Pirms kādiem četriem gadiem pie manis uz konsultāciju atnāca jauna dzīves izmocīta sieviete. Toreiz es ļoti daudz strādāju ar cilvēkiem, kuri šķīra laulību, un biju izdevusi grāmatu “Meitene un tuksnesis”, kurā aprakstīju savu personīgo laulības sķiršanas pieredzi. Pie manis vērsās ļoti daudzas sievietes, kurām vajadzēja rehabilitāciju pēc šī smagā procesa.
Darbs ar šķiršanos paredz ļoti uzmanīgu un pacietīgu virzību. Apraudāt savas bēdas, zaudējumu, atcerēties, atcerēties, atcerēties. Neparasti grūti, smagi, sāpīgi ir pardzīvot to, kā tevi mānīja un krāpa.
Saprast, ko darīt ar bērniem, kā tagad dzīvot un sarunāties ar viņiem. Uzmanīgi pieskarties naidīgumam. Niknumam. Bezspēcībai. Ieslīgt tajās. Pieņemt notikušo. Un beidzot šajās sāpēs atklāt sevi – izdzīvojušo, kaut arī smagi ievainoto.
Atklāt savu dzīvi. Negribīgi sākt ar to kaut ko darīt, vai beidzot sākt darīt to, ko gribējās jau sen. Tikt galā ar naidu, kurš atkal un atkal atgriežas, greizsirdību, niknumu, bailēm, vientulību, bezspēcību. Es ļoti daudz to visu esmu redzējusi.
Stāstot savu bēdu stāstu mana kliente runāja par to, cik skaista bija viņas dzīve kopā ar vīru. Kāds viņš kļuva veiksmīgs, realizējies, cik talantīgs izrādījās. Cik stingrs viņš bija attiecībā uz viņas ārieni, uz to, kā izskatās viņu māja, kāds bija skats, kurš pavērās pa viņu dzīvokļa logiem uz naksnīgo Maskavu.
Šīs laulības laikā arī viņa bija izveidojusi karjeru – viņa bija veiksmīga top-menedžere kādā no federālajām kompānijām. Cenšoties tikt galā ar šķiršanos viņa strādāja dienu un nakti, nopelnīja savam uzņēmumam pieklājīgu naudu un, mājas atnākusi, vienkārši krita ar seju spilvenā, lai no rīta pieceltois un atkal dotos darbā kā karā.
Mēs runājām par viņas laulību un to, kā tajā viss bija noorganizēts. Cik patiesībā sarežgīti viņai tajā bija. Kuru SEVI viņa apspieda un nevienam nerādīja. Cik ļoti jau no paša laulības sākuma viņas vajadzības bija nesvarīgas. Vienmēr sniegbaltās augstpapēdenēs, krašņā sniegbaltā automašīnā, viss pašas nopelnīts, – viņa runāja par to, ka bijušais vīrs šķiet laimīgs jaunajā laulībā, bet viņa – vientuļa, skumst un neredz nekam jēgu.
Kad pienāk tas brīdis terapijā, kad klients jau sāk elpot tagadnes, ne pagātnes gaisu, viņa atklāja sev blakus vīrieti. Viņš bija par viņu astoņus gadus jaunāks, ne lielisks, diezgan parasts, strādāja algotu darbu, taču bija diezgan uzstājīgs, kaut ko bubināja par “es neatkāpšos” un “ejam dzert kafiju”. Viņam pat nebija mašīnas.
Viņa rauca degunu, raustīja plecus un smaidīja, bet es viņai teicu – kafiju taču var iedzert? Viņa pamāja ar galvu un aizgāja, klabinot augstos papēžus.
Pēc tam viņa nāca vēl vairākas reizes, mēs runājām par visu kaut ko un šis NElieliskais neatkāpās. Vinš nedaudz bija pakāpies pa karjeras kāpnēm, solīja viņai zelta kalnus un mīlestību, bet tad, kad “bijušais” feisbukā izlika savas bildes par savu galvu reibinošo labklājību, viņa atkal sabruka.
Tad pēkšņi uz kārtējo seansu viņa atnāca pavisam cita – neuzkrāsojusies, smaidīga un viegla.
“Kas ar jums? Jūs smaidiet tā, it kā kaut kas būtu noticis?!” – es jautāju.
“Mēs pastaigājāmies, – viņa teica. – Vienkarši tāpat, Zvirbuļkalnos. Ar kājām. Bez mašīnas. Un mēs skūpstījamies. Un man kājas bija kedas!”
“Ziniet, ko? – viņa pieliecās tuvāk un teica. – Patiesībā man bija tik labi un viegli kedās. Un tajās var staigāt ātri un tik tālu, cik vien gribās. Un es jutos kā meitene. Un es tāda arī esmu. Sevī es vienmēr esmu kedās nevis uz papēžiem. Es vienkārši sen to biju aizmirsusi.”
Tā, ar citas gaitas palīdzību, ar kedām viņa uzmanīgi sāka tuvoties sev pašai, īstajai. Dēļ mīļotā skaistuļa vīra viņa reiz atteicās no “meitenes kedās”. Jo “krutas” sievietes vienmēr staigā augstpapēžu kurpēs.
Iespējams, viņas bijušais vīrs patiesībā jutās niecība un tāpēc viņam bija nepieciešami visi šie sava “krutuma” apliecinājumi: tajā skaitā arī sieviete augstpapēdenēs, visa baltā, dārgā baltā automašīnā un nekā savādāk.
Slimojoša, grūtniece, vai vēl sliktāk, pēc spontānā aborta puņķos un asarās, zaudētāja, tāda viņam nebija vajadzīga. Viņa ļoti centās atbilst, vienmēr smaidīja, staroja, turēja taisnu muguru. Pats par sevi tas nav slikti, taču jautājums ir par cenu: ja svarīgā tava daļa – brīvā, mierīgā, laimīgā šajā laikā ir ieslēgta noliktavā, tad priekš kam gan tas viss? Dēļ kā?
Viņa mierīgi atzina, ka reiz viņš viņai bija dārgāks par visu un, jā, viņa to visu darīja viņa dēļ.
Šajā terapijas etapā viņai galvenais bija maksimāla atklātība pret sevi. Viņa atcerējās sevi īsto, jaunu, bezbailīgu, mīlošu, dažkārt nobijušos. Aizsargāja, atjaunoja, pastāvēja par sevi tagad jau no stipras, pieaugušas sievietes pozīcijām.
Sievietes ar vieglu gaitu. Vīrietis, kurš šajā brīdī bija blakus, viņu bildināja. Viņi apprecējās un viņiem piedzima meitiņa. Izrādījās, ka viņš ir pietiekami ambiciozs, lai ātri kāptu pa karjeras kāpnēm, pārliecināts par sevi, lai nodrošinātu viņai iespēju elpot, apstāties, nesteigties, gulēt, cik vien tīk. No sava darba viņa aizgāja jau pirms tam, pirms bija apprecējušies un arī tas bija brīnumaini: viņa viņam vienkārši uzticējās, dzīvoja par viņa ne tik lielo algu.
Man, izrādās, nevajag ne tik daudz naudas, ne tik krutu automašīnu, nav vajadzīgs neviena cita vērtējums, pat paša mīļākā cilvēka, lai sajustu, kas tieši šobrīd tieši tev ir pats galvenais. Vieglums, prieks, viņa teica, kad jautāju nosaukt viņai pašu galveno.
“Es tāda biju vienmēŗ, agrāk, bērnībā – viņa teica, vienkārši biju to aizmirsusi”.
Autors: Jūlija Rubļova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
Paldies Līgai Šīronai par atkal lielisko ieteikumu
