Nesen es pieredzēju, ko nozīmē īsta nepieciešamība pēc patiesi savas nodarbošanās. Un tāpat, kā gluži dabiski notiek graudu atdalīšana no pelavām, tāpat notiek sava atšķiršana no sveša, vai vienkārši tā, kas sevi jau sen izsmēlis līdz pašam dibenam.
Izrādās, ka dažkārt vismaz uz laiku ir nepieciešams palikt bez iespējas darīt to, ko visu laiku esi darījis, lai saprastu, ka:
– šis darbs mani vairs nedabūs – es burtiski to nometu kā veco ādu un izjutu milzu atvieglojumu, paraustot plecus un sajūtot, ka beidzot esmu brīva no tā!
– bet bez šīs lietas rokas šķiet tukšas, sirds uzliesmo rudās liesmu mēlēs, vien iedomājoties par pamesto-mīļo, bet smadzenes jau ģenerē jaunas idejas – kā vēl realizēt šo tēmu, kad beidzot būs iespēja atgriezties pie tās.
Dažkārt tas var atnākt ne uzreiz – īpaši tad, ja esam ļoti noguruši vai ļoti daudz laika aizņem citi dzīves uzdevumi, piemēram…
Mūs var mocīt bailes un šaubas, kas saistītas ar to nodarbošanos, kas mūsu dzīvē ienes laimes un pareizības sajūtu. Arī tas ir normāli, to var maigi dziedināt.
Bet tas, kas patiešām ir daļa no mums, agri vai vēlu izaugs cauri sacietējušajai neizlēmības un šaubu garozai, stiepsies pret debesīm kā asns, kas pulsē no dzīvības enerģijas.
Tas atgādinās par sevi.
Mīļotā nodarbošanās ir tā, kas sapņos rādās.
Vēlies saprast, kurp ved tavs ceļš? Iepauzē! Apstājies!
Kādu mirkli pavadi bezdarbībā.
Ieklausies viegli caurspīdīgajā klusumā, kas ir tevī.
Un izdzirdi balsis, kas pirmās sāks atsaukties.
Saukt atpakaļ.
Saukt Mājās.
Autors: Aleksandra Sņeg
Avots: sobiratelzvezd.ru
Ilustrācija: Lisa Aisato
Tulkoja: Ginta Filia Solis
