Mēs visi darām pāri saviem tuvākajiem, tāpat, kā viņi mums. Tas ir neizbēgami. Ar vārdiem biežāk kā ar darbiem. Mēdz gadīties, ka cilvēks nepadomājis pasaka kaut ko, bez jebkāda ļauna nolūka un vēlmes aizvainot. Nevajag klusēt. Vajag to pateikt, maigi un ar mīlestību. Nevajag krāt aizvainojumus – tas ir ļoti bīstami attiecībām.
Robežas pazūd, kad attiecības ir tuvas un ir ļoti viegli pārkāpt strīpu: ar tuvajiem cilvēkiem tu esi atvērts un ļauj domai plūst, kas ar svešiniekiem nav pieļaujami. Tad, lūk, arī sanāk, ka ievainojam savus mīļos, tajā pat laikā, kad ar svešajiem esam ļoti akurāti savos izteicienos un piedomājam pie tā, ko sakām.
Tuvība nav iespējama bez sāpēm, diemžēl, bet sāpes ir tās reverss. Pateikt stulbību var ikviens un katram gadās. Un pēc tam cilvēks padomā, apzinās, un nožēlo pateikto, tāpēc, ka tas aizskāra. Un palūgs piedošanu. Protams, ja tu viņam pateiksi. Mēdz taču gadīties acīmneredzamas “izpļāpāšanās”. Sāpju slieksnis un atļautība mums katram ir atšķirīgi, un tāpēc bieži vien cilvēks nemaz nesaprot, ka ir aizskāris otru. Pašu teiktais nebūtu aizķēris. Bet tu taču viņam piedosi, zini, ka tas nav darīts ļaunprātīgi.
«Reiz arī tava bulta kādu atrada».
Ja saprata, palūdza piedošanu – kā gan nepiedot. Pat tad, ja nesaprata (jo sāpju slieksnis zemāks), bet palūdza piedošanu. Ja cilvēks lūdz piedošanu, tātad ciena tavas jūtas. Tātad tu viņam esi dārgs. Protams, piedošanu palūgt arī var dažādi, taču tad, kad to dara patiesi un no sirds – to jūt.
Bet, ko darīt ar tiem, kuri saprot vai nesaprot, bet nelūdz piedošanu…. «Tu nu gan pārspīlē!», «Kas tad tur tāds!» utt. Arkārtīgi brīnišķīgs variants ir apvainoties uz apvainoto… Te nu mēs varam redzēt absolūtu emocionālo stulbumu un absolūtu otra cilvēka jūtu nenovērtēšanu.
«Lūdzu piedod! Man ļoti žēl, ka es tevi aizvainoju. Es tā negribēju….» Tādi vienkārši vārdi, ļoti vajadzīgi un mieru nesoši. Katram cilvēkam ir jāzin, ka šīs jūtas ir ārkārtīgi svarīgas, ka viņu dzird, ka attiecības ar viņu ir ļoti vērtīgas. «Piedod» – un konflikta vairs nav, visi jautājumi ir aizvērti un sirdī iestājas miers. Mani saprata, mani SADZIRDĒJA…. Manas jūtas ir pieņemtas, mani neatstūma, nepadarīja bezvērtīgu (kas notiek ik brīdi riņķī un apkārt). «Protams, piedodu».
Bet kā piedot tam, kurš nelūdz piedošanu? Tam, kurš paliek kurls un auksts. Iespējams, palūgt piedošanu viņam liedz lepnība vai principi? Tas vairs nav svarīgi… Tāpat kā vārds, kurš kļuvis par aizvainojuma vai citu negatīvo emociju iemeslu. Svarīgi ir tas, ka NE Dzirdēja, padarīja bezvērtīgus gan attiecības, gan jūtas, pateica, ka princips ir augstāks un svarīgāks par tevi. Un Dievs ar viņu, ar to vārdu….
Vārdiem, frāzēm (ja, protams, tie pateikti bez naida, bez niknuma, bez sarkasma) nav pārāk liela spēka un ar laiku tie pazūd no atmiņas. Bet, lūk, tavas jūtas diez vai sāks novertēt, tāpat kā tevi pašu – vai nu ir jau sākotnēji, vai nav un nebūs. Un tādas, šķietami nenozīmīgas situācijas, atver acis uz patieso cilvēka attieksmi pret otru cilvēku. Par to es arī viņu mīlu. Nevar būt ne stipras draudzības ne mūžīgas mīlas ar to, kurš savu ego vienmēr liek pirmajā vietā un augstāk par citu.
Dažkārt pateikt “piedod” vajag nevis tāpēc, lai tev piedotu. Iespējams, tev jau sen ir piedevuši neklātienē. Bet, lai pateiktu “tu esi nozīmīgs, tu man esi svarīgs, man nav vienalga, ko tu jūti”, ir jābūt drosmei un mīlestībai. Nebaidies lūgt piedošanu! Par to nav jākaunās, tas nav nekas pazemojošs. Jākaunās būtu par to, ja esi emocionāli stulbs un savus mīļos cilvēkus upurē sava ego dēļ.
Autors: Natālija Doļņikova
Tulkoja: Ginta Filia Solis
