Kad tu stāsti par to, ka mīli, bet tava mīlestība balstās tikai uz tā, kas nāk no otra cilvēka, tad tu esi eļļas lampa bez eļļas…
Tu neproti spīdēt pats par sevi, bet tava mīlestība patiesībā ir tikai “piegādātāja vervēšana”…
Visu to labumu piegādātāja, kurus tu vēlētos redzēt, dzirdēt un izbaudīt…
Tāpēc tu tik ļoti uzmanīgi seko katram vārdam, skatienam, emocijai, kas nāk no tava izvēlētā…
Tu ļoti uztraucies par to, vai tikai tavs “nākamais narkotiku sūtījums” tiks piegādāts…
Vēl vairāk tu šaubies par to, vai viņš tevi mīl un tāpēc visu laiku translē šīs šaubas, pieprasi pierādījumus un dažkārt to dari ļoti uzstājīgi…
Tu ļoti bieži apvainojies par to, ka tavas gaidas nesakrīt ar to, ko tu saņem un laika gaitā tavs aizvainojums kļūst par ļoti stabilu tavu stāvokli…
Nemiers un aizvainojums ir kā divas mokošas kājas kustībām attiecībās… Un tu klibo uz tām, otru cilvēku izmantojot kā kruķi…
Bet par pašu svarīgāko lietu dzīvē tev kļūst padarīt šo kruķi ērtu…
Un tu bezgalīgi to “drāz”…
cenšoties tam piestiprināt trūkstošās konstrukcijas…
slīpējot…
saīsinot…
pieaudzējot…
salīdzinot to ar daudz pilnīgākiem kruķiem un centies visādos veidos to vest pie prāta…
Un, ja tava gaita nav uzlabojusies, tad tu tajā vaino kruķi, kurš ir nepateicīgs par visiem taviem ieguldījumiem viņa izaugsmē, tomēr tavu klibošanu tas nav novērsis…
Tu neārstē savas “kājas”, bet gadiem ilgi “drāz” savu kruķi…
Taču tavas “kājas” nemaz nav bezcerīgas…
No tām pietiek vien notīrīt gaidu, nemiera un aizvainojuma varžacis, un tās pašas sāks iet…
Un kruķis vairs nebūs vajadzīgs…
Būs vajadzīgs vien tas, kurš ies ar tevi vienā solī…
Uzsākt attiecības tikai dēļ tā, lai kāds padarītu tevi laimīgu – tā tu uz mūžiem paliksi nelaimīgs, vai saproti?…
Tāpēc, ka tu pats neesi uzņēmies nekādu atbildību…
neesi pacenties piepildīt pats savu telpu…
neesi radis ar prieku sevi izklaidēt…
neesi guvis pārliecību par to, ka tu pats par sevi kaut ko nozīmē, uz kaut ko esi spējīgs…
Attiecības taču nerisina šos uzdevumus…. nekad nav risinājušas un nekad nerisinās…
Un katru, kurš līdzīgi kā pastnieks Pečkins domā, ka viņam viss ir slikti, kamēr viņš ir bez “velosipēda”, gaida neizbēgama vilšanās pat tad, kad “velosipēds” atradīsies…
Tāpēc, ka otrs cilvēks ir otrs cilvēks, nevis tu pats…
Un veidot ar viņu attiecības pēc principa: “Kļūsti tāds, kādu es tevi vēlos redzēt”, neizdosies…
Uzsākt attiecības var tikai, skaidri zinot, ka tuvība nedrīkst lauzt ne tevi ne to, kurš blakus…
Un vēl skaidrāk apzinoties – kāpēc tu tās uzsāc?…
Ja tikai tāpēc, lai ātrāk varētu atķeksēt sociālo ķeksīti, nomierinājies ar domu par to, ka tagad tev kaut kas ir un apkārtējie beigs domāt, ka tu nevienam neesi vajazīgs – tad tev vajadzētu pastrādāt ar savu atkarību no svešiem viedokļiem un stereotipiem, nevis meklēt partneri….
Ja tikai tāpēc, ka tu nevari būt tu pats un tev smagi būt pašam ar sevi – tad tev ļoti ļoti vajadzīgas attiecības… ļoti!… Taču tās ir attiecības pašam ar sevi, nevis ar to, kuru tu “nodrāzīsi” līdz kruķim……
Bet, ja dēļ neprasmes pašam apmierināt savas vajadzības, risināt problēmas un uzņemties atbildību par paša dzīvi – tad pieaudz taču beidzot, vai arī dodies pie mammas un tēta… tāpēc, ka tev nav vajadzīgas attiecības ar otru cilvēku, tev vajag palikt dievinātam luteklītim…
Iemācies būt ar sevi…
Iemācīes būt sev pašam….
Tas ir pats pievilcīgākais, ko varam piedāvāt citiem cilvēkiem…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
