Vēlies būt noderīgs citiem? – dzīvo sev;
Nezini, kā audzināt bērnu? – liec viņu mierā;
Gribi izmainīt savu likteni? – tas ir iespējams;
Tevi nosauca par muļķi? – piekrīti.
Tā uzskata medicīnas zinātņu kandidāts, psihoterapeits Mihails Ļitvaks.
Sākumā tādi paziņojumi var radīt neizpratni. Mēs esam raduši dzīvot un domāt citādāk. Bet varbūt mēs vienkārši nepiešķiram nekādu nozīmi tam, ka eksistē noteikti noteikumi, sekojot kuriem, mēs dzīvē sasniedzam to, ko vēlamies?
Par šiem noteikumiem, psihoterapiju, komunikāciju, vadību un daudz ko citu Mihails Ļitvaks runā savās divdesmit grāmatās.
Par to arī šajā intervijā.
Viena no jūsu grāmatām “Ja gribi būt laimīgs” sākas ar vārdiem: “Runā, ka cerība mirst pēdējā, bet es to nogalināju pirmo”. Kāpēc?
Manā praksē tā sanāca. Pie mums daudzi cilvēki cer un neko nedara. Viņi domā, ka gan jau pats no sevis kaut kas notiks, atnāks kāds stiprais un palīdzēs, atjās princis baltā zirgā un visu nokārtos. Taču tajā pat laikā viņi saprot, ka dabas parādības pakļaujas ļoti stingriem likumiem.
Nedrīkst bāzt roku verdošā ūdenī. Ja to izdarīsi, tad ko varēsi vainot? Protams, sevi. Bet, kas attiecas uz komunikāciju, visi uzskata, ka, ja ne sarunu partnera ļaunā griba, viss būtu labi.
Un viņi neapzinās, ka arī komunikācijas likumi ir skarbi. Un tieši tāpat “bāž roku verdošā ūdenī”, bet apvaino ūdeni, un atkal cer…
Tad es saku: pietiek cerēt, labāk mācīsimies šos komunikācijas likumus un rīkosimies atbilstoši tiem. Un tad tie mums palīdzēs.
Pirms divdesmit gadiem es biju tradicionālas medicīnas pārstāvis – hipnoze, autogēnie treniņi, tabletes. Slimniekam no šīm zālēm varbūt paliek labi, taču, vai tās viņam iemācīs risināt savas problēmas? Protams, ka nē.
Viņš atgriežas savā sociālajā vidē…. un pēc laika atkal atgriežas pie mums. Tā vietā, lai viņu trenētu, es viņu mierinu. Sanāk “rotējošo durvju” efekts.
Es sāku par to domāt, parādījās skolotāji. Man palīdzēja profesori Libihs un Petrakovs. Balstoties uz tā, ko iepriekš jau zināju, radās savi priekšstati par to, ko darīt, kad ārstē neirotiski slimus cilvēkus praktiski bez zālēm.
Es vēlos noformulēt, kas ir neiroze? Tā ir slimība, kas rodas pēc psihotraumas. Tādas traumas mēdz rasties ģimenē vai darbā. Pacients bieži vien uzskata, ka vainīgs ir viņa partneris, bet mēs viņam sakām: nē, arī uz tevi gulstas daļa atbildības.
Iemācies uzvesties pareizi – un konflikta nebūs.
Lai aplaudētu ir vajadzīgas divas plaukstas…
Un tad tabletes un zāļu vietā mēs saviem pacientiem sākām mācīt psiholoģiskās komunikācijas likumus.
Jums ir termins “psiholoģiskais aikido”.
Šai metodikai saknes meklējamas personīgi orientētās psihoterapijas metodēs. Tā ir jauna pieeja. Aikido ir elastīgs ceļš pie uzvaras un tas, kurš to pārvalda, cenšas izvairīties no konflikta un atkal doties uz priekšu.
Būtība – tu ātri piekrīti partnerim un izvairies no cīņas.
Te ir trīs varianti:
- kad mani pazemina (var teikt: skatās uz mani no augšas uz leju);
- lietišķa komunikācija: kā mums šobrīd ar Jums;
- kad par mani jūsmo.
Pirmais variants
Piemēram, man saka: “Mihail Jefimovič, jūs esat muļķis!”. Parasti mēs atbildam pēc principa “Muļķis – pats muļķis!”. Taču tas cilvēks, kurš pārvalda aikido, teiks: “Jā, es patiešam esmu muļķis”. Es aizeju, viņš “krīt”.
Viņš apjūk, gaida uzbrukumu, bet uzbrukuma nav. Un pēc tam tu viņam vari teikt: “Redz, cik tu esi gudrs. Tik ātri noskaidroji, kāds es esmu. Es tik ilgi to slēpu, un tikai tu spēji mani saprast. Tev, gudrajam, nākas komunicēt ar muļķi”.
Visu laiku tā komunicēt nevar, jo tā tu pazaudē savus komunikācijas partnerus. Toties, ja vēlies pārtraukt komunikāciju, tu to varēsi izdarīt, jo arī labajam jāprot par sevi pastāvēt.
Vai šajā gadījumā nepieciešams treniņš? Cilvēkam ir jāizspēlē vairākas situācijas, lai īstajā brīdī neapjuktu?
Jā, protams! Mēs zinām likumu, bet pēc tam pēc veca ieraduma atbildam pa-vecam, noraujamies. Un tad ir vēl viens paņēmiens – “atliktā amortizācija”. Mani nosauca par muļķi, es neizturēju, norāvos un atbildēju pa-vecam. Bet nākamajā dienā es pieeju pie viņa un saku: “Piedot, Pjotr, es sapratu, ka tev ir taisnība”.
Otrais aikido variants – priekšniekiem un skolotājiem, kad tev glaimo.
Glaimošana un apjūsmošana. Es vēlos uzdot jautājumu – kas ir bīstamāk?
Man šķiet, ka apjūsmošana.
Jums taisnība, protams, ka tā ir bīstamāka. Glaimo, lai kaut ko izmānītu, piemēram, Lapsa un Vārna. Viņai nevajadzēja nogalināt Vārnu, vienkārši dabūt to sieru.
Kad tev glaimo, ir patīkami. Kāpēc gan neizmantot pašu to saturu, tikai jāprot pareizi uzvesties.
Kad es biju jauns dakteris, mani slavēja, teica, ka es esmu labs ārsts, bet viss beidzas ar to, ka man uzkrāva papilddarbu. Pēc tam, kad es biju izzinājis komunikācijas paņēmienus, es uzklausīju glaimus un pēc tam teicu: “Paldies, man jūsu vārdi ir ļoti patīkami”, – pēc tam ieturēju nelielu pauzi un turpināju, – “tāpēc, ka aiz tiem neslēpjas nekāds lūgums”. Daudzi priekšnieki saka: šis paņēmiens lieliski strādājot.
Par apjūsmošanu. Tas, kurš tevi apjūsmo, noteikti tevi nodos. Bet to, kurš par mums jūsmo, mēs pietuvinām sev. Viņš izsūc no mums visu sulu. Un kad nodos? – pašā mums smagākajā brīdī.
Nodošanas psiholoģiju mēs jau esam izstudējuši. Diemžēl zinātnē es neesmu atradis literatūru par šo tēmu. Pirms 8 gadiem es uzrakstīju rakstu “Nodevības psiholoģija”. Izcēlu piecus nodevības veidus. Ja cilvēks tos zina, viņš var sevi pasargāt no nodevības.
http://litvak.me/statyi/
Trešais ir sadarbība. Ja tev kaut ko piedāvā, uzreiz vajag piekrist. Jūs piezvanījāt – es uzreiz piekritu. Ko cilvēks no manis gaida? – piekrišanu. Pieņemsim, es piekrītu, mēs apspriežam detaļas, bet, ja es saku, ka visam jābūt tā, kā es gribu, tad sadarbība nav iespējama. Taču tad es saglabāju cilvēku tālākai komunikācijai nākotnē. Diemžēl reti, kurš to izmanto.
Un noslēgumā par “aikido”. Tas balstās uz kopējiem fiziskajiem principiem.
Kad mani pagrūž no augšas uz leju, kas man jādara? Sākumā piesēst, turpināt to pašu “kustību”, bet tikai pēc tam piecelties. Tas ir likums.
Jūsu grāmatās ir sastopams tāds interesants termins “scenārija pārprogrammēšana”. Vai tas attiecas uz cilvēka likteni? Vai ir iespējams izmainīt likteni?
Jā. Grāmatā “Ja gribi būt laimīgs” es aprakstu septiņus neveiksmīgus scenārijus, un parādu, kā šie cilvēki ar mūsu palīdzību pārkārtojās un viņu dzīve kļuva pavisam savādāka.
Kas ir scenārijs? Scenārijs ir tas psiholoģiskais spēks, kas velk cilvēku uz likteni neatkarīgi no tā, vai viņš to uzskata par brīvu izvēli, vai arī pretojas. Tā ir Berna definīcija.
Mūsu liktenis ir atkarīgs no gēniem. Es – vīrietis, Jūs – sieviete. Mēs būsim šajās lomās.
Dzīve vispār ir diezgan vienkārša lieta, ja dzīvojam atbilstoši savai dabai.
Audzināšanas procesā daudzi vecāki vēlas no bērna izveidot to, ko izveidot nav iespējams. Un rezultātā viņš dzīvo slikti.
Labāk bērnu vispār neaudzināt, bet gan audzēt. No gurķa – gurķis, no tomāta – tomāts.
Bērns grib kļūt par aktieri, mamma viņu – pataisīt par grāmatvedi utt. Un tad viņš vairs nedzīvo savu dzīvi, bet gan pēc tā scenārija, kuru viņam uztiepuši vecāki. Viņu ir jāpārprogrammē. Lai viņš atgrieztos pie kā?… Pats pie sevis. Visvieglāk ir būt PAŠAM SEV.
Visvieglāk kokam ir augt rāmi, lēnām. Tas izaugs liels. Sākumā cilvēks piedzimst laimīgs, bet pēc tam kļūst nelaimīgs vecāku spiediena ietekmē. Un, kad šī programma tiek traucēta, cilvēkam ir slikti, tikmēr, kamēr viņš neatgriezīsies pie savas paša programmas.
Tie cilvēki, kuriem pagaidām vēl ir labi, diemžēl nevēršas pēc palīdzības. Tie, kuriem slikti – vēršas, jo nav jau variantu. Kad es viņiem skaidroju savu redzējumu, viņi ir sašutuši.
Un viens no redzējuma aspektiem – ir jādzīvo sev, tad tu atradīsi sev pareizos cilvēkus; pats svarīgākais cilvēks – ir tas, ar kuru tu sadarbojies. Tas atbilst mūsu dabai.
Mums jāapmierina ir četri savi instinkti:
- uztura,
- aizsardzības,
- seksuālais,
- savas pašvērtības.
Ja gribam ēst, bet mums nav kur dzīvot, mums sekss būs vienaldzīgs. Seksuālais partneris stāv daudz tālākā vietā. Bērni – vēl tālākā.
Bērnu līdz gadam jābaro ar pienu, bet desmit gados – vairs nē. Kā teica Jēzus: “Es atnācu tēvu nošķirt no dēla, māti no meitas, vedeklu no vīra mātes”. Pēc pieciem gadiem ar bērnu vajag sadarboties. Ja tu neizbeigsi attiecības “vecāks-mazulis”, kā gan tu sadarbosies?
Lūk, es atbraucu kopā ar dēlu, viņam šobrīd ir trīsdesmit gadi. Ja mums būtu attiecības “tēvs-dēls”, mums nebūtu par ko runāt. Mēs sadarbojamies. Tajā pat laikā man kā tēvam ir patīkami, ka blakus man ir dēls. Es tieši parādu, kādā veidā saglabāt labas attiecības ar bērniem, lai mēs viņiem nebūtu par nastu.
Jūs sakāt, ka ir jāmīl sevi. Mēs taču neprotam sevi mīlēt?
Es vēlos paskaidrot jums vārda Mīlestība formulējumu, kas pieder psihoterapeitam, psihologam Frommam.
«Mīlestība ir AKTĪVA IEINTERESĒTĪBA mīlas objekta dzīvē un attīstībā».
Vairums cilvēku saka: man nav ko mīlēt. Bet mēs jautājumu uzstādām savādāk: vai tu proti mīlēt? Es bieži saviem klausītājiem saku, ka daudzi jauc mīlestību ar seksu. Tās ir divas dažādas lietas.
Es saku: “Šobrīd es esmu aktīvs, es esmu ieinteresēts jūsu attīstībā. Tas arī ir manas mīlestības akts pret jums, kaut gan, iespējams, jums to nav patīkami dzirdēt. Bet, ja jūs nevēlaties pieņemt manu mīlestību, ko es varu izdarīt?” Tāpēc mīlēt var tikai nobriedusi personība, kas var kādam palīdzēt attīstīties
Pie mums bieži jauc kaislību ar mīlestību. Es ļoti mīlu sarkanos ikrus. Kas notiks ar šiem ikriem no manas mīlestības?… Kā es varu būt pārliecināts, ka sieviete mani mīl, ja dzīvo uz mana rēķina? Cita lieta, ja viņa ir patstāvīga un tomēr, kopā ar mani. Tad es viņai ticu. Cilvēks, kurš nav patstāvīgs, principā nevar mīlēt. Un, protams, bāzes mīlestība ir mīlestība pret sevi.
Es nodarbojos ar fizkultūru – tas ir mīlestības akts pret sevi. Lasu grāmatu, paaugstinu savu kvalifikāciju – mīlestības akts pret sevi. Sabiedrība no tā tikai iegūst. Cilvēks nes labumu citiem, ja pareizi dzīvo sev. Un tagad paskatieties, ja es vakarā piedzēros, visu nakti neguļu, tātad es sevi nemīlu.
Kāpēc sevi noteikti vajag mīlēt? Ja es sevi nemīlu, tad es esmu slikts cilvēks. Ja es jūs esmu iemīlējis, kā godīgam cilvēkam, man no jums jāaiziet. Nevar mīļotajam cilvēkam iesmērēt kaut ko sliktu. Cilvēkam ir vajadzīga mīlestība. Viņam nav vajadzīga ne mamma, ne tētis, viņam vajadzīga mātes mīlestība.
Vēl viens svarīgs moments. Nevajag aizmirst, ka eksistē patiesības mīlestība. Mums jāsaprot, kā ir uzbūvēta pasaule, tad mēs tajā spēsim orientēties. Vienu no savām grāmatām es sāku ar vārdiem: “Ja tārps zinātu, kā uzbūvēta ābele, viņš ilgi būtu dzīvs. Viņš taču nograuž ābolu pie pašas augļa kājiņas, un viņa (dzīve) sāk cīnīties ar viņu”.
Zinot, kā uzbūvēta pasaule, mēs varam ieņemt savu vietu un tad viss būs labi un viegli. Tā mēs mācam mīlēt. Diemžēl mātes ne vienmēr var mīlēt savus bērnus”.
Man šķiet, ka viņas mīl nepareizi…
Tā nevar uzstādīt jautājumu. Vai nu tu mīli vai nemīli. Kad pie manis atnāk māte ar bērnu un saka, ka viņa to mīl, es vienmēr jautāju: “Ko viņš prot darīt?” Ja neko neprot, tātad mamma viņu nemīlēja.
Viņa saka: “Es gribu, lai viņš kļūst par zinātnieku un tāpēc visu daru viņa vietā. Mazgāju, gatavoju”. Es saku: “Jūs viņu nemīlat. Ja viņu iesauks armijā, viņu tur nogalinās.
Viņš taču ir baltrocītis un tādus tur nemīl. Pārtrauciet viņu aptekalēt”. Mamma: “Viņš taču nedēļu staigās netīrs, skolotāja mani lamās”. Es saku: “Patiesībā jums nospļauties uz dēla likteni, lai tikai jūs neviens nelamātu”.
Mēs tagad strādājam ar jaunām meitenēm. Man ir divdesmit gadu pieredze un lieliski rezultāti. Mums jau ir atstrādāts tas, kā sarunāties ar bērniņu vēderā, kā runāt ar zīdaini utt.
Ar bērniem jārunā kā līdzīgam ar līdzīgu – aci pret aci, jo tikai tā attīstās intelekts – vai nu paceliet bērnu vai pašas apsēdieties. Pie mums mammas velk bērnus sev līdz un viņi pat nespēj domāt.
Šodien mēs dzīvojam baiļu atmosfērā. Vai jūs varētu dot dažus padomus, kā ar šīm bailēm tikt galā? Varbūt ir paņēmieni, ar kuru palīdzību var atbrīvoties no stresa un bailēm?
Jūs droši vien sapratāt, ko nozīmē “scenārija pārprogrammēšana”? Tas ir ilgs process. Protams, viss sākas ar nelieliem padomiem.
Baiļu dabu mēs jau esam atšifrējuši. Tā nāk no varenības idejas: “es esmu tāds cilvēks, ka ar mani nekad nekas nevar atgadīties”.
Piemēram, cilvēkam piedāvā uzstāties lielas auditorijas priekšā. Viņš baidās. Es jautāju: “Kas tad var notikt?”. Noskaidrojas, ka dziļi viņa zemapziņā mīt ideja – es esmu tāds cilvēks, kuram visam jāizdodas no pirmās reizes. Kamēr šī ideja tur sēž, viņš baidīsies.
Otrā ideja – “apkārt ir vieni vienīgi muļķi”. Es viņam saku, ka ir arī citi gudrie un tie tevi sapratīs. Kad šī ideja tiek novākta, cilvēks iet un dara.
Un ko es varu teikt. Dārgie lasītāji, pamēģiniet, pamēģiniet.
Rīkojaties, iespējams, ka no sākuma jums neizdosies, bet atcerieties, ka neveiksme ir 7 reizes vērtīgāka par veiksmi, tā uzbūvētas mūsu smadzenes.
Jo tikai tad, kad tev neveiksies, tu pievērsīsi uzmanību nevis tiem, kuri par tevi smejas, bet tiem, kas tev līdzi jūt. Tad neveiksme kļūs kā tavas sociālas vides attīrītājs un tev uzreiz kļūs skaidrs, kas ir kas.
Labi, un tomēr, ko darīt, lai cilvēks būtu laimīgs?
Laimes formula: “Gribu, varu un daru jābūt pildītiem ar vienu saturu”. Tad viss būs kartībā. Ja es gribu, bet nevaru, tad, kas ir jādara?… pareizi, jāiemācās to darīt.
Vienīgi es aicinu savas vēlmes piepildīt psiholoģiski kompetentā veidā, balstoties uz komunikācijas likumiem, kuri nav atkarīgi no mums. Tie jāaptver un jāsaprot. Juridiskos likumus var uzrakstīt, bet šie likumi, par kuriem es runāju, ir jāizprot un jārīkojas saskaņā ar tiem.
Jūs rakstāt: “Jo vairāk padomus jūs dodat, jo vairāk ienaidnieku iegūstat”. Lūdzu, paskaidrojiet, kā jūs to domājat.
Es izdomāju formulu: psihologa kvalifikācija ir apgriezti proporcionāla doto padomu daudzumam.
Labs speciālists nedod padomus, viņš palīdz pieņemt pareizo lēmumu. Es runāju par to, kā ir uzbūvēta dzīve. Ja darīsi tā un tā, rezultāts būs tāds, ja darīsi tā – rezultāts būs šāds. Tie ir likumi un izņēmumu nav. Un tagad izvēlieties.
Mans uzdevums ir izdarīt tā, lai mans pacients varētu dzīvot bez manis.
Tāpēc, ja jums kaut ko iesaka, – pasakiet “paldies”, ejiet prom un vairs nekad tur neatgriezieties. Lēmumi ir jāpieņem pašam.
Lūk, vēl viens piedāvājums, ja atļausiet. No tā ārsta, kurš jums garantē pilnīgu atveseļošanos, uzreiz ejiet prom. Ne viss ir atkarīgs no ārsta. Sen jau ir zināms, ka cilvēka organisms pats sevi ārstē, bet ārsts ir tikai palīgs. Dažkārt mēs dalām mūsu nopelnus – es sev ņemu 10%, bet 90% ir cilvēka paša. Viņš strādā, bet es tikai palīdzu.
Un pēdējais. Ir jāpaļaujas uz sevi uz saviem spēkiem. Kad tu sāc kaut ko darīt, vienmēr atradīsies cilvēki, kuri tev palīdzēs.
Autors: Mihails Ļitvaks
Tulkoja: Ginta Filia Solis
