Skolotāji uzskata, ka cenzūra ir neizbēgamas likuma grozījumu sekas, kas jau
skārušas un varētu turpināt skart mācību saturu dažādos līmeņos un aspektos. Kamēr
vēl nav ieviestas tikumības vadlīnijas, kuras skaidri definēs, kas tieši ir un nav
pieļaujams mācību un audzināšanas darbā, likuma grozījumu saturs ir plaši
interpretējams.
Tas, cik lielā mērā grozījumi ietekmē mācību procesu, ir atkarīgs no
dažādiem faktoriem, piemēram, skolas vadības nostājas, skolotāja pārliecības par savu
profesionalitāti, kā arī no tādiem praktiskiem apsvērumiem kā skolotāja materiālā
nodrošinātība, kas var ietekmēt skolotāja izvēli pakļauties vai pretoties likuma
grozījumiem:
(..) mammai liekas, ka tas nav forši, mamma momentā ziņo kvalitātes
dienestam, izglītības. Izglītības kvalitātes dienests zibenīgi atnāk uz skolu,
uztaisa lielu, kārtīgu pratināšanu, ļoti nepatīkamas izjūtas pašam skolotājam,
absolūtu trauksmi vadībā. Vadība momentāli sāk palikt nikna. Un vadība saka
tā: “vot, jā, izrunājies, tagad mēs dabūjām!” Un vadība tev automātiski
samazina algu par likmi, jo tās ir viņu tiesības ietekmēt par kvalitāti. Un viņi
uzskata, ka tas ir kvalitātes pārkāpums.[Bioloģijas un dabas zinību skolotāja
pamatskolā un vidusskolā, klases audzinātāja ]
Informanti uzskata, ka skolotāju grupa, kuru cenzūra var skart īpaši spēcīgi, ir
jaunie skolotāji. Tā kā viņu pieredze skolā vēl ir salīdzinoši neliela, likuma grozījumi
un iespējamās sekas to neievērošanas gadījumā var radīt papildus nedrošības sajūtu.
Tā rezultātā skolotāji var sākt nodarboties ar pašcenzūru arī gadījumos, kad skolas
vadības attieksme likuma grozījumu kontekstā ir visai liberāla, un tas savukārt var gan
atstāt nevēlamas sekas uz mācību saturu, gan negatīvi ietekmēt skolotāja un skolēnu
savstarpējās attiecības, radot klasē psiholoģisku spriedzi:
Es varu pateikt vienu konkrētu gadījumu, ja runā tieši par manu mācību
priekšmetu, kā tas izpaužas, kad es, piemēram, kļūstu piesardzīga. Nu, Tu zini
angļu valodā, ko skolēni tur astotajā klasē, pieņemsim, vairāk skatās vai
klausās, ir dažādi, piemēram, video, kur arī rupji lamu vārdi, pieņemsim,
izmantoti svešvalodā, un tajā brīdī, kad viņi sāk tos izmantot stundā, es viņiem
saku “nu, tu neizmanto šos rupjos vārdus!” un tamlīdzīgi, bet es nejūtos droša,
ka es varētu, piemēram, viņam tagad jautāt, vai tu zini, ko tas vārds nozīmē,
un, piemēram, pat ļoti tolerantā veidā, nu, paskaidrot.” [Angļu valodas
skolotāja pamatskolā]
Informantes sacītais skaidri parāda, ka skolas mācību procesā nav iespējams
izšķirt atsevišķas jomas, kurās likuma grozījumi ir aktuāli, jo mācību procesu neveido
tikai skolotāja izvēlēti materiāli un mācīšanās metodes; mācību process lielā mērā ir
sadarbība starp skolotāju un skolēniem, un šīs sadarbības ietvaros parādās dažādas
situācijas, kuras nav iespējams iepriekš paredzēt, bet kurās skolotājam ir jāspēj reaģēt,
balstoties savās profesionālajās zināšanās un pieredzē. Nepieciešamība savas
profesionālās izvēles balstīt politiskā ideoloģijā neveicina adekvāta un kompetenta
lēmuma pieņemšanu.
Kā norāda vairums informantu, cenzūras klātbūtne skolas mācību procesā ir
bīstama, tādēļ ka, sākot rediģēt mācību saturu atkarībā no tā, vai tas atbilst
likumdevēja priekšstatiem par tikumību, pastāv ievērojams risks sniegt nepilnīgu vai
izkropļotu noteiktu tēmu un jautājumu atspoguļojumu:
Grieķu skaistuma izpratnes pamatā ir homoseksualitāte, akts, kails ķermenis
kā skaistuma etalons – humānisma domāšanas centrā. Tas nenozīmē, ka
vajag uz ekrāna rādīt lielas bildes ar ģenitālijām, bet vispār izsvītrot kailumu
no mācību programmas nozīmē izsvītrot humānismu kā domāšanas
veidu!”[Vēstures skolotājs vidusskolā, klases audzinātājs 10. klasei]
Ja skolā par procesiem pasaulē un ideju vēsturi turpmāk tiks runāts selektīvi,
pastāv visai liela iespējamība, ka skolēniem veidosies neadekvāts priekšstats par
realitāti, lietu dabu un cilvēku savstarpējām attiecībām. Tādējādi skola no institūcijas,
kuras uzdevums ir nodrošināt cilvēku ar dzīvē nepieciešamajām zināšanām, prasmēm
un kompetencēm, tiks transformēta ideoloģiski centrētā sistēmā, kas mērķtiecīgi
veido paklausīgus sabiedrības locekļus, kurus ir viegli kontrolēt un ar kuriem
vajadzības gadījumā ir iespējams manipulēt.
Cenzūras klātbūtne izglītības procesā ilgtermiņā pilnīgi izsvītro iespēju attīstīt
skolēnos loģisku spriestspēju un kritisko domāšanu, kas vismaz formāli ir viena no
izglītības sistēmas prioritātēm. Lai cilvēks spētu patstāvīgi spriest par dažādiem
jautājumiem un problēmām un tos izvērtēt kritiski, viņam ir nepieciešamas gan plašas
un daudzveidīgas zināšanas, kas noteiktu parādību ļauj aplūkot no dažādiem
skatupunktiem, gan arī viedokļu daudzveidībai labvēlīga vide, kurā cilvēkam nav
jābaidās, ka dominējošajiem uzskatiem neatbilstoša skatījuma paušanai var sekot
sods:
Tas, ka mēs par kaut ko nerunāsim, tas, ka visu laiku rādīsim, ka nav
grūtību…Vai mēs neatgriezīsimies pie padomju laiku ideoloģijas? Jauniešiem
nevajadzētu dzīvot ilūzijā, ka apkārt ir tikai labi cilvēki, ka viņam nekad
nenodarīs pāri utt.”[Latviešu valodas un literatūras skolotāja]
Fakts, ka skolā cenzūras ietekmes dēļ turpmāk netiks runāts par tēmām, kas
likuma grozījumu ietvaros tiek uzlūkotas kā skolēnu attīstībai kaitīgas vai riskantas,
var izraisīt gluži pretēju efektu gaidītajam. Proti, skolēniem par noklusētajām tēmām,
par kuru eksistenci viņi, ļoti iespējams, uzzinās uz ielas vai plašsaziņas līdzekļos, var
rasties pastiprināta interese, kā rezultātā viņi var sākt mēģināt iegūt zināšanas šajās
jomās pašu spēkiem.
Šeit būtiski atcerēties, ka internetā un citos medijos ir pieejams
ārkārtīgi plašs un daudzveidīgs informācijas klāsts, un nav iespējams prognozēt, kāda
veida priekšstats un cik adekvātas zināšanas, piemēram, par seksualitāti bērni un
pusaudži iegūs, balstoties tur atrastajos informācijas avotos.
Turklāt bez līdzās esoša
kompetenta pieaugušā, kuram iespējams uzdot jautājumus un ar kuru var pārrunāt
neskaidrus vai satraucošus aspektus, klātbūtnes:
(..) mēs nevaram nekādu tur aizliegto literatūru sadedzināt un tagad cerēt, ka
viņiem vairs nekas nebūs pieejams, tas viss ir atrodams internetā, tu vari aiziet
uz bibliotēku un izņemt šo grāmatu, ja tu gribi; tas viss ir tev visapkārt. Un
runa ir nevis par to, ko mēs rādīsim vai arī ko mēs nerādīsim, nu, protams,
atbilstoši kaut kādam vecumam vispār, bet par to, vai mēs par to vispār
runāsim. Nu, jo viena lieta ir tā, ka mēs neizmantojam kaut kādus materiālus,
kas traumē to bērna vai pusaudža psihi, bet tas jau ir bijis arī iepriekš, un tas
ir katra skolotāja kompetences pirmā lieta, ka mēs to nedarīsim. Bet ir otra
lieta tā, ka ir kaut kādas lietas, kas viņam ir jāzina, tomēr augot. Viņi tās
uzzina tā vai tā, bet viņiem ir jāzina, ka par tām var arī runāt, ka tas nav
nekāds…Un vienmēr jau tas, kas ir noslēpts, tas arī ir visinteresantākais,
teiksim tā.
Pētījuma autori uzskata, ka cenzūra skolā var atstāt arī tālejošas negatīvas
sekas uz diskusiju kultūru sabiedrībā; ja cilvēkam skolā tiks iemācīts, ka eksistē
“pareizais” un “nepareizas” skatījums uz lietām, pastāv liela iespējamība, ka
publiskajā telpā tiks ievērojami ierobežota tādu uzskatu, kas neatbilst ideoloģiskajām
vadlīnijām, klātbūtne; šāda tendence ir uzskatāma par reālu apdraudējumu
demokrātijas pastāvēšanai. Skola nav izolēta, no sabiedrības atrauta institūcija, kurā
notiekošais neskar pārējo sabiedrību, nav nekāda pamata pieņemt, ka cilvēks,
absolvējot skolu, automātiski atbrīvosies no cenzūras un pašcenzūras atstātās
ietekmes. Turklāt ar skolu nav saistīti tikai skolēni paši: skolā strādā skolotāji,
psihologi un sociālie pedagogi, ar skolu lielā mērā ir saistīti dažādu mācību materiālu
veidotāji un visdažādākajās jomās jauniešus izglītojošu pasākumu organizatori, un arī
visas nupat minētās grupas skars likuma grozījumu radītie ierobežojumi, – ir absolūti
neiespējami ieviest cenzūru skolā tā, lai tā neatstātu gan tūlītēju ietekmi, gan
ilgtermiņa sekas uz visu sabiedrību
