Kādā nomaļā lauku skolā, garšļaukus izgāzies, sēdēja izklaidīgs skolēns. Viņš vieglprātīgi skatījās ārā pa logu un, neviena netraucēts, turpināja gremot košļājamo gumiju.
„Kas vainas būt skolēnam – ne atbildības, ne pienākumu. Dzīvo svilpodams, nezinot rūpju. Bet es, nabaga skolotājs, staigāju viņam pakaļ, lūdzos, lai izlasa to un to, lai izdara to un to… Cik viegli būt skolēnam – staigā pa skolu kā saimnieks, ej kurp vien vēlies – uz veikalu, aiz stūra uzpīpēt. Rau, nāk skaļi smiedamies un sarunādamies, ne no viena nebaidoties. Skolotājs vēlreiz uzmeta skatu uz skolēnu, un viņam ap sirdi kļuva vēl smagāk.
„Redz, kāds apmierināts ar savu bezdarbību” – pie sevis nomurmināja skolotājs. „Ne kreņķu, raižu! Semestra beigās tāpat būs jāliek kāda atzīme. Vienreiz kaut ko izlasa, pēc tam veselu mēnesi neko nedara. Neko viņam nevajag, sēž un augām dienām priecājas. Cik viegli būt skolēnam un sēdēt skolas solā… Bet es kā nolādēts plēšos viņa labā. Jau aizmirsies, kad pēdējoreiz no sirds izrunājos ar saviem ģimenes locekļiem. Bet, kad sāku iebilst, tad direktors sāk vēl zāģēt… Ak, cik viegli būt skolēnam un cik grūti skolotājam!…”
Semestra beigās minētais skolēns vēro skolotāju, kurš ar sarkanu tinti izraibina pēdējā brīdī atnestos darbus.
„Kas tad viņam,” skolēns nodomāja. Viņam ir pie vienas vietas, ka tēvs nesekmīgās atzīmes dēļ viņam nepirks jaunu mobilo telefonu. Jau trešo mēnesi jāiztiek bez jautrajām telefona spēlītēm! Skolotājiem gan ir viegli! Nu, aizies mājās, visus vakaru skatīsies televizoru! Bet ko darīt man, šī draņķīgā skolotāja dēļ; vēl taču trīs gadi līdz skolas beigām! Bet, ja mani izmetīs no skolas, tas ir droši, ka māte nelaidīs uz Rīgu. Un kur tad es likšos? Cik viegli ir skolotājam – nekādu rūpju – kaut ko pats samācījies, to tagad atkārto.
Viņam gan labi. Skat, starpbrīdī teciņus uz veikalu… Protams, saviem bērniem kaut ko nopirkt. Pēc stundām, skolotāju istabā čipsus un pīrādziņus saēdies, dodas uz mājām… Bet es caurām stundām pārrakstu šos bezjēdzīgos konspektus. Cik tomēr viegli ir būt skolotājam un cik šausmīgi – nabaga skolēnam…”
Nākamajā dienā skolas direktors aizbrauc uz rajona Izglītības pārvaldi, lai vēlreiz pamēģinātu pacīnīties par jaunu projektu iespējām.
Izglītības pārvaldes galvenais speciālists viņu pieņēma gurdeni, jo viņam atkal bija sācis sāpēt kuņģis, tādēļ gribējās visus pasūtīt tālāk. Taču darbs ir darbs. Speciālists ilgi klusēja, dažreiz pat pamāja ar galvu un vārgi pasmaidīja, izlikdamies, ka klausās… Direktors līda vai no ādas ārā, iztēlodams nepieredzētās perspektīvas, likdams uz galda skaistos grafikus un ar gudru ziņu palabotos pārskatus…
„Domāju, ka būsim spiesti pārtraukt jūsu iesākto projektu…” speciālists pārtrauca pārlieku aktīvo direktoru. Direktors sašļuka. Gar acīm vienā mirklī aizzibēja visas viņa pašapliecināšanās iespējas…
Speciālists pavadīja ar skatienu skolas direktoru. Kuņģis iesāpējās ar divkāršu spēku.
„Ir nu gan laimīgs!” speciālists nošņācās. „Viņam viegli, sēž kaut kur tur, savā pagasta skoliņā, pamazītēm gaida pensiju, bez jebkādām bailēm. Bet man visu laiku jānervozē. Pēc reģionālās reformas pārvaldi taču likvidēs. To vien dari kā trīci un drebi, ka tik neatbrīvo no darba!… Kā tas izskatīsies, visus gadus bijis priekšnieks, īsi pirms pensijas paliek bezdarbniekos”? Bet kāda tur, velns lai parauj, priekšnieka būšana, ja man laukos nav pabeigta māja?…”
Pārvaldes galvenais speciālists satrūkās no tālruņa zvana. Pēc pusstundas viņš stāvēja pie pārvaldes kabineta durvīm un centās apvaldīt savu satraukumu.
„Kas notiek ar…?” bargi jautāja pārvaldes priekšnieks. „Kāpēc nav izdarīts tas un tas…?”
„Jā, mēs jau cenšamies, cik tas ir mūsu spēkos…”
„Skaidrs!” – pārvaldes priekšnieks pārtrauca. „Ja mēneša laikā, nebūs izdarīts, būs jādomā par speciālista nomaiņu… Vai skaidrs?”
„Jā, priekšnieka kungs,” speciālists atviegloti nodūra skatienu.
„Jūs esat brīvs…”
Pārvaldes priekšnieks noraudzījās aizejošā speciālista mugurā. „Cik viegli aizsoļo! Kas šim nekait? Dod norādījumu saviem padotajiem… Bet man – visa atbildība! Un tad vēl tā nolāpītā reforma pie durvīm! Kurš gan to izdomājis… Atkal jāpierāda, ka bez manis nekas nav iespējams. Bet reformas izgudrotāji ir tik stulbi un paši nesaprot tādas elementāras lietas. Tiem vajag visu ieskaidrot. Ak Kungs, cik grūti tomēr būt pārvaldes vadītājam!…”
