Apsēdīsimies pie televizora, skatīsimies ekrānā, bet nereaģēsim uz informāciju, bet truli blenzīsim un teiksim: „Nu, un…?”!

Kaspars Bikše, psiholoģijas maģistrs, skolotājs (gan paša, gan citu autoru teksti, pierakastīti planšetdatorā (kuru pirms nedēļas kāds cilvēks, veicot pirmo apakš minēto vingrinājumu, to sadauzīja- es piedevu, jo cilvēks cītīgi mācās), gan apmeklējot dažādus seminārus un kursus, gan lasot grāmatas, kā arī, apciemojot tā saucamās zāļu tantiņas visdziļākajos lauku nostūros).

Savā priekšā noliksim spogulīti, paskatīsimies tajā un, minot savu vārdu,
sacīsim: “Es tevi mīlu un pieņemu tādu, kāds es esmu!” Šis vienkāršais vingrinājums daudz ko izskaidro.

Saullēkta brīdī, sajutīsim, ka arī mūsu ķermenī aust Saule, tas ir, kad saule parādās uz horizonta, sajutīsim to pavisam tuvu nabai.

Staigāsim un apzināsimies, ka mums vairs nav galvas- tikai ķermenis.
Visas problēmas taču ir tikai galvā. Ja mums tas izdosies, sāksim centrēties uz sirdi.

Šī ir mantras tehnika. Ar katru ieelpu sev sacīsim: “Es esmu…” Ar katru izelpu sacīsim: “Miers.” Atkārtosim to trīs reizes.

Ieelpojot iztēlosimies zelta gaismu, kas iespīd ķermenī caur galvu. Mēs
esam tukši, un zeltainā gaisma piepilda mūsu galvu un spilgtā gaisma ieplūst dziļāk un dziļāk- līdz pat kāju pirkstiem.

Atbrīvosimies no paraduma pastāvīgi domāt, tāpēc piebērsim galvu ar smiltīm, un galvā nevajadzīgās domas vienkārši nosmacēsim.

Sākoties satraukumam, elposim dziļi, noslogojot diafragmu. Uzliksim plaukstu uz vēdera, lai justu, kā tas piepūšas.

Skaitāmpantiņš: šodien ir vēl viena pilnvērtīga diena; es to dzīvoju ar
prieku- kā vienīgo un visskaistāko manā mūžā. Es novērtēju šīs dienas nozīmi manā mūžā. Es pateicos par apgūto mācībstundu, es garīgi augu un attīstos!

No rītiem izstaipīsimies tā, lai pār muguru pārskrien jutekliskas tirpas. Un uztversim to par dzīvesprieka pazīmi!

Kad mūs pārņems satraukums, nostāsimies taisni un purināsim visu ķermeni, īpaši rokas un kājas. Mierīgi elposim! Iedomāsimies, ka elpa ir plaša, varena straume. Uzliksim rokas uz vēdera, lai tās cilājas vienā ritmā ar elpu!

Uzliksim savu mīļāko mūziku un diriģēsim labi pazīstamo melodiju! Taču mēs varam arī tikai iedomāties, ka dzirdam šo mūziku. Atkal diriģēsim!

Izdunkāsim sevi no apakšas uz augšu ar vaļīgi savilktām dūrēm! Vispirms izdunkāsim kreiso, tad labo pusi!

Uzliksim rokas uz vēdera un sajutīsim, kā vēders ceļas un plok! Vērosim šo mierīgo kustību un neiejauksimies!

Ļausim skatienam klīst tālāk un tālāk, līdz tas atduras mākoņos. Pēc tam skatiens pamazām atgriežas sākuma stāvoklī!

Novilksim apavus (zeķes)! Izmasēsim abas pēdas! Pamatīgi knaibīsim, spaidīsim, raustīsim un glāstīsim pēdu, pirkstus un papēdi!

Uzliksim plaukstas uz saules pinuma un uzlādēsim tās ar enerģiju! Tad
uzliksim tās uz sejas! Pēc brīža ar plaukstām lēni noslaucīsim masku no sejas!

Sasprindzināsim visus muskuļus! Septiņas sekundes noturēsim
sasprindzinājumu un aizturēsim elpu. Lēni izelposim un atslābināsim muskuļus! Pašķielēsim uz degunu, atslābināsim apakšžokli, savilksim dažādas briesmīgas grimases, parūksim, lūkosimies nikni vai garlaikoti, izrādīsim dusmas, tad pasmaidīsim!

Iedomāsimies, ka esam bruņurupucis! Pārvietosimies ļoti lēni! Palēnināsim arī elpošanu, skatienu un domas!

Nostāsimies ar muguru pret sienu. Ar abām rokām aptversim kreiso celi
un pievilksim trīs vai četras reizes sev pie krūtīm, cik vien cieši iespējams. Tad otru celi.

Atradīsim kādu iemīļotu objektu — varbūt koka gabalu, akmeni, stiklu vai
ziedu — un aplūkosim to apmēram 15 minūtes! Pievērsim uzmanību tikai un vienīgi izvēlētajam priekšmetam!

Aizvērsim acis un pievērsim uzmanību skaņām ārpasaulē! Vai tās ir klusas vai skaļas, gaišas vai tumšas? Domās aprakstīsim tās!

Aizvērsim acis! Vai tuvākajā apkārtnē ir kas saožams? Kaut kas asi vai saldi smaržojošs, kaut kas iebojāts vai svaigs? Domās aprakstīsim to!

Ar aizvērtām acīm aptaustīsim dažādus priekšmetus, piemēram, augli vai šķīvi, koku, metālu vai vati? Ko sajūtam?

Kā jūtamies šeit un tagad? Kā jūtas mūsu ģimenes locekļi, draugi, priekšnieks, ienaidnieks, mirušais cilvēks vai putns uz zara?

Brīvi apgulsimies uz muguras ar pievilktām kājām! Ar rokām aptversim ceļgalus vai arī tās novietosim uz grīdas brīvi gar sāniem! Elposim rāmi!

Klusēsim katru dienu vienā un tai pašā laikā un vietā! Palūkosimies uz
savu ikdienu no malas! Ierasto rosīšanos pārvērtīsim par meditācijas brīžiem!

Aizvērsim acis un iedomāsimies, ka ar katru elpas vilcienu ieelpojam
gaismu, enerģiju un izsūtām to pa visu ķermeni. Izelposim un aizmirsīsim par visām nepatīkamajām domām!

Palūkosimies no malas — bez saspringuma, steigas un vērtēšanas … uz saviem darba pienākumiem, nepadarītajiem darbiem!

Izkliegsimies, iztrakosimies, plēsīsim sarkanu papīru un „piekausim” spilvenu! Būsim brīvi no kaunēšanās un pašpārmetumiem!

Paslinkosim! Izbaudīsim brīdi, kad gatavojam tasi tējas, sākot ar ūdens vārīšanu līdz pat pēdējam malkam! Bet vislabāk varām arī nedarīt neko.

Pielietosim rakstīšanas meditāciju! Uzrakstīsim, kas nodarbina mūsu prātu! Negatīvās piezīmes saplēsīsim, bet pozitīvās- nēsāsim sev līdzi!

Pielietosim līdzjūtības meditāciju! Jutīsim līdzi kaimiņiem, draugiem, ģimenes locekļiem! Ar domu spēku dāvāsim viņiem pozitīvu spēku!

Paņemsim papīra lapu un augšā uzrakstīsim: “Es sevi mīlu un cienu,
tāpēc…” Pabeigsim šo teikumu! Daudzkārt tās pārlasīsim, katru reizi pierakstīsim jaunus teikumus!

Uzrakstīsim, kādus negatīvus izteikumus mēs esam dzirdējuši bērnībā no
apkārtējiem cilvēkiem! Ja spējam, objektīvi paskatīties uz savu sarakstu, tad sev pasacīsim: “Lūk, kā radušies mani aizspriedumi!”

Aizvērsim acis un sacīsim: “Cilvēks, kuram man jāpiedod par…” un “Es
viņam piedodu par…”! Iztēlosimies, ka viņš(a) sirsnīgi teic: “Paldies, es tev no sirds piedodu!.”

Izteiksim savas labās īpašības! Izmantojot tagadnes laiku, izveidosim
maģiskus buramvārdus, apgalvojumus par savām izveidotajām īpašībām un veiksmes stāstiem!

Pirms aizmigšanas acu priekšā turēsim savu iztēloto laimes bildi tik ilgi, kamēr aizmiegam! Aizvērsim acis! Iztēlosimies, ka mūsu mugurkauls ir tīras, spožas, zeltītas gaismas tunelis. Iztēlosimies, ka gaisma staro spilgtāk un spilgtāk.

Iztēlosimies, ka mūsu smadzenes ir multiprojektors, bet ikviena doma ir
slaids! Tiklīdz uz ekrāna parādās negatīvs attēls, nekavējoties to omainīsim ar pozitīvu slaidu!

Izpildīsim vienatnes rituālu! Praktizēsim to katru dienu un vēlams vienā
un tajā pašā laikā. Tad pie šīs klusuma un apskaidrības devas tik ļoti pieradīsim, ka nevēlēsimies no tā atteikties.

Iztēlosimies, ka briestam lielāki! Mēs ar savu ķermeni aizpildām visu
istabu, māju, ka esam izplatījušies pa visu debesjumu, ka mākoņi, mēness, zvaigznes kustas mūsos.

Iztēlosimies, ka mūsu vairs nav uz pasaules! Mūsu pēkšņi vairs nav, un pasaule mūs vairs negaida, tā turpinās bez mums.

Paliksim guļot uz muguras, acis aizvērtas! Jutīsimies tā, it kā saule būtu
uzlēkusi mūsu galvā. Mēs esam tukši, un zeltainā gaisma piepilda mūsu galvu un spilgtā gaisma ieplūst dziļāk un dziļāk- līdz pat kāju pirkstiem.

Pēkšņi apstāsimies, bet pilnīgi un pēkšņi, nekādu kustību. Lai kāda būtu
situācija, apstāsimies uz pus minūti un vienkārši būsim liecinieki tam, kas notiek mūsos un mums apkārt!

Apsēdīsimies pie ieslēgta televizora, dažas minūtes skatīsimies ekrānā, bet
nekādā veidā nereaģēsim uz sniegto informāciju, bet truli blenzīsim ekrānā un teiksim: „Nu, un…?”!

Sasprindzināsim visus muskuļus, tik cieši, cik vien spējam! Noturēsim saspringumu vienu – divas sekundes, tad strauji atbrīvosim muskuļus!

Izpletīsim rokas, it kā gribētu kādu apskaut. Koncentrēsimies uz kādu
pozitīvu domu! Apļosim lēni rokas, tad pieliksim pie saules pinuma. Sajutīsim pret sevi mīlestību!

Rakstīsim gaisā! Vispirms ar abām rokām no kreisās puses uz labo, pēc
tam to pašu spoguļattēlā – tātad no labās uz kreiso, tad pārmaiņus ar labo un kreiso roku.

Dzēsīsim negatīvo informāciju! Paņemsim lineālu kreisajā rokā un skaļi
tam izstāstīsim informāciju ar negatīvu pieskaņu, tad pārlieksim labajā rokā- pastāstīsim to pašu ar pozitīvu pieskaņu!

Uzlādēsim ūdens malku! Pirms mēs dzeram ūdeni, ierunāsim tajā pozitīvu
informāciju! Ieteicams nevis vaimanāt, žēloties, bet runāt par gaidāmo veselību, labklājību un veiksmi.

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Show Buttons
Hide Buttons
Cart