Vecmāmiņai visu mūžu bija viens dzelžains princips:
– Pamodies? Uzliec vārīties tējkannu…
Bet dzīve bija dažāda…
Gan dzelžaina, gan kā tērauds, gan betons, gan kartons, gan tāda, kas mērķē mugurā ar uzasinātu nazi…
Represija. Cietums. Karš. Izsūtījums. Atgriešanās nekurienē. Atgriešanās tur, kur neviens negaida. Palikšana atraitnēs. Nabadzība. Klejošana. Bezcerība. Vientulība.
Un nebija laika depresijām…
Bet varbūt bija, taču ko gan viņa ar tām varēja padarīt…
Viena ar diviem bērniem, bez pabalstiem, palīdzības un atbalsta…
Tikai vienu… uzlikt vārīties savu tējkannu…
Un viņa to darīja…
Vienmēr…
Cik atceros savu vecmāmiņu, es vienmēr atceros mūžīgi pīkstošas tējkannas…
Stipra Indijas tēja… tā sev…
Atsevišķā caurspīdīgā trauciņā – zaļā tēja no zālītēm un lapiņām… tā visiem parējiem, kuriem stipra bija viņas dzīve tieši tāpat kā tēja…
Un ne reizi, velns parāvis, ne reizi! – es neredzēju viņu esam steigā, bailēs vai aizvainojumos par niekiem..
Viņa stingri stāvēja uz savām izkaltušajām un garajām kājām…
Nebija naudas – vārīja kartupeļus un cepa plāceņus…
Nebija apģērba – pāršuva savu veco sarafānu…
Ja nervozēja, tad pateica kādu skarbu vārdu un dzīvoja tālāk…
Cik ļoti man bija žēl, ka viņa nenodzīvoja līdz tam laikam, kad jau varēju, varēju, varēju…
Varēju iedot viņai citu dzīvi, pārpilnību, labsajūtu, visu, ko viegli nopirkt par naudu…
Man bija žēl, taču pēc tam es sapratu, ka viņa nebūtu bijusi laimīga kažokā un ikriem brokastīs…
Ne no tiem diegiem bija šūta…
Vajadzētu tā laika viņu šeit, pie mums, tagad…
Lai viņa paskatās, kā mēs te esam stīvi bailēs no koronovīrusiem, inflācijas un krīzēm…
Lai paskatās un pasaka pāris skarbus vārdus un uzliek vārīties savu veco zaļo tējkannu, kuru nekad dzīvē nevēlējās mainīt pret kādu citu un kurš nosvila turpat uz plīts četras dienas pirms viņas nāves…
Ir jādzīvo…
Ir jādzīvo, uzspļaujot vīrusiem, inflācijai un krīzēm…
Ir jādzīvo, atstājot aiz muguras visus cīniņus par labāko kumosu un siltu vietiņu…
Ir jādzīvo sava dzīve, negaidot kādu citu…
Ir jādzīvo ar saviem kalendāriem, savu mīlestību, saviem priekiem un bēdām…
Ir jāuzliek vārīties sava tējkanna, mani mīļie…
Tāpēc, ka nedrīkst maksāt ar sevi par svešām spēlēm…
Nedrīkst, vai dzirdiet?!
Banāli, bet šī dzīve ir viena…
Un vēl banālāk, ka tā ātri paiet…
Uzlieciet vārīties tējkannu…
Dzīvojiet tagad!
Autors: Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
