Ģimenes, kurās it visā vaino tikai skolotājus, bet savas kļūdas nesaskata, pārvērš bērnam skolu par niknāko ienaidnieku. Viedā ārste, dziedniece, gaišreģe saka, ka „diemžēl vairākums sieviešu – pedagogu ir savas profesijas verdzenes.
Viņas nespēj iziet no savas skolotājas lomas un būt vienkārši cilvēki — tik ļoti viņās iesakņojusies pārliecība, ka viņas ir labākas, gudrākas, izglītotākas, vērtīgākas par citiem.
Vēlēšanās savus bērnus, pie kuriem pieder arī mūsu personīgie bērni, izaudzināt par visgudrākajiem pasaulē, kļūst arvien liktenīgāka gan bērniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Protests pret skolotājiem izraisa protestu pret mācīšanos”.
„Kas cenšas sevi parādīt mācībās no labās puses, tas mācās citu dēļ”.
Iespējams, ka tāds nekad arī neiedomāsies, ka ieradies pasaulē mācīties sev un apmierināt personiskās vajadzības. Pat ja patiesi nožēlo savu neizglītību.” – starp rindām var lasīt dziednieces izsacīto domu.Lūle Vīlma(Luule Viilma), (1950. – 2002.) ir igauņu ārste un dziedniece, kas 18 gadus strādājusi par vecmāti un ginekoloģi, vēlāk pievērsusies privātpraksei. Igauņu valodā un arī latviešu tulkojumā izdota vesela sērija viņas grāmatu. Igauņu dziedniece gāja bojā ceļā no Rīgas mājupceļā no viņas mūžā pēdējā vadītā semināra, kas notika Rīgā.
Savā laikā šīs publikācijas autors, studēdams Kopenhāgenas universitātē, ne reizi vien bija iztērējis savu mēneša stipendiju lidmašīnas biļetei no Kopenhāgenas uz Tallinu, lai tikai noklausītos kaut 40 minūšu īsu Lūles Vīlmas lekciju. Stipendijas nauda bieži vien pietika tikai vienam ceļam. Nereti pēc lekcijas gadījās domāt, kā tagad nokļūt atpakaļ uz Kopenhāgenu.
Lai te rakstīto labāk saprastu, vajadzētu lasīt arī grāmatas, kurā autore savu mācību pamato un ilustrē ar daudziem patiesiem gadījumiem no viņas prakses.
„Vecāki māca bērnu, un tas ir dabīgi. Mēs nevaicājam, vai vecākiem tam ir pilnvaras. Kad mēs uzticam bērna mācīšanu kādam pieaugušajam, vēlamies būt pārliecināti, ka skolotājam ir atbilstīgs dokuments. Bet, ja kāds pieaugušais vēlas mācīt citus pieaugušos, viņam jau jābūt īpašiem dokumentiem”.
„Mēs, baiļpilnie ļaudis, ticam papīram, bet neticam cilvēkam!”, – uzsver igauņu dziedniece Lūle Vīlma. Papīrs ir tas, kam var pieķerties, ja iedomājamies citu saukt pie atbildības. Vispirms uzliekam pienākumu, tad vainas apziņu un tad saucam pie atbildības.
„Kas cenšas sevi parādīt mācībās no labās puses, tas mācās citu dēļ. Iespējams, ka tāds nekad arī neiedomāsies, ka ieradies pasaulē mācīties sev un apmierināt personiskās vajadzības. Pat ja patiesi nožēlo savu neizglītību.” – starp rindām var lasīt dziednieces izsacīto domu.
„Pasniegšanas kvalitāte ir svarīgāka par mācību stundas saturu.”, – ir pārliecināta dziedniece. Tikai līdzsvarots skolotājs spēj iemācīt skolēniem līdzsvarotību. Tāpēc Dabas likumos saskatīsim skolotāju. „Toties mēs protam paaugstinošu palīdzību pārvērst pazemojošā pavēlē. Ar visu savu prātu esam iemācījušies maldīties no vienas puses uz otru pusi kā tumšā mežā, bet par skolotāju izraugāmies sadursmi ar šķēršļiem.” – piebilst viedā dziedniece.
Rodas bīstama situācija — skolēni protestē pret mācīšanos, turklāt pret jebkādu mācīšanos. Mācīšanās nokļuvusi krīzē, jo skola ir vieta, kur labo karmiskās un ģimenes kļūdas, taču nekādi nespēj tās izlabot. Tā ir pasaules mēroga problēma. Un neatkarīgi no pedagoga atalgojuma.
Viedā dziedniece saka, ka „skolotājs – vīrietis dāvā bērnam brīvību. Skolotāja – sieviete bērnam to liedz.Vīriešu tiekšanās pēc brīvības kā iespējas izdzīvot izraisa to, ka vīrieši aiziet no skolas. Neizturējuši feminizācijas spiedienu, viņi atbrīvo bērnus no savas klātbūtnes un atstāj skolotāja darbu”.
Pēc viedās gaišreģes teiktajiem vārdiem sanāk, ka skolotājs baidās būt slikts. Bailes izrādīties vainīgam rada pārmēra prasīgumu pret sevi un bērniem. Skolotājs apelē pie sirdsapziņas, pienākuma un ar atbildību maskētās vainas izjūtas.
Viņš pierunā, aicina, pārliecina, pat draud; un katrā no šādām reizēm uzsver sava mācību priekšmeta būtisko nozīmi un nesaprot, ka pieļauj kļūdu. Skolotājs visus vērtē pēc sevis un neiedomājas, kas notiktu, ja visi cilvēki apgūtu tikai vienu mācību priekšmetu.
Pārmēra paklausīgs bērns kļūst par bandinieku dzīves šaha spēlē, par manipulējamu marioneti. Visi mūsdienu bērni ir vergi tādā mērā, kādā ļauj sevi paverdzināt no pieaugušo puses. Tad viņi izaug un, ja izvēlas skolotāja profesiju, turpina uz kārtējo skolēnu pleciem uzvelt sava pārmēra prasīguma nastu.
Slims ir intelekts, kas veidots pēc likumiem, standartiem, masu programmām, ko vairākums dēvē par pareizu jeb kvalitatīvu. Un šāds cilvēks nez kādēļ pēkšņi ir tiesīgs sevi uzskatīt par izglītotu un labāku nekā pārējie.
Protams, šādu cilvēku dzīves traģika parādās tikai vēlāk, proti, kad piedzīvo pirmo ilūziju sabrukumu jeb, atklājot gadu gadiem kolektīvo melošanu sev. Šādi skola arvien vairāk kļūst līdzīga ugunsdzēsējam, kurš dzēš degošas nepieciešamības.
Ģimenes, kurās it visā vaino tikai skolotājus, bet savas kļūdas nesaskata, pārvērš bērnam skolu par niknāko ienaidnieku. Viedā gaišreģe saka, ka „diemžēl vairākums sieviešu – pedagogu ir savas profesijas verdzenes. Viņas nespēj iziet no savas skolotājas lomas un būt vienkārši cilvēki — tik ļoti viņās iesakņojusies pārliecība, ka viņas ir labākas, gudrākas, izglītotākas, vērtīgākas par citiem.
Vēlēšanās savus bērnus, pie kuriem pieder arī mūsu personīgie bērni, izaudzināt par visgudrākajiem pasaulē, kļūst arvien liktenīgāka gan bērniem, gan skolotājiem, gan vecākiem. Protests pret skolotājiem izraisa protestu pret mācīšanos”.
Skolotāja pārmēra prasīgums piespiež bērnus sarindot pēc prāta spējām, kas viņu vidū izraisa naidīgu sacensību (nevis motivāciju).
Skolotājs cenšas iekļūt katra bērna domās, lai tās ievirzītu īstajās sliedēs. Bet īstās sliedes ir tikai tās, kā domā pats skolotājs.
Skolotāji bieži vien nepamana, ka arvien biežāk runā vienu, domā otru, bet dara trešo, un pieņem, ka bērni to nepamana. Bet, ja kāds arī ievēro, vainīgajos allaž izrādās kāds trešais, kaut vai valsts.
Mazākie bērni ļauj ar sevi slikti apieties, bet sasniedzot pusaudža vecumu, viņi sāk protestēt, tāpēc ar viņiem manipulēt ir grūtāk. Bērns, kas it visā cenšas skolotājam iztapt, tā arī var palikt par vientiesīgu muļķīti, kura naivumu ļauni izmanto citi.
Pārmēra prasīga skolotāja stundas beigās nogurst bērni kļūst gaudeni. Citam skolotājam ar šo klasi nākamajā stundā klājas vēl grūtāk, jo bērni ir notrulināti, vienaldzīgi un apātiski. Mēdz būt bērni, kas nesamierinās ar šādiem brīvības ierobežojumiem. Parasti tie ir puikas, kas traucē vadīt stundu un bez mitas blēņojas kā stundas sākumā, tā beigās.
Ja skolotājs kaut reizi visā stundā pasmietos par draiskuļa jokiem, zēna misija tiktu piepildīta — viņš klasē būtu atmodinājis dzīvību. Tad mācīšanos neiznīdētu dzimtbūšanas garā. Diemžēl šādus bērnus soda.No blēņdariem izaug visuzņēmīgākie un konkurēt spējīgākie ļaudis, jo viņi neļauj iznīcināt savu patību. Bērni, kas ir brīvi dvēselē, nekļūst slikti. Bet tādi kļūst tikai, nokļuvuši cietas un neelastīgas burta kalpības gūstā. Jo stingrāk skolotājs soda disciplīnas pārkāpējus, jo pamatīgāk grauj ne tikai bērnu unikālās patības, klases kolektīvu, bet arī izglītības sistēmu kopumā.Beidzot bērnos nostiprinās protests pret piespiešanu, proti, pret – mācīšanos. Tā vietā, lai ar resgali no sirds izrunātos, mēģinot viņu saprast, no neērtā bērna cenšas atbrīvoties. Un bieži tas arī izdodas, taču kopīgais naidīgums tāpēc nemazinās, jo brīvības cīnītājus taču mīl.
Skolotājs, kam piemīt pašcieņa, noteiktais vārds kļūst par likumu, ko ciena gan pieaugušie, gan bērni. Baiļpilnam skolotājam šī māka nepiemīt, pat ja viņš savā priekšmetā ir labs speciālists. Tāpēc daudzi no šādiem skolotājiem no darba aiziet.
Viņi baidās no varmācības un ar savām bailēm provocē varmācības pieaugumu attiecībā pret sevi un citiem sev līdzīgiem. Mīļā miera labad uz agresīviem skolēniem skatās caur pirkstiem, taču bailes izraisa arvien pieaugošu varmācību.
Skolēnu varmācības pieaugums visā pasaulē liecina par dusmu pieaugumu, kuru cēlonis ir kolektīva un standartveida piespiešana. Bērns ir ģimenes spoguļattēls, pieaugušo liekulības paudējs. „Labāk, ja bērns nepilnīgi izglītojas, nekā viņš tiek piespiests mācīties.
Bet, ja šis bērns, degdams vēlmē pārspēt citus, iegūst tehnisko izglītību, viņš dvēselē sāk lolot neizskaidrojamu atriebšanās kāri un viņa gudrās smadzenes izgudro masu iznīcināšanas ieroci. Un tad viņa priekšā vicināt garīgas vērtības ir par vēlu”, savu pārliecību pauž Lūla Vīlma.
Lūle Vīlma, runājot par vīrieša un sievietes lomu skolā saka, ka „vīrieši ir spiesti atstāt skolu tās feminizācijas un sieviešu kundzības dēļ. Vairākums skolotāju ir sievietes, tāpēc skolās valda sievišķais pasaules redzējums, kas neder, lai no zēniem izaudzinātu vīriešus”.
Skolēnu apmierinātība ar sevi padara viņus pieaugošākus un vīrišķīgākus, salīdzinot ar vienaudžiem.
„Zēni nevar saprast, kāpēc sievietes domā neloģiski un piespiež pārējos sekot viņu muļķīgajām vēlmēm. Viņi nespēj izprast sieviešu dzīves grūtumus. Tieši tā paša iemesla dēļ skolotājiem- vīriešiem grūti mācīt meitenes.
Sievietes ir neprognozējamas būtnes, pat ja izprot viņu dabu. Viņas ir līdzīgas visnoslēpumainākajai dzīvei, kas savā virzībā plūst uz priekšu, nesaprotot, ko nozīmē “uz priekšu”, – tā nobeidz viedā dziedniece.
Autors: Kaspars Bikše, ka***********@gm***.com
