Kontroldarbs 8.klasē. Atskan Aizvainota meitenes balss:
- Skolotāj, viņš špiko!
- Kurš?
- Ģirts!
Atmetu ar roku un pievēršos atkal burtnīcu labošanai. Noskan smiekli:
- Viņš jau nemāk špikot!
Bet man darbs vairs nevedas. Jādomā – kāpēc Ģirts nemāk špikot? Uz puišeli neskatos, viņš jau sodu – biedru nosodījumu – saņēmis, un tiešām kārtējo reizi saņems nesekmīgu atzīmi. Apceru savu bēdīgo likteni: ir gan laiki pienākuši, skolotājam jāmāca bērniem špikot!
Pagājuši pāris gadi. Saņemu 9. klasi nožēlojamā stāvoklī, zināšanas latviešu valodā gluži kā tumšs bezdibenis bez pieturas punktiem, labākie knapi viduvēji. Bet skolu grib beigt visi.
- Skolotāj, vai mums ir cerības?
- Ir – ja mani klausīsiet.
Klausa.
Kopā veidojam špikerus, liekam mapē, ko drīkst lietot vienmēr un visur. Pēdējā kontroldarbā mapes tiek pavērtas reti. Vairums tikai uzliek tai roku, pamāj ar galvu un raksta – atcerējušies. Eksāmenu noliek visi un vairums samērā labi.
Paiet diezgan daudzi gadi. Strādāju vidusskolā. Izmisīgi pūlos pierunāt skolēnus lietot tabulas, veidot mapes. Daži tā dara. Maz. Ļoti lēni ieviešas paradums kaut ko pameklēt tabulās un grāmatās. Nelielas sekmes tomēr ir. Klasē nav neviena Ģirta. Bet ir vairāki, kas neko nekur neprot atrast. Nevaru neko labot. Eju no sola uz solu, rādu, stāstu – kas, kur, kā.