Visam reiz pienāk beigas! Jebkura šīszemes vērtība tiek mums aizdota uz kādu laiku, un agri vai vēlu kļūst par mūsu pagātnes daļu. Mūsu jaunība nav ilglaicīga, mūsu darba spējas izsīkst, mūsu tuvie cilvēki mūs pamet un aiziet mūžībā, mūsu īpašumi nolietojas, mūsu tituli un ordeņi ir tukša skaņa…
Bēda tam, kurš pieķēries kādai vienai vērtībai un nav spējīgs no tās atvadīties. Kopā ar tās pazušanu, sabrūk viss šķietamās dvēseles stabilitātes kāršu namiņš.
Cik ļoti labākā situacijā ir tie, kuri ir spējuši sev radīt daudzpusīgu vērtību sistēmu. Tie, kuri iemācījušies pārnest akcentus un savu uzmanību no vienas vērtības uz citu. Darba laikā viņi pievēršas savai profesijai, savas ģimenes lokā visu savu uzmanību velta saviem mīļajiem, kad dara kaut ko radošu, tad ar sirdi un dvēseli atdodas savam radošumam. Klausoties mūziku, ļaujas tās skanējumam un harmonijai.
Un, ja nu pēkšņi kāda no vērtībām kļūs neiespējama – piemēram, slimības gadījumā cilvēks zaudē darba spējas, vai arī kurluma dēļ vairs nespēj dzirdēt mūziku, – tad viņam vienalga paliks siltas attiecības ar saviem mīlajiem un iespēja nodarboties ar savām radošajām lietām. Tāda cilvēku Dvēseles mieru ir grūti sagraut. Tādiem cilvēkiem nav bail no dzīves ātrā ritējuma un tāpēc viņi nekad nekrīt depresijā.
Šeit vietā ir teiciens: “Cilvēku tur vērtības, pie kurām viņš turās”.
Es atceros kādu 40 gadīgu vīrieti, kuram ārsti bija nozīmējuši kājas amputāciju. Viņš bija šokā. Nekas viņu nespēja mierināt. Viņa māte man palūdza ar viņu aprunāties. Viņu uzmundrinot, es kā cilvēks no malas, centos iztikt bez lētiem argumentiem. Viņa sāpes spētu saprast vien tas, kurš pats bijis tādā situācijā. Es nolēmu, ka pieturēšos pie reālās situācijas, kaut arī reālā situācija ir tik daudzpusīga.
– Vai tiesa, ka amputācija glābs jūsu dzīvību? Ka bez šīs operācijas jūs nomirtu? – es jautāju.
– Jā, – viņš pamāja ar galvu. – Ārstiem nebija citas izvēles.
– Tas nozīmē, ka uz šo brīdi, jūsu dzīve praktiski ir beigusies. Ka, ja jūs dzīvotu citā gadsimtā, vai pat šodien citā valstī, jūs būtu nolemts nāvei. Tomēr apstākļi ir tādi, ka jūsu dzīvību var glābt un tā no jauna būs jums uzdāvāta. Kaut arī ne iepriekšējā formā. Jaunā, uzdāvinātā dzīve būs dzīve ar protēzi. Tas ir obligāts izdzīvošanas noteikums.
Pacients uzmanīgi sāka klausīties manos vārdos.
– Var teikt arī tā, – viņš nopūtās.
– Jā, – es turpināju. – Tagad padomāsim, ko jūsu jaunā dzīve vēl joprojām ir spējīga jums piedāvāt. Kas līdz šim jums ir bijis svarīgs un vērtīgs?
– Es esmu konstruktors, speciālists tiltu projektēšanā. Mani interesē tehnika un arhitektūra. Es nodarbojos ar grafisko programmu izstrādāšanu supersarežģītiem projektiem.
– Izklausās ļoti intriģējoši, – es teicu. – Un kas vēl bez tā jūs interesēja tajā dzīvē?
– Man ļoti patīk teātris, cenšos neizlaist nevienu teātra izradi un festivālu. Mana draudzene ir aktrise, viņa bieži dodas dažādās ārzemju viesizrādēs. Kad viņa atgriežas, gadās, ka mēs visu nakti apspriežam kādu jaunu izrādi. Neskatoties uz to, ka ne vienmēr mēs esam vienis prātis, šī kaislība mūs ļoti stipri vieno.
– Vieno vēl stiprāk? – es jautāju un viņš apstiprinoši pamāja ar galvu.
– Es viņu ļoti mīlu.
– Un, tā, izdarīsim kopsavilkumu, – es pasmaidīju. – Rīt jums tiks uzdāvināta jauna dzīve. Šajā dzīvē jums būs grūti ierobežojumi, taču tie nekādā mērā neskars nevienu no jūsu galvenajām vērtībām. Konstruēt tiltus, izstrādāt grafiskās programmas, apmeklēt teātra izrādes un mīlēt savu draudzeni jūs varēsiet arī ar vienu kāju. Tā būs jauna dzīve, kuru piepildīs jau esošās, ierastās vērtības…
– Ziniet, šāds skats uz lietām man patiešam palīdz, – viņš mani pārtrauca. – Rīt, kad mani vedīs uz operāciju, es visu laiku domāšu par to, ka tiek glābta mana dzīvība. Paldies par padomu!
Un cilvēks tika galā ar briesmīgu šoku, pateicoties savai daudzpusīgajai vērtību sistēmai. Ja viņam svarīga būtu tikai viena vērtība, piedevām, tāda, kuru var uz mūžu pazaudēt – piemēram, braukšana ar sacīkšu velosipēdu, – tad šim stāstam būtu ļoti bēdīgas beigas. Tāpēc, ka bailes ļoti bieži rada izmisumu. Bet pārāk lielas bailes šķirties no kaut kā (kad cilvēks domā: “Bez tevis vai bez vēl kaut kā es nespēšu dzīvot”) noved pie tik liela izmisuma, kas, arvien pieaug tuvojoties zaudējuma brīdim (dažkārt, pat līdz suicīdam ar devīzi: “Tagad manai dzīvei vairs nav jēgas”).
Frankls šo domu formulēja ar ļoti vienkāršu frāzi: “Jebkurā vērtībā ir vieta Dievam”
Un sev atzīmēsim: ne vairāk. Bet arī – ne mazāk. Vērtība ir jāsaudzē, laiku pa laikam jāatjauno, taču to nekad nevajag pacelt līdz debesīm, tāpēc, ka Debesis ir mūsu atbalsts un drošība šeit, uz zemes.
Elizabete Lūkasa
Avots: econet.ru
Tulkoja: Ginta Filia Solis
