Frāzi par kaunu sava dzīvē kaut reizi ir dzirdējis ikviens cilvēks. “Kā tev nav kauna tā uzvesties!”, “Man par tevi kauns!”, “Pakaunējies būtu!” – ir jau ierastas audzināšanas sviras. Gadiem ejot mūs nepārstāj kaunināt. Ir kauns žēloties. Ir kauns atšķirties no citiem. Parunāsim par to, kā šis kauns sabojā mūsu dzīvi.
Ilgu laiku es strādāju ar cilvēkiem, kuriem bija traucēta ēšanas uzvedība un attiecīgi arī ķermeņa veidols. Es vadīju terapeitiskās grupas. Pēc vienas no tām, pie manis uz individuālo konsultāciju pierakstījās viena meitene, kurai ļoti bija vajadzīga mana palīdzība. Viņa daudz stāstīja par savu dzīvi, bet pats galvenais visa stāsta vadmotīvs bija viens vārds: KAUNS.
Kauns dzīvot tadā ķermenī. Kauns iziet no mājas. Kauns iet uz treniņiem, tāpēc, ka tur visi ir slaidi. Kauns darīt to, ko gribās.
Vai tad tikai viņai vienai kauns? Protams, ka nē! Kauns attiecas ne tikai uz ķermeni. Tā ir daudz dziļāka parādība.
Kas ir kauns
Ikvienam cilvēkam viens no galvenajiem dzīves
Ja cilvēks ar šo uzdevumu nav ticis galā, nav kļuvis neatkarīgs, viņš, kā jau jūs sapratāt, paliek no kaut kā vai no kāda atkarīgs. Bet jebkura atkarība rada mums jau zināmās nepatīkamās lietas: vainas sajūtu un kaunu.
Ja es no kaut kā esmu atkarīgs, es jūtos vainīgs par to, ka kaut kas iet ne tā, kā plānots. Man ir kauns, ja es neatbilstu to cilvēku gaidām, no kuriem esmu atkarīgs. Ja es esmu atkarīgs no sabiedrības viedokļa, mani pašu šī sabiedrība arī vada.
Kā mēs “inficējamies” ar kaunu
“Kā tev nav kauna!” – saka vecāki, ja bērns, pēc viņu domām, ir izdarījis kaut ko ne tā. Šādu vēstījumu daudzi no mums ir dzirdējuši savā bērnībā. Cilvēks ilgu laiku ir bijis atkarīgs no ģimenes, vecākiem un apkārtējās vides.
Bērni jūtas vāji un neaizsargāti un tāpēc savus vecākus un pieaugušos vispār uzskata par lieliem un vareniem. Un kādā brīdī bērns saprot, ka, lai izdzīvotu, ir jāklausa tam, ko saka “lielie un stiprie” pieaugušie.
Ja atbilst viņu prasībām, tad var justies drošībā. Bet, lūk, kāda alošanās: kaunina parasti pēc tam, kad tu jau kaut ko esi izdarījis. Tāpēc bērnam nav citas izejas, kā metodiski ar savām darbībām “kāpt uz mīnām” un saņemt atpakaļsaiti.
Ir vēl viena kauna forma: kauns būt nevarīgam vai kauns būt nepatstāvīgam. No vienas puses kauns darīt to, ko gribi (tas nepatīk citiem). No otras puses – kauns būt nepatstāvīgam un nespēcīgam. To skaidri var redzēt, klausoties vecāku vēstījumos: tev ir daudz jāstrādā, esi neatkarīgs, apprecies, paļaujies tikai uz sevi, neprasi palīdzību. Tas viss rada absolūti šizofrēnisku situāciju: lai ko tu arī darītu, tev vienalga būs kauns.
Cilvēki nepiedzimst ar kauna sajūtu. Tā ir sociāla parādība un formējas sabiedrībā. Visticamākais, kaut kad sen, kad cilveki dzīvoja lielās grupās, kauna sajūta palīdzēja cilvēkam šajā grupā dzīvot pēc noteikumiem, kas ļāva izdzīvot. Tomēr laiki ir mainījušies. Tagad katram cilvēkam ir iespēja izvēlēties sev tādu grupu, kurā viņam būs maksimāli komfortabli. Un palīdzēt tajā viņam var tāda ļoti vērtīga prasme, kā prasme pielāgoties.
Dzirdēt sevi bez “traucējumiem”
Lai maksimāli efektīvi piemērotos apstākļiem, ir jāprot sevi dzirdēt, tas ļaus dzirdēt arī citus un adekvāti novērtēt situāciju. Ir apstākļi, kad ir ļoti svarīgi lūgt palīdzību. Ir situācijas, kas prasa rīkoties pretēji noteikumiem. Dažkārt ir nepieciešams ieturēt pauzi un nerīkoties vispār, jo tas būs labākais šajā situācijā.
Tāpēc ir nepieciešams prast dzirdēt sevi bez traucējumiem un objektīvi uztvert situāciju. Bet galvenais – uzticēties pašam sev un saviem lēmumiem un būt atbildīgam par tiem.
Visās daudzšķautņainajās dzīves situācijās kauns, kurš iepotēts bērnībā ļoti stipri traucēs. Mammas vai tēta balss, kas pirms 15-20-30 gadiem kādā situācijā teica: “kauns ir to darīt” šodien jau pavisam citā situācijā nevis palīdzēs, bet sarežģīs to. Nav iespējams adaptēt vienu lēmumu visām dzīves situācijām, pie kam šis lēmums nebija mūsu pašu pieņemts, un tas bija ļoti, ļoti sen.
Kauna sajūta iesūcas dziļi dziļi mūsu personībā. Un kādā brīdī, parasti pie psihologa, cilvēks saprot, ka viņš nezin, ko grib un nezin savas patiesās vēlmes un vajadzības.
Pirmkārt, viņam nemācīja apzināties sevi un savas sajūtas. Otrkārt, daudzas lietas darīt cilvēkam ir kauns, tāpēc, ka tā uzskatīja vecāki un viņam nozīmīgi cilvēki, tas nozīmē, ka tagad cilvēks savus “gribu” slēpj ļoti dziļi. Kad cilvēkam ir dziļš un destruktīvs kauns, ir svarīga otra cilvēka nevērtējoša pieņemšana un atbalsts. Labi, ja tāds cilvēks ir kvalificēts psihologs.
Autors: Anna Pogrebņaka
Avots: ©psy-practice.com
Tulkoja: Ginta Filia Solis
