim tām iesakņoties savā apziņā. Tas mums palīdzēs ne tikai turpmākajā skolas ikdienā, bet arī savstarpējās attiecībās ģimenē un citur. Tāpat teiksim arī par draugiem, kas nemācās mūsu skolā. Jau drīz viss mainīsies, jo skolotāji un klasesbiedri kā vienmēr pārraidīs mūsu virzienā to pašu, ko un kā mēs domājam un runājam par viņiem, tātad turpmāk – tikai labo.
“Esmu atvērts un gatavs pieņemt katru skolotāju un klasesbiedru. Viņi ir tik dažādi, un katrs izpaužas tik daudzveidīgi! Tas man ļaus būt draudzīgam arī turpmāk, turklāt aizvien vairāk un spēcīgāk, un paša rīcība sagādās prieku un apmierinājumu. Es priecājos par skolu, klasesbiedriem un skolotājiem, un viņi mani par to ciena, kā arī izturas pret mani vēl laipnāk.” Šādi un līdzīgi bez kautrēšanās, noglāstot durvis, sacīsim ienākot un izejot no skolas. Ja nu baidīsimies izskatīties drusciņ jukuši, teiksim to domās, bet ar uzsvaru.
Ja skolā pret kādu izjutīsim dusmas, dāvināsim tam draudzību dubultā apjomā. Ja klasesbiedrs ir pārlieku dusmīgs, apgalvosim, ka viņš ir labvēlīgi noskaņots un pilns draudzības. Ja kāds izrāda cinismu, rupjību, iegalvosim, ka viņa galvenā īpašība ir mīļums. Izskatās mazliet absurdi, vai ne? Tas nekas, galvenais, ka iedarbosies.
Stundā paredzēts pāru darbs. Tiks vērtēta arī sadarbība. Ar izlozes palīdzību visi sadalās pa pāriem, un nelaimīgā kārtā kopā jāstrādā Mārtiņam un Artūram, kuri viens otru necieš. Artūrs nekust ne no vietas un, acu nepaceldams, blenž uz sola virsmu. Mārtiņš ir nolēmis nopelnīt labu atzīmi, kādu brīdi saņem dūšu, iet savam pāridarītājam klāt un lietišķi piedāvā sākt darbu. Tas ir abpusēji izdevīgi, jo Mārtiņš ir čaklāk mācījies, bet Artūrs – attapīgāks. Turklāt Mārtiņš zina, ka skolotāja neļaus notikt kam sliktam, un ir gatavs darbam. Abi čakli strādā un nopelna labu atzīmi. Artūrs visas stundas laikā ne reizi pat dusmīgi nepaskatās, par rupjībām un dunkām nemaz nerunājot. Arī citi biedri atzinīgi novērtē Mārtiņa drosmi un apņēmību..
Ja ievērosim tikai skolasbiedru labās īpašības, attiecībās ar mums viņi izrādīs tieši tās rakstura iezīmes, kuras izrādām mēs. Tāpēc rādīsim viņiem paraugu, parādīsim vēlamo izturēšanos.
Ja mēs par skolotājiem domāsim tikai draudzīgi un laipni, arī viņi sāks ar mums draudzīgi sveicināties un sarunāties. Drīz pamanīsim, ka tas uzlabo sekmību un uzvedību attiecīgajā priekšmetā. Ja tā nedarīsim, saņemsim pretī tikai to, ko domās un vārdos par viņiem teiksim. Padomāsim labi – vai tiešām gribam saņemt atpakaļ visu, kas kādreiz teikts vai domāts?
Pašreizējais stāvoklis gan mācībās, gan uzvedībā, gan savstarpējās attiecībās ir atkarīgs no mūsu domu un izteikto vārdu disciplīnas. Labi vai slikti ir tik, cik mēs to izveidojam savā galvā, cik bieži atkārtojam pozitīvus vai negatīvus vārdus. Viss ir mūsu rokās. Kas ir “neveiksme”? Tas, ko paši radām. Kad esam cietuši neveiksmi, padomāsim! Iespējams, ka paši sev palaikam esam teikuši: neesam pelnījuši tādus panākumus (neticam, ka tas var notikt ar mums). Varbūt sirds dziļumos izjūtam, ka neesam vēlamā iznākuma cienīgi. Nu tad iedomāsimies kalēju, kas ņem rokās darbarīkus ar domu, ka nekas labs nesanāks. Saprotam, ka pie tāda neko vis negribēsim pasūtīt. Bet paši? Mūsu senči taču teica: katrs pats savas laimes kalējs. Ķersimies klāt un kalsim!
Tas ir līdzīgi kā darbā ar datoru. Kad atgadās misēklis, mēs taču atzīstam savu neveiksmi, jo esam pārkāpuši tā nemainīgos likumus. Pat ja tu to nabaga aparātu izlamājam, tomēr saprotam, ka paši vien esam kaut ko izdarījuši aplam. Ja gribam iecerēto paveikt, labāk kaut ko iemācīsimies, nevis dusmosimies vai mēģināsim remontēt datoru. Datoram nav jēgas stāstīt par savām izjūtām. Tas būtu tikpat muļķīgi un veltīgi kā atzīties tam mīlestībā, brīžos, kad viss izdodas.
Ar mums, cilvēkiem, ir līdzīgi. Ārējie notikumi ir iekšējās pasaules tiešs atspulgs, katra paša iepriekš izveidotie priekšstati un attieksme. Dusmojamies vai priecājamies, bet katrs, arī mēs, dzīvojam savā paša radītajā domu, uzskatu un attieksmes modelī.
Tāpēc par neveiksmi un atkārtoti pieļautām kļūdām bāršanās vietā sevi samīļosim vēl jo ciešāk, kā arī pateiksim sev ko labu. Mums kopš dzimšanas ir tiesības uz veiksmi. Ja tā nenotiek, tas nozīmē, ka pagaidām vēl īsti neesam novērtējuši savas spējas un dotumus, neticam, ka varam gūt panākumus, veiksmi gan sekmēs, gan uzvedībā, gan savstarpējās attiecībās. Bet varbūt gluži vienkārši vēl to neesam apzinājušies. Velti uz sevi dusmojamies, baramies. Kas tad lai vēl mūs tik spēcīgi lai mīl, ja ne mēs paši?!?
Kad mēs skolā pašā sākumā mācījāmies lasīt vai rakstīt, mēs no centības vai starojām. Bet vai tagad joprojām starojam un cenšamies? Cik bieži tā vietā, lai uzmundrinātu, mēs sevi apsaukājam par lohiem, lūzeriem un idiotiem? Velti! Mācības bez kļūdām nemaz nav iespējamas – kļūdas šo procesu tikai padara vēl bagātāku.
Tāpēc vismaz tagad sāksim veidot savu “veiksminieka tēlu”. Neatkarīgi no tā, kādu priekšmetu mācāmies, princips ir viens: veidosim to savā apziņā. Mēs to spēsim.
Labi noder šādi un līdzīgi apgalvojumi:
Es pievelku veiksmi ik mirkli.
Es veidoju jaunus priekšstatus par veiksmīgu dzīvi, panākumiem.
Es priecājos par savu skolu.
Skola ir bezgalīgu iespēju okeāns jebkuram skolēnam, tai skaitā arī man.
Esmu veiksminieks.
Mani nolūki ir veiksmes pilni.
Veiksminieka, tātad arī mans saprāts piedāvā visu, lai jebkura situācija būtu veiksmīga.
Es iejūtos veiksminieka tēlā un es to apzinos.
Izvēlēsimies jebkuras no šīm rindiņām un atkārtosim tās turpmākajās dienās. Tad pamazām izmantosim pārējās. Palaikam visu atkārtosim! Lai šīs domas kā auglīga sēkla piepilda mūsu domas un vārdus.
Mēs esam pelnījuši visu labāko un esam gatavi to nekavējoties pieņemt. Gribam, lai tas kļūtu par īstenību? Tad neticēsim citu apgalvojumiem, ka esam nesekmīgi, ka mums ir slikta uzvedība, Tā vietā saņemsimies un ar pozitīvu vārdu un domu palīdzību atbrīvosimies no nesekmības un uzvedības traucējumiem. Mums sekmība un veiksme sāksies tikai tad, kad sāksim par sevi, par uzvedību, skolu un mācībām domāt un runāt tikai pozitīvi, tas ir, ar pozitīvu attieksmi.
Mēs esam brīvi, un tā ir mūsu izvēle: būt veiksmīgiem un sekmīgiem vai pretēji. Būt veiksminiekam nemaz nav obligāti. Neviens nedzen uz veiksmi ar mietu. Šis stāvoklis – sekmība, labvēlīga uzvedība un draudzīgas savstarpējās attiecības – ir tikai starta punkts. Veiksme vai tās trūkums ir mūsu domu un izteikto vārdu likumsakarīgs atspoguļojums. Ja būsim pārliecināti, ka esam pelnījuši veiksmi un sekmību, tad sāksim tā justies iekšēji.
Koncentrēsim uzmanību uz veiksmi un sekmību, nevis strīdiem un neveiksmēm. Ja mēs visu laiku domāsim par to, kas neizdevās, nesanāca, tas novedīs pie vēl lielākas nesekmības un neveiksmes.
Kāda maza meitenīte vārdā Silvija ļoti gribēja būt priekšzīmīga skolniece. Viņa uztraucās par katru neveiksmi un centās visu paveikt ideāli. Tas diemžēl neizdevās, un katra skolas diena sākās un beidzās ar raudāšanu. Visbeidzot vecāki vairs nespēja izturēt asaru plūdus un pārcēla bērnu uz citu skolu. Tur audzinātāja veltīja pusgadu, lai bērnu pārliecinātu, ka drīkst arī kļūdīties, līdz beidzot ar prieku varēja mammai ziņot, ka meitene mierīgi – bez asarām un uztraukumiem – pateikusi, ka aizmirsusi mājās penāli. Silvija bija aizrāvusies ar dotajiem uzdevumiem, kopīgiem spēkiem pa visiem sadabūjuši nepieciešamos zīmuļus un citas lietas, tā ka darbiņi paveikti godam un ar prieku.
Visums ir neizsmeļams. Iztiksim bez skaudības uz sekmīgajiem un veiksmīgajiem klasesbiedriem. Nav jābaidās, ka klasē veiksmīgs var būt tikai viens. Labuma pietiek atliku likām. Mēs visi varam iegūt visu, tikai domās un vārdos ir iedarbināsim attiecīgu iekšējo spēku.
Novērtēsim katru neveiksmīgu atzīmi kā labu. Varbūt tieši tā, nepatīkamā un negribētā, kādu dienu būs iemesls sevi beidzot sapurināt, un tas novedīs pie pilnīgām izmaiņām, piemēram, sekmības mācībās. Vienīgais, kas traucē, ir tikai mūsu uzskats, ka nesekmība un uzvedības traucējumi nav novēršami.
Krista – pozitīvi domājoša meitene – ir saskaitusies uz skolotājiem: tie pasākuši žurnālā atzīmju vietā bieži likt ieskaitīts/neieskaitīts. Sūdzēdamās viņa pukojas: “Es negribu, ka mani saudzē, es gribu zināt, uz cik esmu noslinkojusi.” Saņēmusi atzīmi, lai kāda tā būtu, viņa pateicas skolotājai, ka tikusi uzklausīta, un cenšas sekmes uzlabot. Visi apmierināti.
Pieņemsim arī mēs ar pateicību un prieku jebkuru skolotāja palīdzību, un nekad no tās neizvairīsimies. Un katru reizi, kad to saņemsim, pie sevis atkārtosim: „Es taču to esmu pelnījis(usi)!”
Katru skolotāja palīdzību – vajadzīgu vai šķietami nevajadzīgu – saņemsim ar smaidu un prieku, tas ir, ar pozitīvu attieksmi. Arī mēs viņiem darīsim labu, tas ir, domāsim labas domas, izsacīsim labvēlīgus vārdus. Šī likumsakarība ir automātiski loģiska, jo – vai tad kaut ko labu var izdarīt ar sliktām domām, izsakot sliktus vārdus? Rīkojoties pareizi, sev iegalvosim, ka esam sevis cienīgi veiksminieki.
