Tad ej pie velna, muļķe! – iesaucās baltais putns, pacēlās spārnos un aizlidoja

Maza pelēka vistiņa sēdēja pļaviņā blakus savai vistu kūtij un ļoti skuma:
– Ak, kāda es nelaimīga. Gaiļi mani nesaprot, vistas dara pāri. Kūtī tumši, auksti, garlaicīgi.
Un tā viņa sēdēja un cieta. Pēkšņi garām lidoja milzīgs balts putns. Tas izdzirdēja vistiņas vaimanas, nolaidās tai blakus un teica:
– Nepārdzīvo, vistiņ. Gribi, es tev palīdzēšu aizlidot uz brīnišķīgu zemi, kur tu varēsi būt laimīga?
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tas nav iespējams – vistas nevar lidot.

– Nu, un? – atbildēja baltais putns. – Es tev iemācīšu.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Man ir pārāk maziņi spārni, lai lidotu.
– Nepārdzīvo, – baltais putns mierināja. – Gribi, es tevi uzsēdināšu sev uz muguras un mēs lidosim kopā?
– Nē, – nopūtās pelēkā vistiņa. – Es turp aizlidošu un man nebūs kur dzīvot.
– Nepārdzīvo, – uzmundrināja baltais putns. – Es palīdzēšu tev atrast, kur dzīvot.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Ko es tur viena darīšu? Man būs skumji!
– Nepardzīvo, – pasmaidīja baltais putns. Es palīdzēšu tev atrast gailīti.
– Nē, – atbildēja pelēka vistiņa. – Ja nu pēkšņi tas gailītis izrādīsies ļauns un nejauks?
– Nepārdzīvo, – nopūtās baltais putns. – Es iemācīšu tev dzīvot tā, ka savā dzīvē tu satiksi tikai brīnišķīgus gaiļus.
– Nē, – teica pelēkā vistiņa. – Tādu gaiļu pasaulē nav.
– Tad ej pie velna, muļķe! – iesaucās baltais putns, pacēlās spārnos un aizlidoja…

Un mazā pelēkā vistiņa tikai pārliecinājās par to, ka pasaule, kurā viņa dzīvo ir netaisnīga un apkārtējie pret viņu izturas ļoti ļauni.