Mazs puisēns turēja rokā mazu mazītiņu vabolīti un jautāja mammai:
— Mammīt, kas tā ir par vabolīti?
— Tas ir jāņtārpiņš. Neskatoties uz to, ka viņš ir tik maziņš, tomēr izstaro gaismu.
Puisēns domīgi vēroja kukainīti un jautāja atkal:
— Kāpēc viņš spīd?
— Jāņtārpiņš ir gaismas bērniņš, taču spīd tikai naktī. Kad citas vaboles guļ, viņš stāv gaismas saredzē, izgaismojot ceļu tiem, kuriem tas vajadzīgs. Viņš ir ļoti maziņš un viņu nemaz nav tik daudz, taču tad, kad naktī tie visi ieslēdz savas lampiņas, tad izskatās tā, it kā visa pasaule būtu piebārstīta dārgakmeņiem.
— Cik jauki ir būt jāņtārpiņam! — puisēns iesaucās. — Es arī gribētu kļūt par vienu no tiem, — viņš skumji piebilda.
— Nebēdā, Saulīt, — teica mammīte, maigi saņemdama dēla plaukstu, — kad cilvēks domā par labo un dāvā mīlestību apkārtējiem, viņš nes sevī gaismu – un jo vairāk labo darbu vinš dara, jo spožāk deg šī uguntiņa. Tādus cilvēkus ne vienmēr uzreiz ir viegli pamanīt, taču tos var sajust ar sirdi, jo viņu lukturīši ir viņu sirdis un gaisma tajos ir maiga un silta.
Dievs un eņģeļi, vērojot tos no debesīm, redz šis gaišās sirdis un priecājas. Jo viņi taču ir galvenie to palīgi uz zemes.
***
Kāpēc saules gaisma dara mūs laimīgus?
Tāpēc, ka tā mums atgādina par mūsu iekšējo gaismu. Bezgalīgās debesis liek ietrīsēties mūsu sirdij, jo mēs atceramies par savu bezgalību. Mēs sajūtam drošību, dzirdot viedus vārdus, tāpēc, ka tie mums atgādina to patiesību, kuru mēs jau zinām.
Kāpēc mēs raudam tad, kad sastopamies ar labiem darbiem? Tāpēc, ka tie mums atgādina par mūsu mīlestību uz visu, kas ir.
Mēs nesavtīgi meklējam Dievu, tāpēc, ka tas mums atgādina par mūsu patieso “Es”. Mēs esam brīnišķīgi.
Tikai kāpēc mēs meklējam ārpusē to, kas ir mūsos?
Domā par labo un izstaro mīlestību un tu būsi kā jāņtarpiņš!
Autors: T. Simonova
Avots: sobiratelzvezd.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
