Mēs nemīlam.
Lūk, vienīgā mūsu bēda: mēs esam nemīloši.
Sāc atmest visu, ko izjūti kā nemīlestību.
Jebkuru pieeju, jebkuru vārdu, kuru pateici dēļ ieraduma, bet tagad pēkšņi jūti, ka tas ir cietsirdīgs, – atmet to!
Vienmēr esi gatavs palūgt piedošanu. Tikai nedaudzi cilvēki ir uz to spējīgi. Pat tad, ja šķiet, ka tie lūdz piedošanu, tas ir tikai šķitums. Varbūt tikai sociāla formalitāte.
Lai pa īstam palūgtu piedošanu ir jābūt milzīgi lielai sapratnei. Tu saki, ka rīkojies nepareizi – un ne jau tikai pieklājības pēc. Tu kaut ko paņem atpakaļ: paņem atpakaļ kādu darbību, kura būtu bijusi jāizdara, paņem atpakaļ vārdu, kuru pateici.
Aizvāc visu nemīlošo, un laikā, kad tu to darīsi, tu ļoti daudz ko ieraudzīsi – jēga nav tajā lai iemācītos mīlēt. Jēga ir iemācīties NE nemīlēt.
Iedomājies strautiņu, kurā sagāzti akmeņi: tikai aizvāc akmeņus un strauts sāks tecēt straujāk – ir akmeņi vai nav, strauts vienmēr paliek savā vietā.
Katrā sirdī ir mīlestība, tāpēc, ka sirds bez mīlestības nevar eksistēt.
Mīlestība ir dzīves pulss.
Neviens nevar būt bez mīlestības – tas nav iespējams.
Lūk, viena no galvenajām patiesībām: mīlestība ir ikkatrā, katrā ir spēja mīlēt un būt mīlētam.
Taču tie vai citi akmeņi – nepareiza audzināšana,nepareiza sapratne, viltība, naidīgums un tūkstots un viena lieta nedod iespēju strautiņam tecēt.
Aizvāc nemīlošās darbības, nemīlošus vārdus, nemīlošus žestus – un pēkšņi tu sevi noķersi pie tā, ka esi ļoti mīlošā noskaņojumā.
Būs ļoti daudz brīžu, kad pēkšņi tu ieraudzīsi, kā kaut kas spēlē, dzirksteļo iekšienē – tā ir mīlestība, mīlestības dzirkstis, un ar laiku šādi mirkļi kļūs arvien biežāki un ilgāki.
OŠO
Tulkoja: Ginta Filia Solis
