Vārda dienas: Brencis, Audris, Inuta , Auda, Audars, Audra, Brenda, Brendons, Breta, Brets, Brina, Brinda, Labrencis, Lars, Larss, Laurentijs, Lavrentijs

Kaspars Bikše: par dusmām un citiem negatīviem prāta stāvokļiem jeb mācīšanās kā pirmais solis

Lai pārvarētu tādus negatīvus prāta stāvokļus, kā dusmas un tamlīdzīgi, vispirms ir uzcītīgi un daudz jāmācās. Tā ir nemitīga izglītošanās visa mūža garumā. Jebkuram gudram, sevis cienošam skolotājam, vecākam tas ir jāpieņem kā ikdienišķa nepieciešamība. Tā ir dzīve. Un vērtīga dzīve.

Mācīšanās ir tikai pirmais solis. Ir arī citi faktori: pārlie­cība, entuziasms, apņēmība, rīcība un centība. Nākamā pakāpe ir pārliecības attīstīšana un nostiprināšana. Mācīšanās brīnišķīgi palīdz mums attīstīt pārliecību par pozitīvu pārmaiņu nepieciešamību un nostiprina ticību šim mērķim.

Neatliekamības apziņa

Lai mācīšanās process būtu iedarbīgāks, ir jānostiprina neatliekamības apziņa.Nopietnības apziņa rodas tad, kad mēs saņemam nepieciešamo informāciju, piemēram, zināšanas par smēķēšanas kaitīgumu rada neatliekamības apziņu, kas ātrāk mudina atbrīvoties no kaitīgā ieraduma. Neatliekamības apziņa var būt iedarbīgs faktors, lai, mēs, skolotāji, saprastu, ka izglītības sistēmā ar dusmām un piespiešanu tālāk vairs nav kur iet. Ir taču zināms, pretdarbības spēks ir vienāds ar iedarbības spēku.

Šādas neatliekamības izjūtas radīšana un attīstīšana var dot milzīgu enerģiju, kā rezultātā panākam pozitīvas pārmaiņas. Līdzīgi ir politikā, piemēram, trešās Atmodas laikā jebkurš apzinīgs Latvijas iedzīvotājs bija gatavs iesaistīties politiskajos notikumos nekavējoties.

Izmisuma brīžos šāda neatliekamība izjūta jau parādās automātiski. Tātad, ja mēs, skolotāji, vecāki, jūtamies izmisuši par savu bērnu sliktajām sekmēm un uzvedību, šī izjūta jāizkopj nekavējoties.

Katra diena kā pēdējā un vienīgā

Nereti pedagoģiskie darbinieki, bērnu vecāki atgādina par mūsu nepastāvību, par nāvi. Citiem vārdiem sakot: mums tiek atgādināts, ka vienā jaukā dienā mūsu vairs šeit nebūs. Šī apziņa tiek veicināta tādēļ, lai mūsos rastos neatliekamības apziņa — apjēgsme, ka katra diena jānodzīvo kā vienīgā un pēdējā. Tā palīdz rast motivāciju, attīstīt neatlie­kamības apziņu, lai sasniegtu pozitīvas pārmaiņas, izkopsim pozitīvu prāta stāvokli, kas ir brīvs no dusmām un neapmierinātības.

Šajā sakarā minēšu Paulu Koelju pārdomas par nāvi un kādu vingrinājumu no grāmatas „Burvja piezīmes”.

Cilvēki ir vienīgās radības uz zemes, kas apzinās, ka mirs. Tādēļ un vienīgi tādēļ es dziļi cienu cilvēku dzimumu un ticu, ka cilvēku nākotne būs daudz gaišāka par tagadni. Pat apzi­noties, ka viņu dienas ir skaitītas un ka viss izbeigsies, kad to vismazāk gaida, cilvēki par spīti visam izcīna kauju, kas ir mūžīgas būtnes cienīga. Un to, ko cilvēki uzskata par pat­mīlību, piemēram – atstāt pēc sevis dižus darbus, izaudzināt bērnus un rīkoties tā, lai paglābtu savu vārdu no aizmirstības, es uzskatu par cilvēka cieņas augstāko izpausmi.

Cilvēks ir trausla būtne, tāpēc mūžīgi cenšas noslēpt no sevis nāves neizbēgamo pastāvēšanu. Viņi nesaskata, ka tieši nāve viņus pamudina uz vislabāko rīcību. Cilvēki baidās spert soli tumsā, nezināmajā, un vienīgais veids, kā pakļaut bailes, ir noraidīt faktu, ka viņu dienas ir skaitītas. Viņi neapjauš, ka nāves apziņa dāvātu daudz lielāku uzdrīkstēšanos un biežā­kas uzvaras ikdienas kaujās, jo viņiem vairs nebūtu nekā, ko zaudēt, – jo nāve ir neizbēgama. [..] Nāve ir mūsu pastāvīgais ceļabiedrs, tieši tā piešķir mūsu dzīvei patieso jēgu. Taču, lai redzētu tās patieso seju, vispirms ir jāuzzina viss par cilvēku bailēm un šausmām, ko izraisa šī vārda pieminēšana vien.

Dzīvi apbedītā vingrinājums

Apgulsimies un atslābināsimies. Krampjaini sakrustosim rokas uz krūtīm miroņa pozā. Iztēlosimies savu bēru detaļas tā, it kā tās notiktu rīt, vienīgā atšķirība ir tā, ka mēs tiekam apglabāti dzīvi. Iztēlē sekojam notikumu attīstībai: kapela, gājiens uz kapsētu, zārka nolaišana, tārpi kapā. Izmisīgā mēģinājumā bēgt visi muskuļi arvien vai­rāk saspringst. Bet mēs vairs nespējam izbēgt. Jo ir jau par vēlu! Centīsimies tik ilgi, līdz vairs to nevaram izturēt, tad ar visu ķermeni sašķaidīsim zārka dēļus, dziļi ieelposim – mēs esam brīvi. Šai darbībai būs spēcīgāks efekts, ja mēs tās laikā kliegsim, tam jābūt kliedzienam, kas nāk no mūsu ķermeņa dzīlēm.

Paulu Koelju savā grāmatā „Burvja piezīmes” savas izjūtas apraksta šādi.

Labākais, ko es tagad varēju darīt, bija tūlīt izpildīt vingri­nājumu un doties uz viesnīcu. Es atslābinājos un kā mironis sakrustoju uz krūtīm rokas. Man blakus kaut kas iečabējās. Es pielēcu kājās. Tur nekā nebija. Nakts bija atdzīvinājusi vi­sas cilvēkā mītošās bailes. Atkal apgūlos un nolēmu, ka šoreiz bailes pārvērtīšu par stimulu vingrinājuma izpildei. Pama­nīju, ka, neskatoties uz nakts vēsumu, biju nosvīdis.

Iztēlojos aizveramies savu zārku un skrūves aizgrieža­mies. Esmu nekustīgs, taču dzīvs, vēlos pateikt savai ģime­nei, ka es visu redzu, ka mīlu viņus, taču pār manām lūpām nenāk ne skaņas. Tēvs un māte raud, man apkārt sapulcēju­šies sieva un draugi, bet es esmu pilnīgi viens! Apkārt visi man mīļie cilvēki, taču neviens neredz, ka es esmu dzīvs, vēl nepiepildījis visu, ko vēlējos. Izmisīgi cenšos atvērt acis, dot kādu zīmi, sist pa zārka vāku, taču nevaru pakustināt nevienu ķermeņa daļu.

Jūtu, ka zārks tiek nests uz kapu. Dzirdu to beržamies gar nesējiem, dzirdu procesijas dalībnieku soļus un sarunas te no vienas, te no otras puses. Kāds saka, ka viņam pusdienlaikā ir norunāta tikšanās, cits piezīmē, ka esmu nomiris pārāk agri. Ziedu smārds sāk mani smacēt.

Atceros, kā biju padevies un nenodibināju attiecības ar

divām vai trim sievietēm tikai tāpēc, ka baidījos tikt atrai­dīts. Man nāk prātā visi tie gadījumi, kad nepaveicu iecerēto, domādams, ka tam taču vēl būs gana laika. Man sevis ir ļoti žēl, ne tikai tādēļ, ka es tieku apglabāts dzīvs, bet arī tāpēc, ka esmu baidījies dzīvot. Kādēļ baidīties izdzirdēt “nē” vai kaut ko neizdarīt, ja pats svarīgākais ir pilnasinīgi baudīt dzīvi! Te nu es esmu, iesprostots zārkā, neko vairs nevar pagriezt atpa­kaļ un izrādīt drosmi. Agrāk vajadzēja domāt!

Biju spēlējis Jūdas lomu – nodevis pats sevi. Te nu es esmu, nespējīgs pakustināt ne pirkstu, kliedzu pēc palīdzības, kamēr citi dzīvo, raizējas par šīs nakts plāniem un apbrīno statujas un ēkas, ko es nekad vairs neredzēšu. Sajutu, cik tas ir netaisnīgi – tikt apbedītam dzīvam, kamēr citi turpina dzīvot. Es justos daudz labāk, ja būtu notikusi katastrofa un mēs visi atrastos vienā laivā, karājoties virs bezdibeņa, uz kuru viņi mani tagad nes. Palīgā! Es cenšos kliegt. Es vēl esmu dzīvs! Es neesmu miris! Mans prāts joprojām darbojas!

Viņi novieto manu zārku pie kapa. Viņi grasās mani ap­rakt! Sieva mani aizmirsīs, viņa apprecēs kādu citu un iztērēs naudu, ko ar tādām pūlēm esam krājuši visus šos gadus! Bet kam gan tas rūp? Es gribu tagad būt ar viņu kopā, jo esmu dzīvs! Dzirdu šņukstus, arī manās acīs sariešas asaras. Ja mani draugi tagad atvērtu zārku, viņi ieraudzītu manas asa­ras un izglābtu mani. Taču visam par spīti zārks tiek nolaists kapā. Pēkšņi viss satumst. Vēl pirms mirkļa caur zārka dēļu spraugām lauzās gaismas stars, taču nu valda pilnīga tumsa. Kapraču lāpstas piepilda kapu ar smiltīm, bet es esmu dzīvs! Apbedīts dzīvs! Jūtu, ka gaiss vairs neieplūst, ziedu aromāts ir pretīgs. Dzirdu bērinieku aizejošos soļus. Šausmas stindzina mani. Es neko nevaru padarīt: ja viņi tagad aizies, drīz iestā­sies nakts un neviens vairs nedzirdēs manus klauvējienus pa zārka vāku.

Soļi izdziest, neviens nedzird manus kliedzienus, esmu viens pats tumsā. Gaiss ir smags, ziedu smārds padara mani traku. Piepeši izdzirdu troksni. Tie ir tārpi, kas lien, lai mani dzīvu apritu. Ar visu sparu cenšos pakustēties, taču velti. Tārpi rāpjas man virsū. Viņi ir lipīgi un auksti. Viņi rāpo pa seju un lien šortos. Viens ielien manā anālajā atverē, cits ielavās nāsī. Palīgā! Es tieku apēsts dzīvs, un neviens mani nedzird, neviens neatbild ne vārda. Tārps, kurš ielīda manā nāsi, nu jau ir sa­sniedzis rīkli. Kāds cits iebrūk manā ausī. Man ir jātiek laukā! Kur ir Dievs, kāpēc viņš man nepalīdz? Viņi sāk grauzt manu rīkli, drīz es vairs nespēšu pakliegt! Viņi iekļūst manī caur vi­surieni, caur ausi, caur mutes kaktiņu, caur dzimumlocekli. Es jūtu šos pretīgos, taukainos rāpuļus sevī, man ir jākliedz. Man ir jātiek prom! Esmu viens ieslēgts šajā aukstajā, melnajā kapā un tieku apēsts dzīvs! Gaiss izsīkst, un tārpi grauž mani. Man ir jākustas, man ir jāizlauzās no zārka. Dievs, palīdzi man sakopot visus spēkus, jo man ir jāizglābjas!

Līdzīgas izjūtas savā grāmatā „100 paņēmieni, kā motivēt sevi aktīvai dzīvei” apraksta arī Stīvs Čendlers.

Pirms pāris gadiem, kad es strādāju ar psihoterapeiti Deversu Brendenu, viņa man lika izpildīt “nāves gultas” vingrinājumu. Viņa lūdza skaidri iztēloties, ka guļu savā nāves gultā, lai es pilnībā izjustu ar miršanu un ar atva­dīšanos saistītās izjūtas. Tad viņa mani lūdza domās pie manas gultas ataicināt tos cilvēkus, kuriem manā dzīvē bijusi liela nozīme, un parunāt ar viņiem – ar katru atse­višķi. Iedomājoties katru draugu un radinieku nākam mani apmeklēt, man vajadzēja ar viņiem skaļi sarunāties. Man vajadzēja viņiem pateikt to, ko es gribētu viņiem pateikt, apzinoties, ka es mirstu.

Sarunājoties ar mīļajiem, es nespēju savaldīt emocijas. Es izjutu tik dziļu zaudējuma sajūtu. Es neapraudāju savu dzīvi, bet gan zudušo mīlestību. Vai, precīzāk runājot, zudu­šās iespējas paust savu mīlestību. Tas man lika saprast, cik daudz es dzīvē esmu palaidis garām. Piemēram, cik manī bija daudz brīnišķīgu jūtu attiecībā uz maniem bērniem, kuras es nekad nebiju tieši izpaudis.

Beidzis vingrinājumu, es jutos kā emocionāls vraks. Es reti kad dzīvē biju tik stipri raudājis. Taču tad, kad šīs emo­cijas noskaidrojās, notika kaut kas brīnišķīgs. Es izjutu skaidrību. Es zināju, kas un kuri manā dzīvē ir patiesi svarī­gi.

Tajā dienā es sev apsolīju vairs neko neatstāt nejaušības varā. Es nolēmu nekad vairs neko neatstāt nepateiktu. Es gribēju dzīvot tā, it kā es kuru katru brīdi varētu nomirt. Šī pieredze kopumā mainīja manu turpmāko saskari ar cilvē­kiem. Es biju sapratis šī vingrinājuma jēgu: nevajag gaidīt, līdz tiešām esam uz nāves gultas, lai šo apjautu sāktu izmantot savā labā; mēs varam iekšēji radīt šo pieredzi.

Dzejnieks Viljams Bleiks brīdinājis mūs neturēt savas jūtas aiz atslēgas līdz nāves stundai. “Kad domas ir ieslēgtas alās,” viņš rakstīja, “tad mīlestība atklāsies elles dziļumos.”

Izlikties, ka tu nemirsi, nozīmē sagandēt savu prieku par dzīvi. Tas ir tikpat postoši kā basketbolistam iztēloties, ka spēle, ko viņš spēlē, nekad nebeigsies. Tāds spēlētājs spēlētu mazāk intensīvi, bez degsmes, un tas viņam, pro­tams, nesagādātu nekādu prieku. Ja nav beigu, nav arī spēles. Neapzinoties nāves esamību, tu nespēj pilnībā apzi­nāties arī dzīvi.

Tomēr daudzi no mums (arī es) turpina izlikties, ka mūsu spēle nekad nebeigsies. Mēs plānojam kādu dienu darīt dižus darbus – tad, kad mums būs tāds noskaņojums. Mēs savus mērķus un sapņus izsūtām uz to tālo salu jūrā, ko Deniss Veitlejs nosaucis par Kādas dienas salu. Mēs pieķeram sevi sakām: “Kādu dienu es izdarīšu to,” – un: “Kādu dienu es izdarīšu to.”

Lai konfrontētos ar savu nāvi, nav jāgaida tas brīdis, kad no dzīves vairs nekas nav palicis pāri. Patiesībā, uzbu­rot iztēlē spilgtas savas dzīves pēdējās stundas, rodas paradoksāla sajūta: sajūta, ka tu piedzimsti no jauna, – un tas ir pirmais solis uz pašradīšanu.

Apņemšanās atbrīvoties no dusmām

Lai radītu apņēmību un entuziasmu, ar kura palīdzību mēs atbrīvojamies no dusmām un citiem negatīviem prāta stā­vokļiem, iedarbīga metode ir pastāvīgi apzināties negatīvā prāta stāvokļa postošo ietekmi uz mūsu laimes un apmierinātības izjūtu.

Labs paņēmiens ir izmantojot ieradumu savā labā, tas ir, izveidot jau­nus uzvedības modeļus, nemitīgi tos atkārtojot un pielietojot ikdienā.Tas paver iespēju kaitīgos vai negatīvos ieradumus (prāta stāvokļus) aizstāt ar pozitīviem, dzīves kvalitāti veicinošiem ieradumiem.

Zinātnieki ir konstatējuši, ka dusmās sarauktai pierei vai draudzīgam smaidam ir nosliece modināt attiecīgi dusmas vai prieku. Tā ir mūsu apzināta izvēle, ko izvēlamies atkārtot. Atkārtota pozitīva uzve­dība beigu beigās var novest pie pozitīvām pārmaiņām laimīgākas dzīves veidošanā. Ja sāksim ar tik vienkāršu rīcību, kā pārtraukt, piemēram, nemitīgo runāšanu, tas ir, dusmojoties un nosodot pierunāt un piesaukt skolēnu nevēlēšanos mācīties, nevēlamo uzvedību un piesaukt izglītības sistēmas krīzi, mēs nostāsimies uz pozitīvo pārvērtību un apmierinātības ceļa.

Ilgais ceļš prāta attīrīšanā

Atbrīvošanās no dusmām un citiem negatīviem prāta stāvokļiem ir lēna, pakāpeniska izaugsme un garīga nobriešana. Cik ilgs laiks mums bijis vajadzīgs negatīvu prāta ieradumu izveidošanai, tikpat ilgs laiks vajadzīgs, lai izveidotu jaunus ieradumus, kuri rada laimes izjūtu.

Mēs visi kaut kādā pakāpē piedzīvojam nepatīkamas emocijas. Tā kā emocijas nav kaut kas cits no ārpuses, bet gan mēs paši, tad vai ir saprātīgi ienīst, noliegt un apkarot daļu no sevis paša? Tas ir pretdabiski – iznīcināt to, kas ir mūsu pašu dabīgā rakstura sastāvdaļa.

Mēs visi piedzimstam nezinoši. Tātad arī nezināšana ir pilnīgi dabīga. Ja ļausim sev palikt nezināšanā, apzināti nemācoties, tad nespēsim sasniegt apmierinātību. Tātad, ja atstāsim sevi “dabīgā stāvoklī”, tad izglītība un atskārsme neatnāks pie mums dabīgā ceļā. Šādā veidā mēs varam pamazām sa­mazināt savas negatīvās emocijas un pastiprināt pozitīvos prāta stā­vokļus.

Dusmas kā pretstats apmierinātībai ar sevi

Skolas ikdienā nereti nonākam situācijās, kad vai­nojam vai kritizējam sevi. Jeb arī vienkārši dusmojamies. Tātad arī šeit mēs iesaistāmies ar sevi dialogā. Patiesībā nav divas atšķirīgas patības, jo indivīds taču ir viens un tas pats. Šādā reizēs vislabākais ir nodibināt „saskanīgu saikni pašam ar sevi”.

Mūsu dusmas sakņojas maldīgā skatījumā uz situācijas realitāti. Lai cik spēcīgas būtu negatīvās emocijas, tām nav stingra pamata. Tās balstās uz nezināšanu. Bet pozitīvajām emocijām jeb prāta stāvokļiem ir stabils pamats. Turklāt pozitīvie faktori balstās uz realitāti. Mēs taču neviens nevēlamies ciešanas, un mums katram ir tiesības uz laimi. To apstiprina mūsu pašu pieredze.

Šādi mēs varam noprast, atzīt, ka arī citi cilvēki negrib ciest un ka viņiem ir tiesības uz laimi. Šī atziņa kļūst par pamatu tam, lai atbrīvotos no dusmām un citiem negatīviem prāta stāvokļiem.

Dusmas nebalstās uz stingriem pama­tiem; tās balstās vienīgi uz iekšējo neapmierinātību ar sevi, uz vēlēšanos iegūt kaut ko vairāk (arī tādas, kas īsti mums nav nepieciešamas).

Pozitīvās antivielas

Mūsu pozitīvie prāta stāvokļi, piemēram, apmierinātība ar sevi, sevis cienīšana, atzīšana, mīlēšana u.tml. var dar­boties kā pretlīdzeklis negatīvām nosliecēm un maldīgiem prāta stāvokļiem. Jo vairāk mēs darbināsim šos pretlī­dzekļus, jo lielāks ir to spēks.

Atcerēsimies, ka prāta daba savā būtībā ir tīra. Piedzimšanas brīdī to neviens vēl nav aptraipījis. No tā izriet, ka arī brieduma gados tomēr pastāv iespēja attīrīt prātu.

Ir gadījumi, kad izmisumu brīžos kā laimes avo­tam pēkšņi pievēršamies reliģijai. Attīrīt prātu no dusmām un neapmierinātības var arī loģikas un prāta treniņu. Tā ir kā prāta zinātne līdzīgi tam, kā cilvēki izmanto psiho­terapiju.

Mēs esam raduši izmantot psihoterapeitu pakalpojumus, piemēram, biheiviorisma terapiju, lai cīnītos pret sliktiem ieradumiem — smēķēšanu, dzeršanu, taču neesam pie­raduši izkopt pozitīvas īpašības — pacietību, spēju atcerēties, ka jebkuram ir tiesības uz laimi u.c.

Negatīvs prāta stāvoklis kā pretdabisks stāvoklis

Tādi negatīvi prāta stāvokļi kā dusmas un neapmierinātība nav dabiska mūsu prāta daļa; tie ir pārejoši šķēršļi, kuri traucē izpaus­ties mūsu dziļākajam mērķim — būt laimīgam.

Psihologi rosina cilvēkus pielāgoties savai neirozei, tas ir sadzīvot ar savu problēmu. Bet, lai sasniegtu laimes izjūtu, tik pat daudz enerģijas vajadzētu ziedot arī prāta vingrināšanai, piemēram, apzināta pozitīva prāta stāvokļa pretnostatīšana kā pretlīdzeklis pret negatīvu prāta stāvokli.

Mums, saskaroties ar savām dusmām, nebūtu jātērē laiks, prāto­jot par to, cik tas otrs ir negodīgs vai nekaunīgs, bet gan drīzāk atbrīvoties no tām. Kādā sarunā ar Preiļu rajona Izglītības pārvaldes vadītāju Andreju Zagorski dzirdēju domu, ka „ja mēs par kādu domāsim (pat nevajag to pateikt skaļos vārdos) „klau, idiots, tu, gatavais!”, tad ticiet – viņš par tevi domā tieši tāpat.” Šādi neredzamā veidā izpaužas tā saucamais enerģijas nezūdamības likums.

Pastāv daudzi un dažādi kai­tīgu jeb negatīvu emociju veidi, piemēram, iedomība, augstprātība, greizsirdība, alkatība, iekāre, aprobežotība un tā tālāk. Taču dusmas ir vislielākie šķēršļi ceļā uz rāmu prātu.

Dusmas un naidu mēs nespējam pārvarēt, vienkārši apspiežot to. Mums ir aktīvi jāizkopj dusmu pretlīdzekļi.

Dusmas kā mūsu pašu iekšējais ienaidnieks

Dusmu postošā ietekme ir ļoti redzama. Mēs tajā brīdī izstarojam negatīvas frekvences. Tās neapzināti mana arī citi. To spēj sajust ne tikai cilvēki vien, bet arī jebkura cita Dabas sastāvdaļa – dzīvnieki, šai mirklī centīsies vairīties no mums, augi nīkuļos, automašīna niķosies u.tml.

Patiesībā dusmas var salīdzināt ar ienaidnieku, kuram nav cita pienākuma, kā vien kaitēt mums. Parastam ienaidniekam vēl ir jāēd, jāguļ. Tādējādi sava ienaidnieka sadragāšanai nevar veltīt visas divdesmit četras stundas diennaktī, turklāt mūsu iekšējais ienaidnieks – dusmas – iznīcināšanu var veikt visas divdesmit četras stundas diennaktī. Mums vajadzētu apņem­ties ienaidnieku neielaist mūsos.

Atbrīvošanās no dusmām kā katarse

Ideja par dusmu dziedējošo izpausmi kā katarses līdzekli, šķiet, ir cēlusies no Freida teorijām par emocijām, kuras viņš uzlūkoja kā hidraulisku modeli: ja veidojas spiediens, no tā ir jāatbrīvojas. Idejai par atbrīvošanos no dusmām, ļaujot tām vaļu, piemīt dramatisks valdzinājums, un savā zi­ņā tas var pat izklausīties patīkami, bet tādos brīžos atcerēsimies arī par pozitīvajiem pretlīdzekļiem.

Spēju apvaldīt dusmas un saglabāt iecietību vajadzētu uzlūkot nevis kā vājuma vai padošanās zīmi, bet gan kā pierādījumu tam spēkam, kuru dod dzi­ļa spēja saglabāt nelokāmību. Ieskatam Dalailamas vingrinājums par atbrīvošanos no dusmām.

Meditācija par dusmām: 1. vingrinājums

Ielūkosimies kādā no Tibetas garīgā līdera Dalailamas ieteiktajiem vingrinājumiem.

Iztēlojieties situāciju, kurā cilvēks, ko jūs ļoti labi pazīstat, cil­vēks, kas jums tuvs vai dārgs, ir nonācis tādā stāvoklī, ka zaudē saval­dīšanos. Varat iztēloties, ka tas notiek vai nu ļoti asā vārdu pārmaiņā, vai situācijā, kurā notiek kaut kas personiski aizvainojošs. Šis cilvēks ir tik dusmīgs, ka zaudē visu savu aukstasinību un rada ļoti negatīvas vibrācijas, nonāk pat tik tālu, ka savaino pats sevi vai sadauza kādus priekšmetus.

Pēc tam apceriet šī cilvēka niknuma tiešās sekas. Jūs redzēsiet, ka ar šo cilvēku notiek fiziska pārvērtība. Šis cilvēks, kuram jūtaties tuvi, kurš jums patīk un, kuru ieraugot, agrāk allaž esat priecājušies, tagad kļūst neglīts pat tīri fiziskā nozīmē. Jums jāiztēlojas, ka tas notiek ar kādu citu, nevis ar jums pašiem, jo, manuprāt, vieglāk ir saskatīt citu kļūdas, nevis savējās. Šādi izmantojot iztēli, dažas minūtes turpiniet šo meditāciju un vizualizāciju.

Vizualizācijas beigās analizējiet situāciju un saistiet tās apstākļus ar savu pieredzi. Apzinieties, ka paši daudzas reizes esat bijuši šādā stā­voklī. Apņemieties: “Es vairs nekad neļaušu, lai mani šādi ietekmē stipras dusmas vai naids, jo, tā rīkodamies, es nonākšu tādā pašā stā­voklī. Es cietīšu arī no visām sekām: zaudēšu prāta mieru, zaudēšu savaldīšanos, iegūšu šo neglīto fizisko izskatu,” un tā tālāk. Kad bū­siet to apņēmušies, pēdējās meditācijas minūtēs fokusējiet savu prātu uz šo secinājumu; bez tālākas analīzes vienkārši ļaujiet savam prātam kavēties pie apņemšanās nepadoties dusmu un naida ietekmei.”

Meditācija par dusmām: 2. vingrinājums

Izmantosim vēl vienu Dalailamas vingrinājumu.

Sākumā iztē­lojieties kādu, kurš jums nepatīk, kādu, kurš jūs ērcina, rada jums daudz problēmu vai krīt jums uz nerviem. Pēc tam iztēlojieties situā­ciju, kurā šis cilvēks jūs aizkaitina vai izdara kaut ko tādu, kas jūs aiz­vaino vai padara īgnu. Un, vizualizējot to, iztēlē ļaujiet rasties savai dabīgajai reakcijai; vienkārši ļaujiet tai dabīgi mosties. Pēc tam pār­baudiet, kā jūtaties, pārbaudiet, vai tas paātrinājis jūsu sirdsdarbību un tamlīdzīgi. Noskaidrojiet, vai jūtaties ērti vai neērti; pārbaudiet, vai tūdaļ esat kļuvuši mierīgāki vai varbūt ir radusies nepatīkama mentāla izjūta. Spriediet paši; pētiet. Dažas minūtes, varbūt trīs vai četras, spriediet un eksperimentējiet. Un tad, ja sava pētījuma beigās atklājat: “Jā, nav jēgas ļaut, lai šis aizkaitinājums pieaug. Es uzreiz zaudēju prāta mieru,” tad sakiet sev: “Nākotnē es vairs nekad tā nedarīšu.” Attīstiet šo apņemšanos. Beidzot pēdējās meditācijas minūtēs pievēr­siet savu prātu vienīgi šim secinājumam vai apņēmībai. Lūk, tāda ir šī meditācija.”

Dusmu un raižu bezjēdzīgums

Lai mazinātu dusmas, lietderīgi domās atkārtot: „Ja attiecīgo situāciju vai problēmu ir iespējams labot, tad nav nekādas vajadzības par to dusmoties.”Prātīgāk ir tērēt enerģiju, fokusējoties uz risinājumu, nevis domāt, kā efektīvāk izpaust dusmas. Savukārt, ja nav izejas, tad nav arī jēgas dusmoties par to, jo tur mēs tik un tā neko nevaram darīt. Jo drīzāk mēs akceptēsim šo faktu, jo vieglāk mums būs.

Līdzīgi ir ne tikai dusmu gadījumos, bet arī tad, kad mēs nemitīgi par kaut ko bažījamies. Šādās reizēs lieti noder pretējās domas izmantošana, atgādinot sev: „Ja šai problēmai ir risinājums, tad nav vajadzības bažī­ties. Ja risinājuma nav, tad bažīties ir tikpat bezjēdzīgi.”

Mēs dzīvojam savā izveidotajā domu un uzskatu pasaulē

Lai izkoptu pozitīvu prāta stāvokli, atcerēsimies, ka meklējumu ceļš katram ir individuāls, jo mēs pasauli redzam nevis ar acīm, bet gan ar smadzenēm. Tas, kas der mums, vēl nenozīmē, ka tas derēs ikvienam. Tāpēc pastāv daudzas reliģijas, dažādi novirzieni, dažādas skolas u.tml. Katras re­liģijas, skolas mērķis ir dot labumu cilvēkiem, un, ja mums būtu viena vienīga reliģija, tad pēc kāda laika tā daudziem vairs nedotu labumu. Tāpēc mums ir jāciena un augstu jāvērtē visas reliģijas, uzskati, skolas un pārliecības, jo tās visas neapzināti ir veidotas ar mērķi cilvēkus padarīt laimīgāku un pasauli labāku.

Mēs visi esam vienlīdzīgi

Bieži dzird skandinām, ka visi cilvēki ir vienlīdzīgi. Tai nevajadzētu skanēt kā tukšai frāzei. Ar to mēs sapratīsim, ka ikvienam piemīt nepieciešamība pēc laimes. Ikvienam ir tiesības būt laimīgam. Un ikvienam ir tiesības atbrīvoties no ciešanām. Tā­tad, ja kāds gūst laimi vai labumu no kādas mums kaitinošas, nepieņemamas vai nesaprotamas darbības, kas nekaitē otram, tad ņemsim vērā, ka problēma nav viņā, bet gan tikai mūsos. Citiem vārdiem sakot, ka nespējam pieņemt, to, ka arī otrs tiecas pēc apmierinājuma un laimes.

Tāpēc atcerēsimies, ka ikviens skolēns ar savu, mums nevēlamo rīcību, cenšas atbrīvoties no savām ciešanām. Un viņiem ir tādas tiesības kā mums – būt laimīgiem.

Garīgajiem vingrinājumiem atvēlētais laiks

Reiz kādā no lekcijām mani pārtrauca kāda skolotāja, kura stāstīja, ka ir ļoti veiksmīga skolotāja, gādīga māte ar četriem bērniem, ka viņai nav laika apcerēt un prātot par pozitīvo domāšanu.

Atbildēju, ka garīgos vingrinājumus (vingrinājumu aprakstus var atrast manas grāmatas „Lūdzu, skolotāj…” 1. un 2. daļā) darīt, veicot ikdienas dar­bus, piemēram, gatavojot ēst, uzkopjot māju, vadot automašīnu u.tml. Ja izprotam garīgo vingrinājumu pa­tieso jēgu, tad šiem vingrinājumiem varam veltīt pat visas divdesmit četras stundas diennaktī. Tā ir patiesi motivēta nostāja, kurā mēs va­ram vingrināties katrā laikā.

Komentē

Jūsu e-pasta adrese netiks publicēta.

Piesakies izglītības ziņu jaunumiem
Aptauja

Vai iespējas gadījumā Jūs pedagoga profesiju mainītu pret citu?

Loading ... Loading ...
Show Buttons
Hide Buttons
Cart