Mainīsim domāšanas ieradumus!
Paņemsim papīra lapu un sarakstīsim uz tās visas īpašības, kas mums sevī
nepatīk. Sarakstā var iekļaut arī citu saskatītās negatīvās īpašības – kā redz citi. Atvēlēsim rakstīšanai vismaz desmit minūtes. Būsim pilnīgi godīgi un atklāti – saraksts ir domāts vienīgi mums pašiem.
Tagad rūpīgi apsvērsim uzrakstīto un pasvītrosim katru negatīvo īpašību, ar kuru pilnīgi neko nevaram padarīt, piemēram, pārāk liels deguns, bet tā nu reiz daba mūs ir izveidojusi, tādēļ nav ne mazākās jēgas par to dusmoties – ar to ir vienkārši jāsamierinās.
Tagad atzīmēsim katru negatīvo īpašību, kuru mēs paši esam gatavi
pieņemt, piemēram, aizmāršību, izklaidību. Neviens vienkārši nevar būt perfekts.
Tad atzīmēsim pārējās vājības, trūkumus un negatīvās rakstura iezīmes. Pirms mēs sākam sevi kritizēt apdomāsim vēlreiz, vai tas tā patiesi ir? Vai tiešām tas mums negrozāmi nolemts? Iespējams, ka jā, bet vai mēs gadījumā nevaram kaut ko no visa tā vērst sev par labu, gūt kādu pozitīvu pieredzi?
Mūsu atspoguļojums skolēnos
Vienas nedēļas laikā iedvesīsim sev šādas domas: skolēni pārsvarā ir
slinki un bezatbildīgi; skolēni un viņu vecāki ir noskaņoti pret mani; viss ir slikti un šausmīgi, strādāt skolā ir netaisnīga nolemtība. Atzīmēsim nedēļas laikā notikušos notikumus.
Nākamajā nedēļā uz skolu nāksim ar citām domām: skolā pret mani
skolēni izturas labvēlīgi un draudzīgi; skolas dzīvē viss ir taisnīgi- kādas domas domāšu par skolu un skolēniem, tādu rezultātu arī piedzīvošu u.tml. Atzīmēsim rezultātu!
Nereti skolēnos, saskatīdami radniecīgu dvēseli un pauzdami gan dusmas,
gan žēlumu, gan sašutumu, gan naidu, mēs, skolotāji, izmantojot atspoguļošanas likumu, lielā mērā izsakām spriedumu par sevi. Tātad mūsu spriedums par skolēniem ir spriedums par mums pašiem.
Katrs skolēns ir skolotāja projekcija, kas atspoguļo un materializē notikumos to, ko skolotājs domā par skolēnu. Tāpēc lielā mērā no skolotāja ir atkarīgs, kā pret viņu izturēsies skolēni.
Nodomu tīrība
Ik dienas mēs satiekamies ar visdažādākajiem skolēniem. Bet lai šodien
mums, skolotājiem, tiekoties ar skolēniem, ir konkrēts mērķis: izdarīt viņiem kaut ko labu. Nav svarīgi ko. Svarīgi, lai pēc tikšanās mūsu un skolotāja starpā izveidojas smalks informātiski enerģētisks kanāls, ar kuras starpniecību gan mēs, gan skolēns sajustu motivējošu iedvesmu kļūt jaukākam.
Vērtību un kritēriju atbilstība
Noteiksim savas vērtības, kritērijus. Sastādīsim šo vērtību un kritēriju
sarakstu. Tagad pajautāsim savam labākajam draugam par to, kādi ir viņa mīlestības un cieņas kritēriji. Sastādīsim vērtību un kritēriju sarakstu. Tad abus sarakstus salīdzināsim. Cik lielā mērā tie sakrīt, cik atšķiras? Atcerēsimies, kādas bija mūsu vērtības pirms desmit, piecpadsmit gadiem. Un kādi tie varētu būt pēc pieciem, desmit gadiem? Kādi tie ir mūsu skolēniem?
Spriedzes pārvaldīšana
Sasprindzināsim visu, kas vien iespējams, tik cieši, cik vien spējam: kāju
pirkstus un pēdas, sēžamvietas, kāļu un roku muskuļus, dūres un, ja neviens mūs neredz, pamatīgi saviebsim arī seju. Noturēsim saspringumu vienu – divas sekundes, tad strauji atbrīvosim muskuļus. Tad cik vien iespējams, strauji atslābināsimies. Šo vingrinājumu ieteicams atkārtot vairākas reizes.
Šo tehniku pilnveidoja Doroteja Sarnofa (Dorothy Sarnoff), un tā ir sīki
izskaidrota viņas grāmatā „Nekad vairs neuztraucieties” („Never be Nervous Again”, Centurv Hutchinson, London, 1988). Metodes būtība ir zem diafragmas esošo muskuļu sasprindzināšana un atslābināšana. Saliksim kopā plaukstas ar augšup vērstiem pirkstiem, tā lai apakšdelmi būtu paralēli grīdai. Spiedīsim rokas vienu pret otru, kamēr jūtam sasprindzinājumu delnās un zem rokām. Ieelposim, tad caur nedaudz
pavērtu muti lēni un viegli izpūtīsim gaisu. Izelpas laikā sasprindzināsim muskuļus trīsstūrī starp ribām. Izelpas beigās muskuļus atbrīvosim.
Šis vingrinājums palīdz iemācīties kontrolēt arī balsi, tas ir, atbrīvoties no nervozām trīsām balsī, nevajadzīgas balss pacelšanas, kliegšanas u.tml.
Atbrīvošanās no nepatīkamām atmiņām un iedomām
Akadēmiķa Ivana Pavlova vārds pirmām kārtām saistās ar nosacījuma un
beznosacījuma refleksiem. Savos eksperimentos ar suņiem viņš pierādīja, ka nervu sistēmas darbības pamatā ir nosacījuma un beznosacījuma refleksi. Beznosacījuma refleksi mums doti jau piedzimstot, bet nosacījuma refleksus, mācoties reaģēt, mēs apgūstam dzīves laikā. Mūsu zemapziņā pēc tā vai cita notikuma paliek neredzami diegi, kas turpina mūs raustīt visu turpmāko dzīvi.
Piemēram, atmiņas par kādu notikumu, cilvēku vai situāciju var atkal un
atkal izraisīt mūsos aizvainojumu, dusmas naidu, mīlestību, pateicības jūtas, skumjas vai prieku. Un katram cilvēkiem saistībā ar vienu un to pašu situāciju var būt pilnīgi atšķirīgas izjūtas. Šis fakts vēlreiz apliecina, ka noteicošais ir nevis situācija, bet gan attieksme pret to. Tātad jāmāk organizēt savu pieredzi.
Vispirms atsauksim atmiņā, kādu cilvēku, ainu, situāciju, kura izraisīja
nepatīkamās izjūtas. Pārklājiet nepatīkamo ainu ar fotogrāfiju, kurā mēs sevi redzam laimīgus, smejamies kopā ar savu mīļoto cilvēku u.tml. Darīsim to ātri, nepilnas sekundes laikā. Tiklīdz šīs ainas būsim apmainījuši, vai nu pilnībā attīrīsim iedomāto ekrānu, vai atvērsim acis, atslābinieties. Pēc tam to pašu vēl atkārtot 5—10 reizes, katru reizi attīrot ekrānu vai atslābinoties. Labās fotogrāfijas parādīšanos iedīdīt līdz automātismam.
Ja vingrinājums tika veikts pareizi, tad iedomāties veco, nepatīkamo ainu un saglabāt to būs grūtāk, jo nepatīkamās ainas vietā automātiski izlēks labā fotogrāfija.
Uzņemsimies atbildību!
Atcerēsimies kādu nepatīkamu situāciju, konfliktu vai tamlīdzīgi. Tādās
reizēs ne reizi vien esam pieļāvušu domas, ka „skolēniem nekā nav svēta; viņiem par visu nospļauties; viņš dara visu iespējamo; lai mani izvestu no pacietības; šī klase ir neciešama, es netieku ar viņiem galā, kaut ātrāk beigtos stunda; kaut jel nebūtu nācis uz stundu vispār u.tml.”
Bet tagad atkarībā no situācijas uzsvērti sev teiksim, „ka ja es pats esmu
sevis nostādījis upura lomā, tad ar savu slikto attieksmi, sliktām domām pret sevi un skolēniem esmu piesaistījis sev pāridarītāju; ja kāds skolēns man sarunā rupjības, tad, izmantojot skolēna agresiju, netiešā veidā atspoguļoju savas agresīvās domas, attieksmi, dusmas, nogurumu, neiecietību u.tml.”
Šādu frāžu vietā, kā „es esmu noguris; es esmu slims; man ir depresija”
uzsvērti sev sacīsim, ka „ar negatīvu domāšanu esmu radījis sev nogurumu;
ar savām domām esmu radījis sev depresiju; ar savām domām esmu radījis konfliktu u.tml.”
Ieteikums konfliktsituāciju gadījumos
Katru reizi, kad skolā mūs sāk vajāt neveiksmes un konflikti, uzdosim sev
jautājumus: „ko šī situācija vēlas man pavēstīt, brīdināt, kas man no šīs situācijas ir jāiemācās?”
Esmu pārliecināts, ka skolotājs saņem tikai to, ko pats domā par skolēniem.
Mainīties nozīmē mainīt domāšanas ieradumus un tieši konfliktsituācijas, stresa situācijas vislabāk norāda uz to, ko vajag mainīt, nevis gaidīt, kad to sāks darīt skolēni.
Mantra dusmu gadījumiem
“Tu esi ienācis manā darba ikdienā, lai man palīdzētu būt nemitīgā kustībā
un mainībā. Es tev piedodu to, ka tu neatbilsti tam, ko es no tevis gaidu. Un lūdzu tev piedošanu par to, ka arī es neatbilstu tam, ko gaidīji tu. Un pateicos tev par šo mācību! Tu kā spogulis man parādi manas stiprās un vājās puses. Tu esi mans skolotājs.”
Aizrādījuma izteikšana
Pirms aizrādījuma izteikšanas vispirms novērosim apstākļus. Ja skolēns,
kuram gribam izteikt aizrādījumu, sēž, tad vislabāk savu nolūku realizēsim arī sēžot, ja skolēns stāv kājās, tad to darīsim, stāvot kājās.
Maigā „es saprotu, ka tev pašlaik ir grūtības ar un to…” vietā varētu pateikt
dažus labus vārdus par viņa veikumu vai attieksmi, piemēram: „Man ļoti patika tavs iepriekšējais domraksts, taču man liekas, ka šoreiz…”
Uzsvērsim „es” lietojuma formu, jo tieši mēs vēlamies, lai skolēns kaut kādā
ziņā mainītos, nevis otrādi. Otrajā personā izteiktie apgalvojumi izsaka samērā negatīvu vērtējumu (tas pats sakāms arī par norādēm mācību grāmatās, vingrinājumos, uzdevumos u.tml.), piemēram: „Tev ir domraksts ir jānodod līdz pirmdienai!” Labāk „Es ļoti vēlos, lai tu darbu nodotu līdz pirmdienai”. Sacītais pirmajā personā norāda, ka mēs automātiski uzņemamies pienākumu prasīt arī tā izpildi.
Aizrādījuma brīdī nevispārināsim „tu tāds un šitāds…”, bet gan runāsim par faktiem, nevis izteiksim savus spriedumus un viedokļus. Ja tomēr izsakām
spriedumu, tad tikai par skolēna izturēšanos, nevis personību.
Izteiksim arī savas emocijas no «es jūtos samulsis, ka …” līdz pat „es biju galīgi pārskaities, kad…!”
Pēc aizrādījuma izteikšanas izmantosim pauzes. Ļausim skolēnam vajadzības gadījumā atbildēt. Iespējamo klusuma brīdi necentīsimies aizpildīt ar nākamo jautājumu. Tas tikai vairos neskaidrību un samazinās mūsu aizrādījuma izteikuma iedarbību.
Nepieciešamības gadījumā pielietosim „sabojātās plates” metodi, kur ar jaunas alternatīvas izteikšanu, izskaidrosim, ko mēs no skolēna vēlamies.
Centīsimies pabeigt sarunu pozitīvā gaisotnē. Kad esam pārliecinājušies, ka
skolēns mūs ir sadzirdējis un sapratis, sacīsim kaut ko apmēram tā: „Man šodien ir ļoti veiksmīga diena, jo mums abiem izdevās vienoties par…!”
Kopīgā elpošana
Elpošana, tāpat kā sirdspuksti, ir automātiska uzvedība, kuru mēs parasti
neapzināmies. Tāpēc, ja mēs pievienosimies skolēna elpošanai, tas viņu ļoti stipri ietekmēs. Pirmais variants- elpot tādā pašā ritmā un tikpat dziji kā skolēns, otrais — sinhronizēt savas roku kustības ar skolēna krūšu kurvja pacelšanos un nolaišanos, trešais — samērot savas runas tempu ar skolēna krūšu kurvja cilāšanās ritmu.
Pievienošanās
Mācīsimies saprāta robežās, protams, pievienoties skolēna pozai un
žestiem. Ja skolēns stāv, rokas sakrustojis uz krūtīm, tad ieņemsim arī mēs tādu pašu pozu. Ja skolēns sēž, kājas pārlicis vienu otrai, sēdēsim arī mēs tāpat. Ja urbina degunu, varam pakasīt arī savu degunu. Sarunāsimies ar skolēniem viņu valodā.