Liec mieru mušām.
Visai izplatīta kļūda ir cenšanās apkarot KATRU disciplīnas pārkāpumu. Nereaģēt nav nepamanīt. Bērni šo atšķirību ļoti labi jūt. Ja skolotājs mēģina reaģēt uz katru nevēlamu sīkumu, visa stunda izšķīst sīkumos, padarīts maz, bet kašķa bez gala. Ja skolotājs uz kādu pārkāpumu apzināti nereaģē, bērns ir spiests domāt, kas šim jocīgajam tipiņam aiz ādas un kas sekos tālāk. Tikai skolotājam pašam jābūt skaidrībā ar situāciju, jebkuru apjukumu vai šaubas tie mazie blēži saož momentā.
Sliktais piemērs.
Māksliniece: Valentīna Gašpuite
Esmu skolā jaunpienācēja. Septītā klase paliela, skaļa, bet gudra, daudz spējīgu bērnu. Kam mācības tik viegli nepadodas, ir grūti izcelties. Viens puika pastāvīgi traucē stundu, ja neko citu nevar izdomāt, tad vismaz dūc ar aizvērtu muti – lai nu šī uzmin, kurš tas ir! Jāteic, reti gadās sastapt bērnus ar šādu tieksmi uz tīšām slepenām ļaunprātībām.
Protams, viņš bija jānomierina, bet laikam pārcentos, un viņš apjauta, ka ar savām izdarībām gūst ievērību, kaut gan pārējie nekādā īpašā sajūsmā par tām nebija, vismaz viņu pamanīja. Šādi stīvējoties, bija nepieciešami 2-3 mēneši, līdz izdevās viņu savaldīt, un tas mācību procesam par labu vis nenāca.
Labais piemērs.
Mācu latviešu valodu krievu grupai. Pašai metodisko iemaņu vēl gauži maz, tāpēc mēģinu audzēkņus visādi ieinteresēt, lai viņiem nekļūtu garlaicīgi un būtu motivācija mācīties valodu.
Ļoti iecienīts ir jauniešu žurnāls „Liesma.” Kas valodu neprot, vismaz skatās bildītes. Reizēm, kamēr daži priekšā atbild, palaižu kādus žurnālus pa klasi, lai pārējie papēta. Piepeši izdzirdu iečirkstamies papīru. Paceļu acis. Viens puika sācis plēst nelielu attēlu.
Sivēnaste tāds! Manu žurnālu postīt! Vajadzētu sodīt. Bet kāda jēga? Pats taču labi zina, ka rīkojies slikti. Ne vārda neteikusi, atņemu žurnālu un turpinu stundu, it kā nekas nebūtu noticis. Puisis brīdi sēž, apcerēdams notikušo, tad sāk dīdīties un cenšas pievērst manu uzmanību. Nekas nesanāk.
Pamazām viņš ņemas arvien cītīgāk, kļūdams arvien nelaimīgāks un visiem spēkiem pūlas izpelnīties sodu vai vismaz aizrādījumu. Tas nelīdz, esmu dusmīga un neliekos ne zinis.
Kad stunda jau nāk uz beigām, jauneklis izskatās tik bēdīgs, ka tīri vai žēl paliek. Dažas minūtes pirms zvana viņš godīgi paceļ roku un piesakās atbildēt. Ir taisni vai jāsmejas, cik ļoti nabadziņš pūlas noslēpt savas zināšanas. Kaut gan latviski zēns prot gandrīz tikpat labi kā es, viņš izmisīgi cenšas saputrot visu, ko vien spēj. Beigu beigās apžēlojos un ar dusmīgu ģīmi ielieku viņam divnieku. Pirmo un vienīgo reizi redzu, cik laimīgs var būt cilvēks par saņemtu nesekmīgu atzīmi. Viņš beidzot ir dabūjis, ko gribējis – pelnīto sodu.
Bet manas mantas turpmāk ir drošībā.
