Tu lūdz viņam nesmēķēt, jo tu nepanes tabakas dūmus, smoc tajos, bet viņš tev ignorē.
Lūdz viņam neapspriest tavus vecākus, bet viņš nesaprot.
Lūdz lai viņš neved mājas savas mīļākās, bet viņš tev atcērt: “izbeidz savu histēriju”.
Lūdz lai viņš nedara tev sāpes, piemēram, nezāģēt tev kāju nost, bet viņš nav tik ļoti motivēts un tavs vēstījums nav parāk objektīvs. Tu nestrādā ar savu komunikācijas kvalitāti, viņš tevi nedzird.
Man ir tikai viens jautājums: “Vai tu sevi dzirdi?”.
Kompromisu atrast var tikai tur, kur abas puses tajā ir ieinteresētas.
Piemēram, man vajadzīga apelsīna miziņa, bet otram – apelsīna sula, un mēs sadalam apelsīnu uz diviem. Taču nav iespējama vienošanās starp bitēm un lāci, kazu un kāpostu, vilku un zaķi.
Reiz es ļoti dārgi samaksāju par vienkāršu dzīves gudrību.
Uzzināju noslēpumu, kā uzvesties, lai dzīvotu kopā ilgi un laimīgi. Un vispār, dzīvotu laimīgi un, cik iespējams, ilgi.
Spānijā es sev nopirku šikas sandales, kuras jau pirmajā pusstundā sagrauza manas kājas līdz pat atklātām asiņojošām brūcēm. Es pati sev atgādināju ievainotu partizāni, kurš lien pie savējiem, bet cauri apsējiem sūcas asinis.
Es iemērcu kājas ledainā ūdenī un kaucu no sāpēm, pēc tam rūpīgi ieziedu brūces ar smēri, uzlīmēju plāksterus un vilku kājās tos pašus apavus cerībā, ka šodien būs vieglāk. Ka sandales ir ievalkājušās. Vai kājas mainījušās.
Bet tā nenotika. Nekas nebija mainījies. Kompromiss nebija sasniegts. Manas kājas nespēja vienoties ar sandalēm. Bet vajadzēja vienkārši pāraut kājas.
Kāpēc un dēļ kā tu staigā neērtās kurpēs? Kāda ir tava varoņdarba cena?
Ja tu ej, klūpi, toties augstpapēdenēs un izskaties tāda – sievišķīga, un vietējie čaļi svilpj tev nopakaļ – tā ir viena cena.
Cita cena, ja tu ej pa sarkano paklāju kurpēs no sponsora un tavs izgājiens maksā 200 000 dolārus.
Kā vārdā tu esi gatava ciest? Samazināt savu atkarību no šī “kaut kā”. Un pacelt savu vērtību.
Reiz es izlasīju Tatjanas Tolstojas frāzi: “Ja kaut kas man negaršo, es vienkārši to neēdīšu. Labāk padzeršos ūdentiņu.”
Patiešām, dažkārt labāk iedzert ūdeni, nevis pēc tam ciest no dedzināšanas un nespējas sagremot.
Taču, ja tu dreifē uz plosta okeāna vidū pēc kuģa katastrofas un grauz savu jostu – tas nav garšīgi, taču tev ir jāizdzīvo.
Katrs no mums var izdzīvot pēc katastrofas un gremot kaut ko negaršīgu. Taču, ja tu atrodies uz sauszemes, pajautā sev: “Kāpēc es vēlos visā šajā būt?”
Nevajag brīnīties par to, kā cilvēki rīkojas. Un arī par to, kā tu visā tajā putrā esi attapies.
Kāda starpība, kā vainas dēļ notika katastrofa. Jādomā par to, kā izdzīvot tagad un kā dzīvot tālāk. Tev nav jāmocās ar domām par cēloņiem, tev jāpadomā par sekām.
Un, ja tev vieglāk ir paciest, paklusēt, tēlot, ka tās nav tavas asinis un nav tava nozāģētā kāja, un bailes pazaudēt otru ir lielākas par bailēm pazaudēt sevi, tātad tā ir cena, kas tevi apmierina.
Patiesībā laimīgas dzīves kopā ar cilvēkiem noslēpums ir tikai viens. Ir sev jānoskaidro tikai viena lieta: ja tev šķiet, ka kāds uzvedas kā muļķis, tad tas nenozīmē, ka “diena tāda”, ne arī, ka “sarežģīts etaps attiecībās”, ne arī ka “notiek robežu pārbaude”, ne arī “mēģinājums pašapliecināties” – tas nozīmē tikai to, ka viņš arī ir muļķis.
Un viss, kas šajā situācijā jādara, nav “jāstrādā pie attiecībām”, nav “jāatklāj viņā mednieka instinkts”, nav “jāieinteresē vīrieti ar savu personību”, nav “jābūt maigai un saprotošai” un nevajag “nerādīt savu raksturu”, bet ir jānokāpj no šī dreifējošā plosta uz sauszemes.
Un tālāk jāmācās klausīties sevī: “Vai tev garšo tas, ko tu ēd?”. Ja, nē, tad meklē citas receptes un citus produktus, no kuriem pati pagatavosi savu ēdienu.
Autors: Jeļena Pasternaka
Foto: pexel
Tulkoja: Ginta Filia Solis
