Ir sarežģīti stāvokļi, kas nelūdz mūsu mīlestību… tiem vienkārši vajadzīgs, lai mēs tos atzītu.
Depresija nevēlas, lai tu to mīlētu. Taču tā vēlas, lai tu beigtu uzvesties tā, it kā tās nav, ja tomēr tā ir. Lai tu pārstātu bēgt, cerot, ka tā atpaliks.
Neatpaliks. Tā skries vēl ātrāk.
Tā sit daudz stiprāk, ja tu centies sekot populārajam, bet tik ļoti kļūdainajam padomam: jebkuros apstākļos izlikties, ka tev viss ir labi…
Daudzas nelaimes nenotiktu, ja mēs vairāk spēka ieguldītu savā realitātē, nevis cenšoties parādīt tikai to, kas ārpusē.
Depresija, nopietni emocionālie kritumi, bezspēka un totālas tukšuma sajūtas periodi ļoti bieži ir saistīti ar pārmērīgu vēlmi radīt veiksmīga cilvēka tēlu – tāda, kurš it kā nekad nav raudājis, ne reizi nav bijis piekusies, bet vienmēr savā ceļā sasniedzis visas virsotnes – un tas tik ļoti ir pretrunā ar paša iekšējo cilvēcisko dabu.
Ir kauns būt parastam.
Ir kauns, ja tev nav simts ambiciozu mērķu.
Ir kauns atzīties, ka tu netiec galā.
Mani mīļie, dažkārt laiva nekur nepeld… pat tad, ja ir airi un upe ir ātra.
Bet mēs esam dzīvi. Un nav tikai stipru vai tikai vāju cilvēku. Gan vieni gan otri periodiski mainās vietām. Un tas ir normāli, tāpēc, ka tā ir patiesība un tāpēc, ka tas atspoguļo to, ko daba iecerējusi cilvēkam.
Šo pasauli nav radījis izcils biznesa treneris, kuram, tikai stāvot uz skatuves dēļiem, izdodas visus pārliecināt par to, ka tie visu var, ir tikai nedaudz jāpaceļ savs dibens no izguletā dīvāna un jānotic sev.
Un tā daudzi ļaudis ir iegrimuši dziļā depresijā ne tikai tāpēc, ka kauns apsēsties un atpūsties, bet vaiga sviedros centušies uztrenēt savu sēžamvietu.
Pateikšu ko ķecerīgu: nepietiek ar ticību sev. Būtu labi, ja varētu sevi labāk saprast, kam tieši sevī tu grasies ticēt.
Ja tas ir tas, kā nav, tad tevi gaida ļoti liela vilšanās…
Atkārtošos: dažkārt laiva nekur nepeld.
Un tas nozīmē, ka tev vajadzīgs laiks, lai padomātu, kurp tu tik ļoti steidzies…
Ļiļa Grad
Tulkoja: Ginta Filia Solis
