Kad man bija seši gadi, mana vecmāmiņa man iemācīja pašu galveno, ko zinu savā dzīvē.
Mēs ar vecmāmiņu spēlējām šahu. Es zaudēju un ļoti dusmojos.
Bet viņa atkal un atkal atkārtoja: “Iemācies zaudēt!”
Šahu spēlēt es tā arī neiemācījos. Bet visu vecmāmiņas padoma vērtību es sapratu tikai pēc daudziem gadiem, un vēl joprojām dusmojos uz sevi par to, ka nepratu to izdarīt agrāk.
Ja ir dzīvē panaceja, tad tā ir prasme zaudēt. Tas nozīmē prasmi konstruktīvi pieņemt nelabvēlīgu iznākumu, kad, neskatoties uz visām tavām pūlēm un cerībām notiek ne tas, ko vēlējies un uz ko gāji.
Dzīvē nav svarīgākas prasmes.
Kaut vai tikai skaita ziņā. Nezinu, kā jums, bet manā dzīvē kļūdu un zaudējumu ir bijis nesalīdzināmi vairāk, kā uzvaru. Un tieši tāpēc mana attieksme pret zaudējumiem daudz spēcīgāk kā uzvaras prieks nosaka manas dzīves kvalitāti.
Es daudzus gadus esmu centies uzvarēt – vienmēr, visur, visā un par spīti visam. Un, ja kaut kur neizdevās uzvarēt, es mēģināju vēl un vēl pārliecībā, ka nākamreiz man noteikti izdosies. Un tikai daudz vēlāk es sapratu, ka tāda neatlaidība itin nemaz neuzlabo manu dzīvi.
Ziniet, ne jau uzvaras, bet tieši kļūdas un zaudējumi mūs padara par tiem, kas mēs esam, tāpēc, ka tie liek saprast un pieņemt mūsu ierobežojumus un tādā veidā pauž mūsu individualitāti.
Zaudējumi un sakāves norāda mums ceļu pie sevis patiesā, ārpus draugu un mīļoto gaidām, ārpus lomu modeļiem, kurus mums uzspieduši vecaki un skola, ārpus obligātajām sociālajām normām, kas skar visus un it visā.
Mūsu ierobežojumi liek atklāties mūsu individualitātei. Bet tas, kādi mēs nevaram būt, parāda to, kādi mēs varam būt.
Nepārvarami šķēršļi pārstāj būt nepārvarami, kad mēs necenšamies tos parvarēt, bet gan izmantot kā ceļazīmes uz izpratni par to, kas tad ir tavas patiesās spējas un talanti.
Zaudēt vispār ir interesantāk un vērtīgāk nekā uzvarēt, tāpēc, ka uzvaras lielākoties ir blaknes tai pieredzei, kuru tu iegūsti pateicoties kļūdām un zaudējumiem.
Veiksmes un uzvaras dzīvē vien apstiprina to, ko mēs jau zinām un protam.
Zaudējumi un kļūdas sevī satur milzīgu potenciālu – jaunas zināšanas, jaunas prasmes un, kas pats galvenais, jaunu sevis izpratni.
Uzvarēt ir viegli. Tam nav vajadzīgas īpašas prasmes – atkorķē šampanieti, ielej un izdzer. Daudz sarežģītāk ir iemācīties zaudēt – tā, lai šo zaudējumu un kļūdas izmantotu kā pakāpienus pie galvenā vinnesta – sevis pieņemšanas un sapratnes, sevis, kāds tu patiešām esi.
Prast zaudēt nozīmē būt brīvam. Tāpēc, ka neviens neierobežo mūsu brīvību tik ļoti, kā bezgalīga nepieciešamība vienmēr uzvarēt.
Autors: Vladimirs Jakovļevs
Avots: Возраст счастья
Tulkoja: Ginta Filia Solis
